Par grāmatām
03.11.2022

Mazliet aizelsies tunelis brienamas dūmakas

Komentē
3

Par dzejnieces Madaras Gruntmanes trešo dzejas krājumu "Aizmīlestība" ("Neputns", 2022)

"Šeit ir tā, kā vajadzēja būt, kad jūs esat dzīvi," [1] Madara citē savu sunīti, kuru grāmatas dizaina autors Armands Zelčs iemīlinošās kontūrās uztriepis uz viena no gaiši zaļajiem dzejnieces trešā dzejas krājuma "Aizmīlestība" vāka logiem ar parakstu "Es mīlu", un es spēji jūtu nepareizību laika formas lietošanā, kas neatlec manī kā kļūda – mēs visi esam dzīvi kaut kur paralēli un esam klātesoši viens otram pat skaidros netuvumos. 

Krājumu ievadošā nodaļa "Es mīlu" ir apjomīgākā no visām četrām, kurā krītošs mango uz tavas miesas tiek iemainīts pret paniņām un mīlestība ir no jauna iemīlējusies vai nelaimīga, sprigana un iet roku rokā ar izaicinošām, skaidrām atziņām sev un citiem. Šī nodaļa pārsteidz ar apdullinoši skaistas poētikas uzplaiksnījumiem, kādu vismeistarīgāk piedāvā dzejolis "no skumjām tirpst galva" – "nosēdēta" sajūta, kas nešķetina ierastās, no skumjām un melanholijas izrietošās klišejas, bet gan ieved progresīvā transā. Līdzīgi ir ar kāda cita dzejoļa rindām "aizspiedīsim sev muti / ieberzēsim slapjumu aiz auss / it kā nekas nebūtu bijis" – slapjuma ieberzēšana aiz auss jau vien rezonē ļoti fizioloģiski, domājot par sevi kā bērnu, kas tikko sācis apzināties pieskārienus sev un pasaulei, rindām viešot radniecīgu sajūtu ar dzejnieces Lotes Vilmas Vītiņas dzejas valodas vizuālo, nereti trāpīgi ķermenisko tēlainību. Maigāka un biežāk dzirdēta šķiet metafora "viens pie otra airējam pa maigu putru / iesprūstam" un elpas salīdzinājums naktī ar lidlauka troksni, abiem īpatnēji kontrastējot ar tādiem Gruntmanes poētikai raksturīgiem tēliem kā pārēdušos eņģeli un blusas kaku, kas groteski provocē, lai pie tiem pakavējamies ilgāk. Šķiet, ka šajā nodaļā autore pakāpeniski iztirzā sava literārā Es pozīciju, atgādinot par sevi gan no "Dzērājmeitiņas" (2018) un "Narkozes" (2015) laikiem, gan ļaujot nojaust, ka dzejnieces valoda krājumā (un turpmāk) mainīsies.

