Studējot ārzemēs jau piecus gadus, gandrīz ikvienā auditorijā esmu bijusi vienīgā latviete. Tas bieži ļāvis diskusijās izcelties un ieinteresēt kā studiju biedrus, tā profesorus īpašajā Baltijas valstu skatījumā uz pasaules vēsturi un aktuālajiem notikumiem. Tai pašā laikā šo pieredzi no pirmās dienas pavada emocionāli izaicinājumi, ko rada pastāvīga vajadzība atspēkot viedokļus, kas apšauba mūsu tēvzemes suverenitāti, Ukrainas cīņu par uzvaru un ne tikai. Izpratnes vairošana un pārliecināšana rīcībai norit arī ārpus sabiedroto līderu tikšanās reizēm augsta profila samitos. Jau kopš ģimnāzijas vecuma viens no maniem galvenajiem uzdevumiem saziņā ar Rietumvalstu akadēmijas pārstāvjiem bijis skaidrot Krieviju.
Dažreiz autoritāte jāapšauba
Agrā vecumā sāku interesēties par ārpolitiku. Ģimnāzijā zinātniski pētniecisko darbu rakstīju par Meierovica ieguldījumu Latvijas de iure atzīšanā. Par mentori ieguvu Amerikas karjeras diplomāti Nensiju Bikofu Petitu, kura iepazīstināja ar diplomātiju un radīja iespējas tuvāk iepazīt valstu attiecību veidošanu un uzturēšanu. Laicīgi sapratu, ka valstu attiecības sākas ar cilvēku savstarpējām attiecībām un empātiju. Liela loma ir individuālam ieguldījumam izpratnes veicināšanā par savu valsti ārpus tās robežām.
Amerikā izgāju sagatavošanās kursus starptautisko attiecību studijām, Francijā šajā jomā ieguvu bakalauru. 2017. gadā slēgtā universitātes auditorijā dzirdēju amerikāni, Trampa administrācijas padomnieku ārpolitikā simts jauniešiem prezentējam ideju Baltijas valstis atzīt par Putina ietekmes sfēru, lai atjaunotu bufera zonu starp Rietumeiropu un Krieviju. Francijā 2020. gadā krievu diplomāts kā vieslektors dalījās uztraukumā par nacisma uzplaukumu Latvijā un Krievijas gatavību iesaistīties ar jebkādām metodēm, lai vēsture neatkārtotos. Krievijas diplomātiskajā dienestā sistemātiski formulētais naratīvs par Baltijas valstīm, ko izplatīt Rietumeiropā, bija stipri līdzīgs retorikai, kas tagad attaisno iebrukumu un genocīdu Ukrainā.
Abos gadījumos atceros sajūtu, ka visu kursabiedru acis reizē krīt uz mani. Viņi ar skatieniem jautāja: "Vai tiešām?" Ja pirmajā situācijā nebiju pietiekami zinoša un spējīga skaļi apšaubīt akadēmisko autoritāti, laika gaitā sapratu, ka vēsture un reģionā notiekošais ir vienkārši jāskaidro. Es, jauns, blonds skuķis, nespēšu lektoriem likt pārdomāt iesakņojušos, politiskiem barteriem izdevīgus viedokļus. Tomēr Amerikas, Kanādas, Francijas, Vācijas jauniešiem varu sniegt papildu zināšanas, vairojot izpratni un empātiju. Esmu bijusi filtrs, kas aicina no lektoriem dzirdēto neuzsūkt kā faktu.
Aicinājums izprast kara noziedznieku
Šobrīd turpinu studēt Parīzes Politikas zinātnes institūtā "Sciences Po", apgūstot starptautisko drošību, pētot hibrīdkaru un Krievijas agresiju. Programma ir starpdisciplināra, iekļauj prasmju attīstīšanu līdztekus teorētisko zināšanu gūšanai. Pagājušajā semestrī mācījos priekšmetu "Diplomātija un sarunu vešana" (Diplomacy and Negotiations), kuru vadīja Hārvardas akadēmiķis Jūdžins B. Kogans.
Profesors Kogans, pēc izglītības diplomātijas vēsturnieks, ir pašpārliecināts un kvēls kādreizējā Amerikas prezidenta, sarunu vešanas etalona Džona Kenedija fans. Pirmajā nodarbībā profesors dalījās ar savu dzīvesstāstu – bērnībā ar vecākiem pametis dzimto Krieviju kā ebreju bēglis, lai ģimene pilnvērtīgi realizētu potenciālu Amerikā. Otrais vēstījums no profesora bija aicinājums iepazīties ar viņa publikācijām par nepieciešamību nekavējoties uzsākt miera sarunas ar Putinu par kara izbeigšanu Ukrainā, lai izvairītos no tālākas civiliedzīvotāju upurēšanas un potenciālas kodolkrīzes. Esot jācenšas izprast Putinu. Gan mūsu nodarbībās, gan publiskos komunikācijas kanālos profesors aicina ASV prezidentu Džo Baidenu un Francijas prezidentu Emanuelu Makronu sarunas ar Krievijas galvu vest slēpti – situācijā, kad atklāta mediācija nav iespējama. Esot jāvienojas par atrisinājumu Ukrainas konfliktam.
