Par Elīnas Vendijas Rībenas dzejoļu krājumu "Kreveles" (izdevniecība "Valters Dakša", 2023)
Rakstu šos vārdus, kad austiņās beržas rinda "Zeme, sakodusi zobus, lēni žūst" no grupas "Jumprava" dziesmas "Upe". Ilgu laiku esmu tajā jaukusi zemi ar zivi, un par to arī šis teksts.
2021. gadā Vendija sevi pieteica Latvijas dzejas laukā ar debijas krājumu "Suursna", divus gadus vēlāk seko viņas "Kreveles". Dzejniece, kuru tekstā atpazīstu pēc atteikšanās abstrahēties no savām maņām un to tiešuma, ir iepazīstinājusi lasītājus ar specifisku pieeju krājuma veidošanai. Pirmā krājuma gadījumā tas ir limitēts eksemplāru skaits: katrs ticis šūts ar rokām, drukai izvēlēts risogrāfs, izdevniecība – biedrība "četrdesmit grādi" – izdod pašpublicētus zīnus. "Suursnu" raksturo interpunkcijas apvērsumi, atsakoties no kādas pieturzīmes vai citkārt dzejoļos tās ieviešot niansēti, un teksta papildinājumi ar abstraktām bērnības skicēm valdzinošā noformējumā.
Arī "Krevelēs" savu kārtību diktē Vendijas kūrēta vizualitāte – uz krājuma priekšējā vāka kontrastējošām flomāstera līnijām zīmēto fatālo dzejnieces pašportretu ielenc sašķīdušo glāžu mazie ezeri un pa atvērto logu plūstošā upe, savukārt uz grāmatas aizmugurējā vāka ir iestidzis skelets ar pusotru kāju un tauriņa spārniem. Viņi smaržo pēc printera un aicina uz cita veida attiecību veidošanu ar grāmatu. "Kreveles" nav krājums, kas steigs iepazīstināt ar noputējušu viedumu vai remdināt alkas pēc jaunas tehniski un estētiski nopulētas grāmatas, tomēr krājuma "vizuālās neērtības" ir tā trumpis, pret kuru rodas pietāte kā pret pagultē atrastu bērnības zīmējumu, uz kura krājas asredzīgi putekļi gatavībā dalīties ar savu uztveres lauku. "Kreveles" netaisās ciet, jo velnišķais vidusdaļas dzejolis ir uzpūtis tajā caurumu – binokli uz dzēlīgu personisko.
Esmu pazīstama ar Elīnas Vendijas dzejoļiem sešu gadu griezumā un tos pamatā esmu izjutusi kā iedēstīšanos cikliskā ūdens plūsmā, kurai dzejnieces zemais balss tembrs spējīgs piešķirt trāpīgus uzsvarus (tam veltīšu atsevišķu rindkopu). Rībena ir ražīga savā tekstradē, un šāda īpašība mani lielākoties dara bažīgu un atturīgu attiecībā pret tekstu un tā autoru, taču "Kreveles" izceļas uz dzejnieces radošās darbības fona ar to, ka Vendija ir pāraugusi emociju – viņa apzināti pārdefinē savas brūces caur ūdeņiem un sazobi ar dabu. Šeit vērojams tiešs atskats uz pagātni, vēršanās pie pieredzes un cilvēkiem, kas viņu ievainojuši vai piedāvā kopā baudīt dzīves saldsērību. "Tava pārejamība manī ir zobgalīga, tā uzpūš jaunus ūdensķermeņus, kam pulsē āda" – tas, kas svaidās manā apziņā pēc krājuma izlasīšanas.
"Kreveles" sastāv no 44 dzejoļiem un 6 pikseļainiem fotogrāfiju tuvplāniem, tostarp žilbinošu daudzstāveņu stājas, pienenēm un gulbjiem, neļķēm vilciena sēdeklī un Elīnas Vendijas pašportreta ar naktstauriņu uz citrona šķēles. Krājuma ievadvārdus ir uzrakstījušas jaunās paaudzes dzejnieces, Vendijas draudzenes no kopīgās apvienības "post-mistiķi": Māra Ulme, Alise Bogdanova, Paula Lūcija Lejiņa un Betija Zvejniece. Viņām krājumā veltīti četri dzejoļi, kas papildināti ar mazām, četrās daļās sašķeltām balto liliju zvanu fotogrāfijām, it kā Vendija ar katru atsevišķi un tomēr – vienmēr kopā – dalītu kādas radniecīgas telpas gaišos stūrus, kuros pateikt kaut ko šķietami jaunu un liktenīgu par neizbēgamo spoguļošanos citai citā. Dzejolī "sieviete" ir rindas "tava balss ir miesiskāka par ķermeni / skaņa kurā tu esi" (49), kurās, runājot par draudzeni, tiek trāpīgi atsegta daļa sevis. Ar Elīnas Vendijas miesisko balsi esmu dalījusi kopīgu dzejas performanci, bet reiz viņas ierunātam dzejolim uzzīmēju ilustrāciju – silto ūdeņu zivs skeletu. Miesiskas balsis atņem mums prātu un objektivitāti – es runāju par autoriem, kuru tekstus pieredzu nestandarta lasījumos; viņu priekšā cilvēki stāv gatavībā novilkt cepuri, un, ja krist ceļos ir kļuvis apgrūtinoši, vienmēr var nolaizīt seju. Pasargāt no balss savas attiecības ar tekstu kļūst grūti, dzejnieka vokāls ir noteicis savus izcēlumus, taču tas, kam vērts pievērst uzmanību, ja gadās pieredzēt Elīnu Vendiju uzstājamies, ir ūdens loks, kas ievilcis viņu tajā punktā, kur pasaule stāv viņai pāri, un jo īpaši tad viņa ir tā meitene uz klints malas ar malku piena mutē.