Līdz ar sava trešā dzejas krājuma nosaukumu, ieviesto jaunvārdu un mīlestības definīciju "Aizmīlestība", Gruntmane jau pirmajā nodaļā piesaka arī sev tīkamas nolieguma formas, kas ir uzticīgas iekšējiem attālumiem, piemēram, rindās "pirksti sāpēs no nepieskārieniem", "tu lēkā pa aizmirstiem pieskārieniem", "tu vainosi sevi par neatteikšanos". Pārdzīvojumi un nelaimīgas mīlestības pašnovērošana dzejniekam ir visai izplatīti un ērti fokusi, kuros iestigt un kūtri mīņāties, taču Madaras gadījums priecē ar nepieskārieniem, no kuriem dzejniece kuru katru brīdi var pārtapt lecīga, tieša un rotaļīga, nesot sev līdzi arī eksotiskas noskaņas. Tā, piemēram, viņa mūs pakāpeniski iepazīstina ar tādiem popsīgiem vispārinājumiem, izceltiem no ārzemēm, kā Himalaju, Andu, Tatru elpošana pakausī, nekad, nekad nesapņošana par Parīzi, mīlēšana tāpat kā Āfrikā, visbeidzot iemiegot katram savā Āgenskalnā. Vēlāk krājumā ceļojumu apcere kļūst personiskāka, taču līdz tam minētie populārie pasaules kultūras centri un iespējamie priekšstati par tiem ļoti konkrēti vieno dzejnieci ar lasītāju, kaut vai domājot par pārromantizēto Parīzi un kalnu elpu, kuru vairums spēj uztvert līdzvērtīgi, īpaši pretstatot mājām, kuras nesam sev līdzi un kuras mūs vieno, lai arī kur katrs no mums atrastos. Āgenskalna izraudzīšana par oāzi iemigšanai katram ir skaists un vienlīdz intīms akcents uz citu pilsētas dzejoļu fona – šis Pārdaugavas nostūris spējis iemiesot dažādus dzīvi apliecinošus puzles gabaliņus, kurā justies kā cilvēkam un saukt to par savu patvērumu. Arī man Āgenskalns uzšķiļas pavisam citā Latvijas pilsētā, teiksim, liesmojoši sarkanās liānās, kas apskauj piecstāvenes, sliedēs, uz kurām nenoturēt līdzsvaru, un, bāc, matētā pelēcībā, kas var arī nebūt migla un kurā gribas kustēties palēninājumā un skumt labprātīgi, bet dzejolis par tevi jau ir palicis citāds.

"Tu mīli" ir krietni distancētāka un kompaktāka nodaļa, kurā lasāmi 7 dzejoļi un viens dzejoļu cikls, kas sarakstīti dažādās ASV lokācijās, un arī šeit "apčurājušies hipiji bez acīm / kliedz / tev vajag mīlestību". Tie ir attāluma teksti, kuri apmierināti sauļojas savās skumjās, nevar izturēt mīlestību un nemīlestību un slāj kukurūzas mētelīšos, neaizraujoties ar vientulības un atstatuma glorifikācijām. Nojaušu, ka šīs nodaļas uzdevums nav gluži vienkārši izcelt ainaviskas pieredzes, kutinot lasītāja iztēli, taču tā spēj nostrādāt arī kā dzejnieces literārās valodas rokasgrāmata – ja burbuļu pūšana no trauku mazgājamā līdzekļa vairs nepārsteidz ar izaicinošu dīvainību ikdienā un metaforā "šonakt verdošs lietus / ietin mūs abus kokonā" miksējas pazīstamais jūtīgums ar erotisko, tad dzejoļi "lūdzu apskauj mani kā māsu" un "cik cilvēku uz pasaules" atspirdzina ar vienkāršu, nepārspīlētu godīgumu un vēlmēm, kurās, šķiet, atzīties var tikai bērns. Labi apzinos, ka izklausās patētiski, bet apmierināti aizveros, kad jūtu dzejā jauno vaļsirdību, kas nomaina sirsnību.

Saikni starp kalmāra cepšanu pēc darba, vīģu izņemšanu no sevis, baklavu lidošanu pa gaisu, aplipšanu lauru lapām un Latviju dzejoļos "lidojumā Rīga–Bergamo" un mēģinājumu savienot Bosforu un Baltijas jūru ievieš krājuma nodaļa "Viņi mīl", kurā Madara atklāti runā par savas mammas nāvi. Šķiet, ka līdz šiem dzejoļiem arī mīlestības tēma ir bijusi tiktāl nospriegota, ķidāta un nepanesama, ka tā nu ir mirusi. Neierasti ir nejust trauslumu (vai "aprast ar (šausmīgo) pārjūtīguma (tas norimstas) nošķiršanos no bēdām, sērām (tās ir te)," [2] kā atzīstas Barts vienā no "Sēru dienasgrāmatas" ierakstiem), citzemes ir sakarsējušas sēras, cilvēka miesai runājot par mammas pelniem, kas paliek bagāžniekā līdz rītam. Kad cilvēks runā par zaudējumu, viņš ir viskailākais, un šeit var novērot attiecības ar nāvi, kuras nav sakārtotas, "Aizmīlestības" nodaļā pievēršoties to nodibināšanai. Spēcīgs apliecinājums tam un ievads "Aizmīlestībai" ir dzejolis "Amalfi", kur dzejniece sāk atbrīvoties no sava fiziskā ķermeņa un it kā atdzīvojas kādā starptelpā, kur ir arī viņas tantīte, smiešanās kā bērnībā un citi mirušie. Liekas, ka Gruntmane iemidzina sevi un kļūst par ārpasaules un savu iekšējo procesu novērotāju, kur viņai uzticīgi sabiedrotie bijuši klinšainie kalni un jūra. Starp citu, nodaļā (un citviet krājumā) neizpaliek arī melodiskas, mīļi ritmiskas dzejas iezagšanās, kas sapurina valodu – es ceru, ka dzejolis "puse garneles tev" kādudien pārtaps par andergraundīgu šūpuļdziesmu tiem, kas nevar atrast sev vietu, domājot par to, kas notiek pēc mīlestības un kas – pēc nāves.

