"Dirty Deal Teatro" uzvedums "Marina Cvetajeva" ar apakšvirsrakstu "pusbalsī par Marinu" notiek krievu valodā. (Šīs valodas nepratēji var neuztraukties – teksta tulkojums latviešu valodā redzams uz ekrāna.) Dzejnieces tekstus runā Krievijas aktrise Valērija Surkova, iestudējuma režisora Georgija Surkova, Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studiju absolventa, māsa, bet aktrises Sofijas Holidejas tekstos iejūtas Anta Aizupe. Valērijai Surkovai blonda zēngalviņa, viņa tērpusies melnās šaurās biksēs, baltā caurspīdīgā bezpiedurkņu blūzītē, caur kuru vīd melna korsetīte. Bāla seja, dziļi loki zem acīm. Un – pavisam neticamā veidā aktrise dažkārt vizuāli atgādina Marinu Cvetajevu, kādu to pazīstam no dažām viņas jaunības fotogrāfijām. Antai Aizupei gari pelēki puscaurspīdīgi svārki, melna bezpiedurkņu blūzīte. Viņas iemiesoto Sofiju redzam gan tiešajā dzīvajā plānā, kur viņa vai nu stāv, vai sēž, kājas sacēlusi uz krēsla, gan video kadros, gan aiz ekrāna, uz kura viņas izteiksmīgās pozas tiek demonstrētas kā melnas ēnu teātra bildes. Antai Aizupei ir izteiksmīgs augums, gudra, apgarota, skaista seja. Aktrise izdevīgi atšķiras no dzeltenajos žurnālos demonstrētajām širpotreba skaistulēm. Var tikai nožēlot, ka viņai nav atradies darbs nevienā no mūsu profesionālajiem teātriem. A. Aizupe kādā intervijā pirms izrādes atzinās, ka vāji protot krievu valodu. Ja tas patiešām tā, aktrise paveikusi milzīgu darbu un rezultāts ir pietiekams. Protams, dažs labs uzsvars vēl ir nevietā un dažā labā garākā vārdā grūtākās zilbes tiek vienkārši norītas, taču kopumā vēstījums ir saprotams un kļūdu nav tik daudz, lai klausītāji sāktu nervozēt, gaidot nākamo.
Kaut arī, runājot par DDT "Marinu Cvetajevu", lietoju vārdus "izrāde", "uzvedums" un "iestudējums", drīzāk tas ir vai nu prozas lasījums, vai koncertuzvedums (dažās epizodēs fonā skan satraucošas ģitāras). Priekšnesums, kura pamatā fragmenti no Cvetajevas plašākā prozas darba "Stāsts par Soņečku", strukturēts kā dzejnieces stāstījums par viņas iepazīšanos ar aktrisi, draudzību ar to un mīlestību uz to, kopīgām gaitām, šķiršanos, kurā iemontēti viņas dialogi ar Sofiju. Stāstam piemīt autobiogrāfisks raksturs – Soņečka ir reāla persona, Maskavas Dailes teātra Otrās studijas audzēkne Sofija Holideja, kura jau piedalās izrādēs (viņas kroņa loma – Dostojevska "Balto nakšu" Nastjeņka) un draudzējas ar Jevgeņija Vahtangova studijas topošajiem aktieriem. Dzejniece ar viņu iepazīstas 1919. gada februārī, kad Vahtangova studistiem lasa savu lugu "Putenis". Attiecības ilgst nepilnus četrus mēnešus – kā spriežams no teksta, tām piemīt ārkārtēji intensīvs, emocionāli sakāpināts spriegums. Cvetajeva attiecības ar Soņečku stāsta izskaņā dēvē par savas dzīves "svētlaimes minūti", kuru tās vientuļajai dvēselei piešķīris liktenis.
