Imants Auziņš Zalves skolas pagraba durvīs. 1978. gada rudens, foto: R. Auziņš, Rakstniecības un mūzikas muzejas arīvs
 
Recenzija
11.11.2015

Mantojums

Komentē
0
Saglabā

Imanta Auziņa autobiogrāfija "Mana mūža pasaule. Vēstījums par laikiem un cilvēkiem", ko šogad izdevis apgāds "Mansards", ir aizraujoša kā piedzīvojumu romāns un aizkustinoša kā mīlestības vēstule. Tā arī ir vairāku paaudžu piedzīvojumu romāns un autora mīlestības vēstule – savai dzimtai un dzimtenei. Taču, lai arī cik saistoša un interesanta šī autobiogrāfija būtu, dažbrīd lasot man būtu gribējies to nolikt un vairs neaiztikt – pārlieku smagi, neaptverami, pārlieku reāli.

Šis darbs ir iznācis divus gadus pēc dzejnieka nāves, sievai Irinai Cigaļskai un meitām Irēnai Auziņai un Annai Auziņai paveicot milzīgu darbu un savietojot Imanta Auziņa sagatavotos materiālus vienotā darbā. Kā noprotams, pie materiālu vākšanas viņš ir strādājis ilgstoši, rūpīgi un detalizēti, un tāda pati rūpība un pietāte pret autora ieceri jūtama arī tajā, kā viņa ģimene ir sagatavojusi šo grāmatu iespiešanai. To var uzskatīt par pieminekli, ko Imants Auziņš ir uzcēlis savai ģimenei un aizgājušajam gadsimtam, un arī par tuvinieku noslīpētu pieminekli viņam pašam, dziļi jūtoša un mīloša dzejnieka mūžam.

Var apskaust, cik bagātīga informācija autoram ir bijusi pieejama par savas dzimtas vēsturi. Par to daļēji var pateikties dzejnieka tēva Otto Auziņa piezīmēm mūža garumā. Nodaļa "Zudušo un zudušā pēdās. Mātes un tēva bērnība un jaunība" ir lieliska vēstures mācībstunda, kurā aizraujoši un dzīvi atainota divdesmitā gadsimta sākuma latviešu ikdiena muižā. Iespaidīgi attēlots mums grūti iedomājamais – muižas strādnieku dzīves un sadzīves apstākļi – "atceru lappusēs tēvs raksta, ka līdz Pirmajam pasaules karam plašā apkārtnē "nebija tikpat kā nekādas ārstniecības": viens feldšeris aiz Neretas – Lietuvas Suvainišķos, vēl kāds Jaunjelgavas pusē; par pilsētas ārstu vairums tikai varējis sapņot". (33. lpp.) Ļoti aizkustināja nodaļa par kalpu bērnu pārgalvību, zogot lielākos gardumus – augļus un ogas – suņu apsargātā muižas dārzā. Autora valodā jūtams aizgājušais laiks, tā ir senlaiku poētiskā izteiksme, kurā nākamās paaudzes vairs nerakstīs.

Iespējams, kādam nešķistu interesanti sīki pārlasīt sveša cilvēka ģimenes vēsturi, bet man biogrāfijas un autobiogrāfijas ir viens no mīļākajiem žanriem. Cītīgi izpētu fotogrāfijas, cenšos nepazaudēt, kurš kuram radinieks, – ja dažbrīd neizdodas izsekot, šķiru atpakaļ. Filmu taču uzreiz kļūst interesantāk skatīties, ja sākuma titros parādās "balstīts uz patiesiem notikumiem". Tiesa gan, vairākkārt lasīšanas gaitā vēlējos, kaut aprakstītais nebūtu patiesība.

Ja nodaļas par divdesmitā gadsimta sākuma un Pirmā pasaules kara laiku šķita aprakstām tālus un senus notikumus, tad, tuvāk nākot Otrajam pasaules karam, attēlotais kļūst drūmi pazīstams. Neiecietība, rasisms, muļķība, sociāla un politiska mazizglītotība ir grūti iznīdējamas īpašības, un, vērojot aprakstītā paralēles ar mūsdienām, redzams, ka vēsture mums neko nav iemācījusi. Jāatzīst, šī grāmata izmainīja to, kā domāju par Otro pasaules karu. Līdz šim vēl nebiju pa īstam aptvērusi, ka karš visā tā gaitā nebija tikai latviešu ciešanas, ko tām nodarīja abas okupācijas varas. Apmēram tā to man mācīja skolā, un es biju pieradusi par to domāt tieši tik melnbalti. Šajā grāmatā sīkumos aprakstītā kara gaita autora dzimtajā Zalves pagastā uzskatāmi parāda, ka iekarotājiem bija daudz vietējo atbalstītāju – latviešu – kā vienas, tā otras okupācijas laikā. Noticot vienai vai otrai ideoloģijai (vai biežāk vienkārši to aizsegā) varēja izdevīgi izrēķināties savā starpā. Tas kārtējo reizi apliecina, ka karā nav labo un slikto un ne tautība, ne pārliecība nenosaka to, kurā vēstures pusē cilvēks tiks ierakstīts, bet gan viņa rīcība un atbildība līdzcilvēku priekšā. "...labs vai ļauns cilvēks: tas nebūt nav allaž viens un tas pats, kas piederība tai vai citai grupai ar ieročiem rokās." (276. lpp.)

