Apritējis gads, kopš ASV prezidenta amatā stājās Džozefs Robinets Baidens jaunākais.
Nesen kādā intervijā slovēņu filozofs Slavojs Žižeks formulēja tēzi, kas, manuprāt, ir nevis spēlēšanās ar vārdiem, bet pārdomu vērts apgalvojums. Krīzes, saka Žižeks, neliek uzdot jautājumus. Nē, krīzes jau ir sekas – tātad atbildes, un mūsu uzdevums ir mēģināt saprast, uz kādu jautājumu konkrētā krīze norāda.
Domājot šādā kontekstā, tālākā teksta uzdevums būtu saprast iemeslus, kādēļ Baidena pirmais gads prezidenta postenī ir radījis vilšanos un neizpratni pat komentētājos, kuriem Baidena priekštecis izraisa galvenokārt negatīvus vērtējumus. Citiem vārdiem sakot, par to, ka gads bijis neveiksmīgs, nestrīdas arī daudzi Demokrātu partijai simpatizējošie analītiķi. Jautājums: kādēļ Baidens, starp kura priekšrocībām pirms vēlēšanām tika minēta viņa ārpolitiskā pieredze (to, šķiet, kaut kā neērti pat pieminēt pēc haotiskās amerikāņu aiziešanas no Afganistānas) un māka panākt kompromisu (kam 2021. gadā nav bijis apliecinājuma), tā, žargonā izsakoties, aplauzies? Kam sekas (atbilde) ir šī aplaušanās? Iemesla noskaidrošana ir jo būtiska tāpēc, ka nekur jau Baidena "plusi" nav izgaisuši: salīdzinot ar Trampu, viņš daudz mazāk melo, nesirgst ar narcisismu, nopietnāk izturas pret vides problēmām, pandēmijas tēmu utt.
Atsaukšanās uz Baidena cienījamo vecumu – 79 gadi – mani nepārliecina kaut tādēļ, ka nevienu nemulsina doma – pēc dažiem gadiem prezidenta vēlēšanās atkārtoti varētu kandidēt šobrīd gandrīz 76 gadus vecais Donalds Tramps. Ir viedoklis (tādu pauž, piemēram, "The Economist" 2022. gada 12. februāra numurā), ka Baidena komandā ir mazāk spilgtu un talantīgu padomdevēju nekā, piemēram, Baraka Obamas vai Bila Klintona laikā. Tā varētu būt, tomēr personāliju nomaiņa vajadzības gadījumā nekad nav bijusi liela problēma.
Baidena iekšpolitisko neveiksmju cēloņi varētu būt divi.
Attiecības starp abām partijām laiku pa laikam ir bijušas, kā saka, toksiskas, tomēr pašreizējās situācijas īpatnība ir tā, ka jebkurš Republikāņu partijas politiķis, kurš sadomātu racionālu iemeslu un nācijas interešu vārdā kādā jautājumā tomēr sadarboties ar Baidena administrāciju, riskē ar savu politisko karjeru, jo Republikāņu partijā un elektorātā turpina dominēt Trampa izpratne par lietu kārtību šajā pasaulē. Un šajā izpratnē piekrišana kompromisam ir vājuma pazīme. Rezultātā Baidena lēmumi, kuru pieņemšanai ir nepieciešams arī daļas Republikāņu atbalsts, iestrēgst. Savukārt politika ir nežēlīga – vēlētāji redz iestrēgšanas faktu, un viņus krietni mazāk interesē notikušā cēloņi. Tātad šajā aspektā reālais jautājums Žižeka izpratnē ir, nevis kāpēc Baidenam iet kā pa celmiem, bet – kāpēc Tramps joprojām ir tik populārs un ko šī nenoliedzamā popularitāte liecina par ASV sabiedrību (iespējams, ne tikai)?
Otrs iemesls varētu būt sajukums Demokrātu partijā. Ar sajukumu šeit saprotu kreisāk noskaņotās daļas radikālismu, ko tā nav gatava pieklusināt kaut uz laiku, jo kreiso (progressives) burbulī viņu prioritātes ir eksistenciāli svarīgas. Piemēram, cilvēki ir gatavi diskutēt par to, kādā tonī ir korekti izvēlēties emocijzīmju (emodži) simbolus. Piemēram, vai "baltajam amerikānim" pareizāk palikt pie baltās krāsas (demonstrējot, ka viņš nemēģina pielīmēties etniskajām minoritātēm un šādi izvairīties no atbildības), vai tomēr izvēlēties dzeltenu vai brūnu toni? Esmu gatavs piekrist, ka konkrētā burbulī šī ir svarīga tēma. Tāpat nenoliedzami, ka arī Trampa atbalstītāji tērē savu un citu laiku samērā otršķirīgiem jautājumiem. Tomēr atšķirība ir tā, ka trampisti ir acīmredzot ideoloģiski un emocionāli motivēti savas specifiskās jājamzirdziņa tēmas nolikt malā, lai sakautu Demokrātus, savukārt kreisie ir tādi pūristi, ka labāk zaudēs vēlēšanās, bet uzstās uz savas dienaskārtības neatliekamību.