"Stāstu par Soņečku" Cvetajeva raksta 1937. gadā emigrācijā Francijā, kad Padomju Krievijā palikusī draudzene jau trīs gadus kopš mirusi. Mums vairs nenoskaidrot, vai patiesi šo faktu autore uzzina tikai "Stāsta" tapšanas laikā, kā apgalvo viņa pati, vai arī prozas darbs jau sākotnēji iecerēts kā piemiņas zīme, kā piemineklis uz visiem laikiem zudušajai mīlestībai. Kā jau dažkārt talantīgiem rakstniekiem, Cvetajevai brīnums izdevies – viņas darba lappusēs Soņečka ir kā dzīva: viņa ir augšāmcēlusies. Šai talanta spējai – izraut tuvu cilvēku no nebūtības ar vārda palīdzību – patiesi piemīt kas dievišķīgs. Literatūras vēsture jau ir pārpilna ar pretenzijām to veikt dažādu t.s. piemiņas dzejoļu/ eseju formā, bet veiksme uzsmaida retajam. Varbūt uguns, kas talantam šādos riskantos eksperimentos līdz, patiesi ir mīlestība, kuras netrūkst Cvetajevai. Un cita starpā arī viņas laikabiedram, pat varbūt draugam Mihailam Kuzminam, citam dižam krievu "Sudraba laikmeta" dzejniekam, kad tas raksta savu slaveno poēmu "Forele caursit ledu" (1928). Fakts, ka apceres objekts darba tapšanas laikā vairs nav dzīvo rindās, autorei piešķir absolūtu brīvību: viņa var abu attiecības atstāstīt galēji subjektīvi, likt aktrises mutē tekstus, ko būtu gribējusi dzirdēt, bet kas varbūt nemaz neizskanēja. Soņečkas vairs nav, bet neviens cits nevar kaut ko iebilst vai pārlabot, jo nav tur klāt bijis. Cvetajevai ne tikai kā māksliniecei, bet arī kā cilvēkam reālajā dzīvē, pēc laikabiedru liecībām, piemita hipertrofēta fantāzija, augstspriegumam līdzīga emocionalitāte, nemīlētības komplekss, kas līdzīgi sarkanam pavedienam vijas cauri arī "Stāstam par Soņečku", kur uzzinām, ka no visiem mūžā satiktiem cilvēkiem vienīgi šī aktrise to pa īstam mīlējusi. Cvetajeva stāsta nobeigumā citē kādu vēstuli no Krievijas ar informāciju par to, ka, pat gulēdama slimnīcā uz nāves gultas, aktrise no galvas skaitījusi Cvetajevas dzejoļus un allaž to pieminējusi. (Cvetajeva Sofijai Holidejai veltīja ne tikai vienpadsmit dzejoļu ciklu "Dzejas Soņečkai", bet arī lomas lugās "Fortūna", "Piedzīvojums", "Akmens eņģelis", "Fēnikss".)
DDT izrādē "Marina Cvetajeva" aktrises neskatās viena uz otru arī tad, kad starp viņām risinās dialogs, viņas veras skatītāju zālē, ar šādu paņēmienu pasvītrojot sarunas iluzorumu, faktu, ka tas nav reālistisks, bet iztēlots dialogs, kas visdrīzāk notiek vienīgi dzejnieces fantāzijā. 1927. gadā Cvetajeva uzraksta poēmu "Mēģinājums radīt istabu" (Попытка комнаты), sākotnēji tā iecerēta kā veltījums Borisam Pasternakam, tad pāradresēta Raineram Marijai Rilkem, ar kuru dzejniece sarakstījās un kurš poēmas tapšanas laikā nomira. Te gluži vai precīzā saskaņā ar sirreālistu priekšstatiem tiek tēlota mīlētāju satikšanās telpa (istaba), kuras realitātē nav, bet kura iespējama iztēlē. Izrādē, lūk, arī materializējas šāda iztēles radīta satikšanās istaba. Priekšstatu par to nodibina V. Surkovas Dzejniece, kura paver ekrānu/ sienu kā durvis un no aizekrāna telpas izlaiž Aktrisi. Par aizekrāna telpu kā Dzejnieces zemapziņu signalizē arī ekrānā redzamie videokadri, kas rāda A. Aizupes Sofiju Holideju dažādos nereālistiskos attēlos – ar galvu uz leju, ar asaru straumēm, kas līst pār sejai priekšā aizliktām plaukstām, ar hipertrofēti lielu plaukstu, kas saspiež miniatūru baltu krēsliņu. Tiesa, minētajiem un citiem video kadriem, kā arī Sofijas ienākšanai un iziešanai no iztēles istabas piemīt vairāk mehānisks, pat ilustratīvs raksturs: ideja par norises nerealitāti nolasāma nepārprotami, bet kādēļ viens vai otrs video kadrs parādās tieši tad, kad parādās, nekļūst skaidrs. Tam šķietami piemīt nejaušības raksturs, tikpat labi tas varētu būt iemontēts arī citā vietā. Tas pats attiecas uz mikrofona lietošanu – daļu teksta aktrises runā mikrofonā, kuru nodod viena otrai. (Mikrofona ieslēgšana un izslēgšana vēl paņem pārāk lielu aktrišu uzmanību un vietumis traucē priekšnesuma plūdumu.) Aktrišu atšķirīgā teksta pasnieguma maniere raisa vēl citas asociācijas, liekot abas uztvert kā vienas personas – Marinas Cvetajevas – divus "es": V. Surkova runā spriegi, bet apvaldīti, dažkārt viņas sejā rotājas smaida atblāzma, toties A. Aizupe, spējot izvairīties no tekstam objektīvi piemītošās eksaltācijas, burtiski šūpojas tā sakāpināto emociju viļņos, radot sajūtu, ka tiek runāta dzeja, lai arī tā ir proza. Varbūt mūsu priekšā ir reālā Cvetajeva, kādu dzejniece pati sevi redzēja, un ideālā – kāda gribēja būt, aizņemoties Soņečkas masku.