Krājums saglabā dzejniecei raksturīgo ritmu un tēlainību, spēcīgas attiecības ar jūru, upēm, ezeriem, kuras pārklājas ar dažādu pieredžu atlūzām – Elīna atgriežas pie četrpadsmitgadīgās sevis un papildina dienasgrāmatā atrastu dzejoli; vēršas pie (pa)tēva, kura balsi nespēj atcerēties; risina filozofisku monologu par ūdeni un tecētspēju, nonākot ne tikai pie loģiskiem spriedumiem, bet arī pie dzejoļa; mīlējas; ļauj sev izjust ciešanas, tukšumu un tīra miera meklējumus, kuri noved pie aizvien jaunām čūlām. Pusaudze, bērns, filozofijas studente, (pa)meita, draudzene, cilvēks ar siltu, sūrstošu plaukstu tagadnē – Elīna Vendija ļaujas citam atklātības līmenim, izvēršot katru no savas esības vienībām vienuviet.
Ar tumšām atskārsmēm un neierastu pašironiju sapurina divu dažādu dzejoļu beigas: "putni aizlido / arī debesis nogurušas / un ko gan mēs tagad iesāksim / mīlulīt" (55) un "Un, mīļā, klau, vienīgais, kas man rūp, ir atnākt pie tevis ciemos dienā, kad iegrūs tavas istabas griesti / Jo es labāk simtreiz no jauna pārdzīvošu savu dzīvi, nekā rakstīšu tev elēģiju" (11) – tās ir spraigas, liecinošas rindas, kurās burbuļo atsacīšanās iestigt nolemtībā. Spīts zombējošām un, atklāti sakot, vardarbīgām skumjām, kas pārņem mūsu dzīvi un izveido no tās jaunas renesanses gleznas, ir tas, kas vieš ticību dzejnieka autonomajam spēkam un brīvībai. "te mēs bijām / un pāri mums skalojās vilnis / un mēs no tā neaizbēgām," (29) norāda Vendija, iezīmējot teritoriju pārdzīvojumam, it kā atrastos ar tā saknēm ciešā satverē un melnzeme zem nagiem būtu tīra un neatlaidīga, bez liekas emocionalitātes asniem.
Elīnai Vendijai piemīt sava nostādīta dzejnieces balss, viņa spēj kontrolēt tās plūsmu ar vaļsirdīgu, taču koncentrētu atzīšanos, uz kuru vietām uzvedina arī kādas īpašas dziesmas vārdi. Tā, piemēram, kolorīta intimitāte piemīt poļu neputna dziesmas vārdiem dzejnieces tekstā "tas nav putns, vai tu neredzi? (to nie ptak)". Ja "Jumpravas" divreizējs uzplaiksnījums dzejoļos iet roku rokā ar nostalģisku līgošanos un dziedāšanu līdzi, bet Seržs Geinsbūrs iezogas ausīs ar Je t'aime moi non plus, pēc kura gribas ieturēt franču klusumu, tad neputns veido vienu vienotu, gaisīgu un netveramu būtni ar teksta autori – viņu, kas dejo acīm aizvērtām un sastopas ar vienkāršās pasaules skaidrību.
Kā žūstošas zivs skelets, kas sitas pret upes gultni – dzejniece, kas klibam gaistošajam uzvelk savus ar krāsainajiem zīmuļiem darinātos tauriņa spārnus no krājuma aizmugurējā vāka un atstāj aiz sevis pa kādai ūdensliecībai. Trīcošas rokas pāršķirstīs pikseļaino fotogrāfiju tuvplānus – laternu nimbi, ģībstošas pienenes, netīri gulbji. Mēs to visu pieredzējām, pat ja jūs mūs norakstījāt ikdienībā.
1