"Aizmīlestība" ir krājuma pēdējā nodaļa un, manuprāt, spēcīgākais izrāviens uzreiz pēc sarakstītā "Nekrologa" – dzejoļa sev 2054. gada 16. novembrī. Piemiņas vārdos viņa trešajā personā min, ka "aizgāja uzmanot dzērves / kliedza tām līdzi", līdz ar to atverot astoņu posmu tuneli, kam sitas cauri elpa. Dzejoļos "1" un "2" viņa ir meklējoša, bezbailīga, atrodas virzībā, kurā nekā nav, un vēlas satikt savas dzimtas sievietes: omīti / mammu / lauku omi / tieši tādā secībā / bērnībā. Tumīgā nekrāsa ir mierinoša, un viņa jautājoši dodas uz priekšu, kur dzejoļos "3", "5" un "7" tiek fiksētas Madaras sarunas ar sastaptajām omītēm un mammu, kas nepagurstoši sūta viņu tālāk. Kā vardarbīga atmiņa uzplaiksnī dzejolis "6", kur vārdā nesaukts cilvēks cenšas nosargāt mazu bērnu no lipīgām mēlēm, kas sauc viņu par mazo mauku, savukārt pēdējā dzejolī "8" viņa sastop savu sunīti – to pašu viedo ceļvedi no "Aizmīlestības" vāka, tikai tagad mēs zinām, ka viņu sauc Kaspers un viņš vēlas pateikt saimniecei pašu būtiskāko – mēs spoguļojam viens otru un ne tur, ne te neesam vieni.

Mīlestība man ir pietiekams vārds, lai es to pārdozētu un no tā atteiktos, taču aizmīlestība manī neaizskar ne mīlestības, ne mūžības lokus – tā drīzāk nostrādā kā pašdziedēšanās tetovējums bez vilkmes starp abiem, kurā jānoārda sevi līdz saknei "mīl" un jāparunā ar sevi mazliet vairāk. Atmiņā paliekoša grēksūdzes karte un valodas briedums, kurš, cerams, atbalsosies dzejnieces turpmākajā literārajā darbībā. Nospļaujies, lobies vaļā, ej, sapratīsi. 


[1] Kultūras rondo. Madara Gruntmane: "Aizmīlestība" ir mana mīlestības definīcija. Pieejams: Madara Gruntmane: "Aizmīlestība" ir mana mīlestības definīcija / LR1 / / Latvijas Radio 1 (lsm.lv).

[2] Barts, Rolāns. Sēru dienasgrāmata. No franču valodas tulkojušas Ieva Lapinska un Vineta Berga. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2010, 112. lpp.

Tēmas

Evelīna Andžāne

Evelīna Andžāne (1995) ir dzejniece, studējusi kultūras teoriju. Raksta latviski un krieviski, zīmē, brīžiem nodarbojas ar tulkošanu, mēdz skumt par nebūtiskām lietām un dejot virtuvē. Ir publikācijas...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!