Programmā izrādes radošā grupa sola nodefinēt savu attieksmi pret Marinu Cvetajevu, "joprojām pretrunīgi vērtēto personību". Taisnība, neviens, kurš kaut ko vispār zina par "Sudraba laikmetu", Cvetajevu kā mākslinieci pretrunīgi vairs nevērtē, ja nu vienīgi gaumes var atšķirties – vieni 20. gadsimta krievu dzejas karalienes kroni piešķir Marinai Cvetajevai, citi – viņas sīvākajai konkurentei Annai Ahmatovai. Izrāde neļauj uzminēt, kas domāts ar pretrunīgo personību – dzejnieces egocentriskais raksturs, maksimālais prasīgums pret sevi mākslā un citiem dzīvē, nepārspējamais subjektīvisms vai arī viņas biseksualitāte, par ko raksta ne tikai laikabiedri atmiņās, bet šodien arī pētnieki zinātniskās monogrāfijās gan Rietumos, gan arī Krievijā. Dažus mēnešus pēc pirmā bērna piedzimšanas Cvetajeva piedzīvo vētrainu romānu ar dzejnieci un tulkotāju Sofiju Parnoku. Tas sagrauj viņas mierīgo dzīvi (vīrs Sergejs Efrons, lai arī slimības dēļ atbrīvots no karadienesta, piesakās brīvprātīgajos un dodas uz Pirmā pasaules kara fronti) un beidzas pret viņas gribu. Kā uzskata krievu emigrācijas literatūrzinātnieks Marks Sloņims, šis romāns un ar to saistītie pārdzīvojumi talantīgo vakardienas ģimnāzisti, kura rakstīja dzejoļus kā pantiņus piemiņas kladēs, padara par dzejnieci. (Attiecības ar Parnoku Cvetajeva dzejas formā tēlo ciklā "Sods" (Kapa).)
"Stāstā par Soņečku" bezgalīgi daudz reižu minēts vārds "mīlestība". DDT izrādē aktrises to interpretē kā sinonīmu kvēlai draudzībai divu sieviešu starpā. Taču šķiet, ka attiecības bija sarežģītākas – ar nepārprotamu homoerotisku pieskaņu. Cita starpā, kad dzejniece apcer Holidejai vispiemērotāko teātra ampluā, tekstā ienāk androgīni ambivalents zēna-meitenes tēls. Arī to lomu sarakstā, ko Cvetajeva savās lugās dāvina Soņečkai, ir zēna-meitenes tēls: Henrijs-Henrieta "Piedzīvojumā". Vērīgākie Cvetajevas daiļrades pētnieki uzskata, ka stāsts, iespējams, uzrakstīts (apzināti vai neapzināti), ne tikai lai radītu pieminekli Holidejai, bet lai noslēgtu rēķinus un sodītu pirmo nežēlīgo mīļāko – Parnoku, kuru ar aktrisi likteņa ironijas dēļ saista vienādais vārds. Jo Cvetajeva raksta par Holideju – šo sievieti "es mīlēju par visām sievietēm uz pasaules visvairāk. Bet varbūt visvairāk par visu".
Kaut arī, lai definētu savu viedokli par Cvetajevas "personības pretrunīgumu", izrādes radošais kolektīvs šīs pretrunas drīzāk ir noklusējis, pat iztaisnojis, radot viennozīmīgāku dzejnieces attēlu, nekā tas bija realitātē, tomēr priekšnesums vērtējams atzinīgi. Tas, pirmkārt, latviešu sabiedrībā rada interesi par izcilo krievu dzejnieci, kuras daiļradi pie mums pārzina retais. Otrkārt, teksta lasījumam piemīt gan estētiska, gan cilvēciska vērtība.
2