Manī viļņojas visa šī pārpasaule

Starpstāvoklis

Vectēvs apņem vecmammu, no Baltkrievijas atbrauc uz Rīgu. Uz nākotni sološo, darbu dodošo Rīgu. Viņš ir izraudzījies lutinātāko kaimiņu sādžas jaunavu. Rosīgāko, lepnāko un dievbijīgāko. Polieti pēc pases. Baltkrievijas jaunībā vecmamma bija apguvusi lina dabu no sēkliņas līdz rupji mestai darba drēbei un smalki austam galdautam. Tagad retās svētku reizēs klāju galdu un lepni stāstu – Baltkrievijas lins, vecmammas audzināts un austs.

Atbraukuši uz Rīgu, viņi no lauciniekiem it kā kļuva par pilsētniekiem. Bet tad vectēvs zem guļamistabas loga iestādīja ābeli. Antonovku. Ap to pašu laiku viņi iekopa mazdārziņu pāri dzelzceļam. Kaut kur starp Jāņavārtiem un Šķirotavu, no Krustpils ielas nogriežoties uz grantētā ceļa.

Zaļi krāsota koka būdele ar vienu istabu un virtuvi, kas apvienota ar priekšnamu. Tagad to sauc par “studijas tipa” telpu, toreiz tas bija parasts kambaris un visiem bija skaidra tā funkcija. Tur glabājās viss, kas nepieciešams mazdārziņa īpašniekam, bet nesatilpa darbarīku šķūnī vai gultasveļas un tīro lupatu skapī. Viss, kam nebija nedz pielietojuma, nedz lietderības.

Šajā sešu sotku zemesgabalā vienīgā liecība par to, ka pasaulē eksistē māksla, bija uz būdas istabas sienas pienaglots akvarelis ar zvirbuļiem ligzdā – zvirbuļtēvs, zvirbuļmāte un zvirbulēns.

– Re, zvirbuļi! Tāpat kā mēs!
– Да, только сейчас воробушки разлетелись.

Tajā brīdī mani satrieca divas atklāsmes: beidzot sapratu, ka manu vecāku šķiršanās ir neatgriezeniska realitāte; atklāju, ka man piemīt vizuālā uztvere. Atklāsmju vasarā man izveidojās īpašas attiecības ar mazmājiņu. Tā kā iziet ārpus žoga apjoztās dārza teritorijas bija liegts un es toreiz vēl nezināju, ka bērniem piedien dumpinieciskums un palaidnības, tad vienīgā drošā vieta raudāšanai bija mazmājiņa. Tur vecvecāki neatļāvās bāzties ar saviem mierinājumiem, nosodījumiem un uzmundrinājumiem. Arī vēlāk Latgales lauku vasarās mazmājiņa kalpoja kā drošības sala. Pat tad, kad teritorijai nebija ierobežojuma, visas pļavas un meži pieejami šņukstēšanai vai brēkšanai.

Smēķēju uz guļamistabas palodzes un skatos uz Pilnmēnesi caur vectēva stādītās ābeles zariem. Vectēva nav jau aptuveni divdesmit gadu, mazdārziņa nav jau vairāk nekā desmit gadu, vecmamma pārvākusies uz mazāku dzīvokli, man palikušas viņas izstīdzējušās ģerānijas uz palodzes un vectēva pāraugusī ābele aiz loga. Augšstāva kaimiņiene uzvarējusi cīņā ar vecmammu par ābeles īpašumtiesībām un katru rudeni savāc visus ābolus, pirms tos pieveikusi gravitācija. Tas nekas. Man pietiek ar apziņu, ka vectēva mīlestība ir tepat, aiz loga, ar skatienu aizsniedzama. Arī šogad ābele saņemsies un dzīs pumpurus, piebērs pakāji pilnu zīda sniega, dzemdēs dažus pieskaitāmus, dažus kroplus augļus.

Es atkal stāvēšu vēlā maijā zem ābeles zariem un pūtīšu dūmus pār tās trauslajiem ziediem.

