u
ņurcītos palagos tīstīts
tu iznāc krastā
kā pietauvots vaids
savai substancei suminām vienīgo jēgpilno aizmiršanos
mūžam klejojošu introspektīvu nervu
bogъ
tiklīdz tiek pārvarēta caurspīdība
tumsā iestājas ticība
skatos uz tevi
un glaudu zvīņas uz kāju stilbiem
es nāku uz tevi
es fēns
zem ūdens sliekšņa
zivju elpas nodod vibrējošas cilpas distancei
u
turies pie labās rokas
bet arī kad ne
slido zem ūdenskrituma glumumiem
ar kāju pirkstiem ķemmē matus
zaļus un sirmus
zaļus un sirmus
atrodi spēcīgāko straumi
izlaid savējos
piesien savējos
caur vienu upi
caur otru upi
caur vienu upi
caur otru upi
uzticībā reljefam līdzsvara vietā
pīle pieglaužas potītei
un tu ļimsti uz smilšu krokām
manu roku kontūrām
bogъ
viss viens
kā ubagu mājā
tikai es tajā
iekrampējusies rata liras strijās
stāvu metu ēnu dziedu
ar rokām
jo tikai tā es varu dziedāt
zemūdens lidlaukā
ar jaunu gaismas sistēmu
saulesskūpstu disko
saķep zvejnieka tīkla plīvurā
laimīga cilvēka sejas panti
(par laimi) nenosakāmi
u
tur tu celies
tur tu ej
sieviete katedrāle
ar meitu kā kupolu pie sāna
tavas kājas ir krusti
tavas kājas ir naglas
svārki kā ugunsmēle
zemes roboto ķermeni laiza
tu pieskaries visam kas ir zem tevis
un nosauc to vārdā
tev nav vārda
tev ir iesaukas
caur kurām tu rībini bunkurus
un saknes
bogъ
ar zīmogu uz pieres
es pie tevis nonācu
kā nonācu nonācu
nācu nācu nonācu
no nākšanas nonācu
tu esi svētīta
ubadze
jūra ir nosaukta tavā vārdā
***
es ļoti gaidu remontu
to kā no mūsu blietētajām ādām saaugs kopā baldahīns
un mēs sēdēsim centrā sadevušies vaidos
un notašķīts cilvēks taps vienots
es ļoti gaidu remontu (tā ir taisnība)
un tad mēs pacelsimies ar redzi ar garšas kārpiņām ar atmiņu virs centra
un izkāpelēsim mūsu vītušās miesas
es šūpošos uz savas kreisās krūts rozīnītes
un norādot stāstīšu par ceļiem kuri sāpēja un galvas traumu kura man neliedza nodzīties uz liso
bet, redzi, es to vairs nevaru
tev būs norūpējusies atmiņa un tik sirsnīgi smieklīga
viņa sildīsies tavas nabas alā un atcerēsies visus manus ēdienus kuri darīja tevi dzīvāku un pilnīgāku
un kaut kur nokarenas mūsu balssaites šķindīs smieklos
un mīlēts cilvēks taps vienots
šodien es gaidu tevi atpakotu no slimnīcas
ar lina kreklu
nekad nenodošanas audeklu
tumsā caurstaigājamu
cik gaisa var sastumt nostieptos deniņos
cik
cik cilvēkam labs prāts un laba griba
aizvērt katalogu ar miesu paraugiem
un nesaprast kā cilvēks cilvēkā top remonts
***
tās tur sargājās
dvīnes
aiz lielā šaubu vēja
rusoisma dvakas
aiz palantīna nonēsājamības režģa
trausla kā placenta
un mana naivā patruļa
no vīrieša murgu sviedriem uzzīmēt upi
ar sākumu un otru tādu pašu nākošu
siāmieti mūžību
koncentrētu savos dziļumos
sargājās dvīnes
domas nopēluma līdz pilnai aizmirstamībai
līdzjūtības līdzjūtības līdzjūtības
LIETO TO VĀRDU KĀ TERPENTĪNU
vienība skabarga simulakrs ieēdies skujkoku trapecēs
tās tur
aiz lielās gaidas
snaudošas nākotnes izteiksmes kokonā
nekā neredzošas
visu redzošas
dzirde ir ienesīga kad skaudra zemūdene
gaiss ir bedrains kad manas falangas – traktoristes
un dvīnes krīt cauri
sardzē uniformas nostaigātas
***
stroboskopa atmiņā klīniski kūrēts notikums
divas baltas saules pamanījušās novest iekšuptiecību līdz pusslodzes hibernācijai
arī šoreiz rokas ceļas pielūgsmē
kā eksaltēta diriģenta apmierinātība ar nots gūstā esamību
mēlei piemīt astoņkāja piesūcekņu kopā saaugšanas spriedze
ņurdoša pēc artikulētām skaņām
līdzsvara
rāmuma
jūras veltēm
vai vismaz sāls
logi ir vaļā un tālāk es netieku
lai arī tas viss kādreiz izbijis
manas mātes sapnis
pirms
0