Imants Auziņš apraksta savas māsīcas Betijas atmiņas par laiku, kad viņa ar mammu izlaista no Rīgas geto, uz kuru devušās līdzi tēvam. Viena epizode man neiziet no prāta – Betija ar mammu meklēja palīdzību, mitekli pie kāda radinieka, kurš uzklausījis viņu vajadzību pie pusdienu galda "...ēda, ar mums runājot, mums nepiedāvāja. Tur bija putra, olas... līdzās es, bērns, pēc visa... ēda viens pats. Neko mums palīdzēt nevarot." (172. lpp.) Pēc tam daudz domāju, kas ir tas mūsos, kas vienam liek bailēs par savu ādu vai vēl sliktāk – vienaldzībā – ietaupīt maizes gabalu uz izsalkuša bērna rēķina, bet citam riskēt ar savu un savu tuvinieku dzīvību, lai palīdzētu briesmās nonākušajam. Ir liels kārdinājums nosodīt pirmos, taču grūti būt pārliecinātai, ka pati piederētu pie otrajiem. Risinot pie sevis šīs pārdomas, skatījos filmu "Human" ("Cilvēks"), kurā no koncentrācijas nometnes izglābta sieviete uzdod sev identiskus jautājumus – vai viņa spētu riskēt ar savu dzīvību cita labā, kā to izdarīja viņas glābējs, kāds vācu virsnieks? Šāda uzdrīkstēšanās nav pašsaprotama, un, sastopoties ar to "Mana mūža pasaules" lappusēs, tā ikreiz aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Grāmatai ir raksturīgs mazliet haotisks vēstījums, dažas atmiņas atkārtojas, dažas it kā nav līdz galam izstāstītas – kā jau īstās, nevis izdomātās dzīvēs, viss nav noslīpēts un skaidri saprotams. Nojaušams arī vienkāršā cilvēka apjukums, esot ierautam notikumos, kurus viņš pats skaidri neizprot un nespēj kontrolēt. Protams, jāņem vērā, ka autoram nebija iespējas grāmatu pabeigt pašam. Daudz pieminēts tēvs, citētas viņa piezīmes, Otto Auziņa tēls veidojas izteiksmīgs un dzīvs. Taču par mammu Olgu būtu gribējies izlasīt vairāk, īpaši tādēļ, ka vairākkārt pieminēts viņas rakstura spēks, kas tuviniekiem palīdzēja pārdzīvot karu.

Gaišākās un sirsnīgākās lappuses ir tās, kurās autors citē savu bērnības dienasgrāmatu:

"(10.01.1950.) Šodien man ļoti slikts garastāvoklis. (..) esmu saaukstējies: ir iesnas, deguns apsists… Esmu pats sev ļoti, ļoti pretīgs. Viss tāds sarkans, neglīts, vasaras raibumiem, grumbām pierē – vārdu sakot, riebeklis!!! Nevaru paciest, ka esmu kļuvis katram veselīgam cilvēkam pretīgs. Padomju valstī vajag izaudzināt gudru, veselīgu un kārtīgu cilvēku. Man diemžēl ir tikai puse no visa vajadzīgā." (268. lpp.)

"Mīlestības pagrīde" – tā autors sākotnēji vēlējās nosaukt šo darbu, ja tas būtu tapis kā daiļdarbs, nevis dokumentāls. Lai arī gala versijā grāmatai ir cits nosaukums, "mīlestības pagrīde" ir formula, kas trāpīgi izsaka, par ko ir šī grāmata. Mīlestība ir izdzīvošanas jēga. Mīlestība ir patvērums. Mīlestība ir glābiņš.

Kāds draugs, ar kuru apspriedu šo darbu, trāpīgi izteicās – lai gan mēs to neesam piedzīvojuši un dažbrīd pat vēlētos neko par to nezināt, aprakstītā vēsture eksistē mūsos. Imanta Auziņa tuviniekiem un pēcnācējiem "Mana mūža pasaule" ir neatsverams mantojums, un savā ziņā tāda tā ir arī mums, pārējiem lasītājiem.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!