Rezultāts varētu būt šāds: vēlētājs, kuram daļas konservatīvo cīņa par, teiksim, neierobežotu iespēju apkrauties ar ieročiem principā neliekas sevišķi būtiska vai pat ir simpātiska, tomēr aizies un nobalsos par simbolisko Trampu, jo zina, ka svarīgākais ir uzvarēt Demokrātus. Savukārt progresīvais desmitreiz vēl pārdomās, vai balsot par Demokrātu kandidātu, ja viņš neliksies pietiekami progresīvs. Zināma, formulēsim to tā, cietpaurība tradicionāli tiek asociēta ar konservatīvajām aprindām. Nu izrādās, ka vismaz daļa liberāļu arī neizceļas ar elastīgumu domāšanā. Jautājums: kāpēc atgriezies šāds, atvainojiet, sektantisma gars, kas bija pirms desmitgadēm raksturīgs ķildām starp dažādām trockistu, maoistu un vēl dažādu "-istu" grupām? Šis, iespējams, būs ļoti riskants minējums un tomēr: jo iecietīgākas kļūst lielās kristīgās konfesijas, jo neiecietīgāka kļūst sekulārā politika? Notiek kaut kāda kategoriskuma vai, formulēsim maigāk, dedzīguma pārceļošana?
Savukārt Baidena administrācijas problēmas ārpolitikā, manuprāt, ir saistītas ar zināmu ģeopolitisko inerci ģeopolitikas uztverē. Dažādi eksperti var gari un plaši izrunāties par to, ka ASV koncentrē visus spēkus sacensībai ar Ķīnu un tādēļ nevēlas iesaistīties citu nopietnu konfliktu risināšanā. Kad tā, šķiet, tiešām notiek, tie paši eksperti paziņo, ka, lūk, ASV demonstrē vājumu, oponenti to jūt un, kā saka, peles sāk dancot pa galdu. Respektīvi, pat tie, kuri ilgi un no sirds ir kritizējuši ASV kā "pasaules policistu", vienlaicīgi ir pamanījušies sarast ar domu, ka bez amerikāņu iejaukšanās nekas šajā pasaulē nenotiek. Ir Tēvocis Sems – slikti, nav – arī slikti. (Zināmā mērā šī konstrukcija atkārtojas arī mazākos apmēros: ja Francija interesējas par tās bijušajās kolonijās notiekošo – slikti, ja distancējas – arī slikti.) Tas savukārt rada jautājumu: varbūt, neraugoties uz visu retoriku par suverēno valstu cieņpilnu līdzāspastāvēšanu, ģeopolitiskā kārtība ir konstruēta tā, ka mums ir nepieciešams kāds Lielais, uz kuru, kad ērti, pārcelt atbildību un, kad ērti, dusmoties? Un, ja tā ir, tad vai tas nozīmē, ka galu galā pasaulei, tostarp demokrātijām, nemaz nebūs tik grūti pieņemt citu Lielo, teiksim, Ķīnu?
Rezumēju: cilvēciski simpātiskā "vectētiņa" Baidena popularitātes reitingi ir pašvaki [3] – gada laikā noslīdējuši no apmēram 57 līdz 40 procentiem. Ņemot vērā, ka t.s. vidējā termiņa vēlēšanās šogad Republikāņu partija, visticamāk, savas pozīcijas ASV Kongresā nostiprinās, grūti iedomāties, kas varētu situāciju būtiski uzlabot. Tomēr mana versija ir, ka Baidens (viņa kļūdas, vēlētāju reakcija, starptautiskais viedoklis) ir tikai atbilde uz lielākām pārmaiņām. Mēs varam mēģināt tās noformulēt (dažas es ieskicēju) un šādi izpildīt Žižeka novēlējumu. Nelaime ir tā, ka, pat atrodot jautājumus, uz kuriem atbilde ir Baidens, vismaz man ir grūti saprast secīgi tālāko, proti – ar ko tas viss beigsies?
2