Jaunais apnikums

I

Savas ārzemju cigaretes ietinu šallē
Vēl manī nav izzudis tas, pēc kā pazīst kontrobandistu –
Nodurtas acis, nodurta sirds un pušķis ar gladiolām, aiz kura noslēpt
Mazkalibra šaujamo.
Triecienbrigāde, kā redzams aiz vilciena loga, jau tik agrā rītā
Ir aizdzērusi sevi pilnīgi ciet, visur mētājas
                Lāpstas, cirtņi un āmuri.
No laukiem es braucu, iesviežot sevi betona pilsētā,
Kurā, uzņemot filmas, režisori daļēji zaudē dzirdi
Un kurā ziemas mēdz pārtapt par gladiatoru cīņu - 
                Tev iedod līku zariņu, bet viņai
                Ir kaujas rati ar pīķiem.
Pirmie soļi ir nedroši, līdz ieraugu tavu smaidošo seju,
Nē,
Tā atkal neesi tu un šī ir jau devītā reize, kad nespēju atcerēties ,
Kurā pasaulē tagad tu dzīvo,
Ka nevaru tik viegli vairs piezvanīt no telefona automāta,
Kad vadi kļūst par sazvērniekiem starp diviem mīlniekiem
Kā romantiskā operetē.

II

Mūs apciemo teksasiešu mūziķi, klusējot viņi krauj tehniku laukā
No sava busiņa, kuram, braucot ar prāmi, nejauši iebuktēts sāns.
Vēl mums rāda televīziju, kurā ieklīst svešas ziņas ne par šo valsti,
Jo tās saka: „Mēs atvainojamies, bet šo partiju mēs esam zaudējuši”,
Lai gan baltie, kā ierasts, sāk un uzvar.

III

Satikšanās pie baznīcas stūra.
Ātras kāzas. Pēc tam darbs.
Mūsu klepojošā tante iebilst – bērni, vismaz šo dienu
Pavadiet kopā, aizbrauciet līdz jūrai, noīrējiet katamarānu,
Aizejiet uz restorānu, padejojiet...
Es skatījos tev acīs.
Labi, lai notiek, tās teica.

Mēs paņēmām tanti sev līdzi, nopērkot viņai stacijas aptiekā
Klepus balzāmu, no kura vilcienā panašķējāmies arī mēs.
Trakie,
Viņa teica, piesauksiet slimību šitā ākstoties, zāles ir jālieto vien tad,
Kad nekā citādi nevar.

Lai arī bija dienvidus, saule bija jau rietā.
Mums bija sajucis laiks.

Tantes klepus atkāpās, tiklīdz sasniedzām jūru.

IV

Ja ne trako baložu, kuri, pārlaižoties pār galvu,
Var pāršķelt pieri ar asajiem, sliekām līdzīgajiem pirkstiem.
Ja ne auksta tuneļa, kurā
Kioski tirgo loto biļetes un citus krāsainus, bet tukšus sapņus;
Ja ne tiltu, kuri ieskauj upi
Atturīgā, bet ciešā tvērienā –
Ja ne tā visa,
        Manis nebūtu.
        Tikai kontūra raustīta,
        Pārtraukta, kā zīmē
        Čukstus komiksu grāmatās.
Ja būtu saule, atklāta, tieša,
Nobrūninot visbālāko miesu;
Ja būtu kalns pašā pilsētas vidū,
Ar tramvaju senatnīgu kā Sanfrancisko;
Ja būtu okeāns caurspīdīgs, sāļš kā nāve
Un žilešu akmeņiem pašā dziļuma sirdī –
Ja tas viss būtu,
        Es būtu cits.
        Un arī tu, un viņš, viņa,
        Viņi. Košākie toņi vecmeistara
        Pēdējā akvarelī.
Bet ir ielas, kurām sarma uzmet uz muguras
Bālganu palagu, kuru noņem tikai
Pavasaris, uzgāžot tam strautos savāktās straumes.
Ir televīzijas tornis, vientuļa adata,
Kura raida signālus vistālākajai nomalei,
Ir invalīds, kaķi, maisiņš, kanālmalas apstādījumi,
Un ir tik tieši un pašsaprotami,
        Ka nevaru aizbēgt,
        Nevaru izlikties par pensionāru,
        Tūristu no Francijas, man
        Jābūt man pašam, un tev, un viņam,
        Viņai, visiem mums –
Šajā pilsētā, naktī, pusdivos, bez cimdiem.