Lai priekšmetu sekmīgi nokārtotu, kursam bija jāsimulē Ukrainas–Krievijas sarunu vešana par Donbasa reģiona valstisko piederību. Kad uzzināju par šo akadēmisko treniņu, pirmais instinkts bija sekot Ukrainas prezidenta Zelenska pārliecībai un kritiski atteikties no dalības šādās sarunās. Tomēr, par spīti manis uzdotajiem jautājumiem par uzdevuma nepieciešamību, simulācijas spēle notiktu ar vai bez manas dalības. Kopā ar kursa biedriem – Gabrieli no Lietuvas un Robertu no Polijas – nospriedām, ka mūsu dalība ir svarīga. Mēs tomēr labāk pazīstam to lāci. Tie, kuri savās studijās nepēta Krieviju, simulācijas sagatavošanās materiālu nolasīja Katalonijas un Spānijas attiecību garā – kā reģiona cīņu par neatkarību –, neizprotot separātismu Ukrainas austrumos kā desmitgadēs īstenotu Krievijas hibrīduzbrukumu. Ausījos, kad mūsu grupai līdztekus ritošajā simulācijā kāda vāciete izteica sapratni nīderlandietim par viņa alkām pēc neatkarības kā Ukrainas pārstāve Donbasa separātistam.
Pēc simulācijas izrunājām spēles faktuālās neprecizitātes. Profesors attaisnojās, sakot, ka šis ir tikai teorētisks treniņš. Kursa biedru viedokļi bija dažādi, daļai bija stingra pārliecība, ka iespējams nošķirt teorētisku treniņu no realitātes. Ievērojami trūka veselīgas nepārliecinātības par katram klasē esošajam piemītošo zināšanu līmeni. Valodai ir nozīme. Ja runājam par īstām valstīm, tad līdz kaulam jāiedziļinās, lai izprastu reālo konflikta dinamiku un to, kā cilvēku dzīvi ietekmē globālās politikas lēmumu pieņemšana.
Mazo valstu loma lēmumu pieņemšanā
Kad sākām diskutēt par potenciāliem sarunu vešanas scenārijiem realitātē, profesors Kogans aicināja lietuvieti Gabrieli atbildēt uz jautājumu: vai Ukrainas teritoriju atdošana Krievijai tiešām nav potenciāls risinājums, lai izbeigtu asinsizliešanu? Gabriele teica, ka nav. Profesors jautāja, vai viņa ir pārliecināta. Vai neizjūt atbildību rast kompromisus, lai izbeigtu humāno krīzi. Gabriele palūkojās uz mani, it kā jautādama, vai viņa drīkst palikt pie savas iepriekšējās atbildes, ja profesors rada spiedienu. Jautāju profesoram, kādēļ viņš uz šo jautājumu liek atbildēt mums personīgi, nevis ļauj Zelenskim un Ukrainas tautai būt ruporiem. Tā ir stindzinoša apziņa, cik dabīgi Rietumu intelektuālā elite ir gatava lemt mūsu vietā pat neuzklausot. Profesora aizstāvētais risinājums kursa biedriem pirmajā brīdī izklausās ļoti loģisks, utilitāru ētiku iemiesojošs. Līdz austrumeiropieši auditorijā sāk uzdot jautājumus par morālo autoritāti. Šī diskusija uz mani atstāja milzīgu iespaidu, raisot pārdomas par mazo valstu lomu lielu, stratēģisku lēmumu pieņemšanā.
Mēs esam daļa no Rietumiem, mūsu vērtības atbilst Eiropas kopienas vērtībām, NATO ir mūsu drošības garants. Vienmēr esmu uzticējusies suverēnu vienlīdzības konceptam starptautiskajā tiesībās. Tomēr ar katru šādu diskusiju manī augusi sajūta, ka mazās valstis tā arī vienmēr paliks tikai jaunākie brāļi. Lielāka un gudrāka valsts parūpēsies par to, lai mums viss būtu labi. Pat tad, ja tas nozīmēs pieņemt lēmumu par cita cilvēka drošību, viņu neuzklausot.
Cilvēka faktors valstu attiecībās
Vācu kursa biedrene Anna man piezvanīja dienu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un teica: "Tev bija taisnība, apgalvojot, ka Putins nav racionāls aktors, bet ideoloģijas apsēsts tirāns, kurš gatavs uz visu." Pirms iepazināmies, Anna uzskatīja, ka viedoklis "Krieviju sadusmoja NATO izplešanās uz Austrumiem" ir pieņemams un vērā ņemams, vērtējot Putina rīcību mūsdienu politikā. Kopš iepazināmies, Anna jau vairākas reizes ir viesojusies Latvijā un kopā esam apmeklējušas reģionālās drošības konferences. Esmu pārliecināta, ka viņa kā nākotnes Vācijas lēmumu pieņēmēja būs morāli atbildīga pret mani un manu valsti kā līdzvērtīgu. Annas izglītība un karjera liecina par reālu potenciālu piedalīties trešā lielākā NATO drošības budžeta pārvaldīšanā. Taču jauno francūžu un amerikāņu rokas dzīvē var sasniegt arī sarkanās kodolieroču pogas.
Ir cilvēki, kuru viedokļus mainīt nav iespējams, pat piedāvājot neapstrīdamus faktus. Taču tie nav jaunieši. Mums jātiecas uz to, lai Rietumu universitāšu auditorijās būtu studenti no Latvijas, kas mūsu valstij piešķir seju un prātu.
9