Turp

Urrā, Vezuvs! Viens pieaudzis vīrietis saka otram, kad abi uzrāpušies ar velēnu noaugušo iznīcinātāju angāru virsotnē pie Rumbulas lidlauka dārziņiem. Es pasmīnu padusē un tūlīt saskumstu par slēgtajām robežām, manu pandēmijas aprauto vilinājumu visu pamest un iet pasaulē kaut ko meklēt. Nezinu, ko tieši – laimi, sevi vai bezspēka attaisnojumus. Galu galā kaut kam uzdurties var arī bez mērķa. Atklāsmei, jāņtārpiņam, kādai neredzētai putnu sugai vai aizmirstā laukā sarūsējušai naglai.

Kādā no maniem skolas laika Tolkīna izdevumiem vēl joprojām dzeltē ceļojumā nepieciešamo lietu saraksts. Divpadsmitgadīgo mani vilināja elfi. Pilnā pārliecībā par to, ka elfi dzīvo Jaunzēlandes mežos, kādā naktī uzsāku veidot ceļojumam nepieciešamo lietu sarakstu:

– zirgs
– apmetnis
– guļammaiss
– telts
– mugursoma
– ūdens blašķe
– virve
– krams
– nazis (jādabū tas tēva nazis ar brieža raga spalu un ādas maksti, kuru var piespraust pie bikšu jostas)
– katliņš
– putraimi
– karote
– karte
– kompass
– ārstniecības augu grāmata

Ar to vajadzētu pietikt.

Nav skaidrs, kas šo apņemšanos toreiz pārtrauca. Varbūt rītausmas izgaismotā realitāte.

Šodien ar divdesmit gadu noilgumu sarakstam neko daudz pievienot neprasās. Drošības naudas mazumiņu, mazliet mūsdienīgāku ekipējumu, ūdens filtru, dažas svarīgas grāmatas. Diemžēl nācās svītrot zirgu. Un apmetnim pielikt jautājuma zīmi.

Nu tikai jāgaida.

Kapiņi

Mammu, man nu ļoti vajag čurāt, līdz mājām neizturēšu.
Pačurā tepat, pie krūmiņiem. Vectēvs Jāzeps priecāsies. Kad bija dzīvs, tad teica – ceru, mazbērni uz mana kapa kaut pačurāt atnāks.
Tā arī teica…
Tā arī teica! Ej pie ceriņu krūma, varbūt beidzot sāks augt. Es paskatīšos, vai kāds nenāk.

Kopš vecmamma vairs nevar pabraukt ar riteni un mazdārziņš notirgots, bet laukos dārzs nav iekopts, jo mamma periodiski brauc uz Vāciju pieskatīt vecīšus, vienīgā vieta, kur pavasaros varu iebāzt pirkstus zemē, kaut ko iestādīt un audzēt, ir kapi. Nekas jēdzīgs mums tur neaug. Izkaltušie dzīvības koki met ēnu, zeme neauglīga. Bet katru pavasari vedam melnzemi un nokraujam kapu kopiņas ar samtenēm un begonijām. Kamēr mamma rušinās ap krūmiem, bet es esmu aizgājusi piepumpēt ūdeni spainī, brālis ar pirkstiem nokasījis ievērojamu kaudzīti zemes no omītes kapa.

Ko tu dari?
Es gribu pie omītes.

Liepas

Kāpēc tās trakās liepas zied tik kupliem ziediem, medus podu pilniem zariem, saldu nektāru tecinādamas, kur nu pagadījies iesakņoties? Gan lauku piekalnītē, gan pilsētas trotuārā liepas zied kā nobriedušas sievas, kā lepnas mātes, kā mans ilgpilnais klēpis. Tās tuvās un tālās, tās tava un mana krasta liepas zied un dāsni dod piebriedušo sulu ik bitei un kamenei, un ikvienai mūsu ziedēšanas dienai.

Zied trakās un apdullina visu pasauli un Sauli, un aiz.
Un manī viļņojas visa šī pārpasaule kā gara, nesavaldīga zāle jūnija negaisā.