Teātris
16.09.2021

Zīšanas terapija

Komentē
0
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla "Homo Novus" izrādēm. Šajā publikācijā – Alīse Vorobeja par performanci "Barošana" Vidzemes tirgū.

Dienu, kurā scenogrāfs un performances mākslinieks Samuli Laine mani zīdīs ar krūti, bet Eiropas Parlaments vienosies rezolūcijā par LGBTIQ personu tiesībām Eiropas Savienībā, sagaidu, bezmiega mokās pārlasot 2015. gada februāra "Rīgas Laikā" publicēto Elizabetes Kolbertas rakstu "Cauru nakti nomodā" un klausoties grupas "R.E.M" mūziku, kas kalpo kā skaņu celiņš dienas pirmā cēliena e-pastu un "WhatsApp" grupu ugunsgrēku dzēšanai. Ierodos Vidzemes tirgū pietiekami laicīgi, lai izstaigātu teritoriju. Prātojot par to, kas mani varētu sagaidīt performancē "Barošana", vēroju teju postapokaliptisku tirgus ainu – labi ja viena desmitā daļa tirgošanās vietu pildītas ar vientuļām pārdevēju un produkcijas saliņām, bet tās dažas ir pašā briedumā – pilnas ar apaļiem, sulīgiem augļiem, kas nupat gatavi sprāgt un dalīties ar sēklām, lai turpinātos.

Iekārtojies vienā no daudzajām bēdīgi tukšajām būdiņām, Samuli Laine aicina mani novilkt apavus un visu citu lieko, lai es iekārtotos uz mīksta, krāšņa Lauras Janutenas darināta paklāja, kas septembra viducim piederīgi gozējas samteņu siltajos toņos un samtaini mīkstajā tekstūrā. Pirms performances sākuma mākslinieks mani informē par turpmāko notikumu gaitu: vispirms es nomazgāšu tavas rokas, tad mēs pavirzīsimies viens otram tuvāk klāt un mēģināsim pārvirzīt tava ķermeņa smaguma centru, visbeidzot es tevi barošu ar krūti. Nodemonstrējis man zīdīšanas uzparikti – tievu, garu caurulīti ar silikona krūts uzgali galā –, Samuli novelk džemperi un pielipina silikona krūtsgalu virspus savējam. Pamanu ap vīrieša krūtsgalu svaigu apsārtumu, kas (lai gan personīgas pieredzes ar bērna zīdīšanu man nav) liek domāt par šī procesa skaistumu un sāpēm vienlaicīgi. 

Kamēr mans aprūpētājs mērc manu roku silta ūdens traukā un rūpīgi to glāsta, maigi ieziepējot, pēcāk skalojot un susinot dvielī, domās ceļoju pie mammas, kura šobrīd Vācijā pieskata cimperlīgu večiņu, vārdā Helga, palīdzot viņai novecot rūpēs un mīlestībā – uzkopjot māju un viņu pašu, gatavojot ēdienu, sarunājoties un vienmēr apmīļojot gan pēc kaprīzēm, gan pirms miega, gan tāpat vien. Mājupceļā, atskurbstot no pārdzīvotā, domāju par rūpēm un laiku, ko tām atvēlu ikdienā – vai tās ir pietiekamas kaut vai manu tuvāko labsajūtai; cik liela uzmanība no līdzcilvēkiem nepieciešama man pašai, lai es justos aprūpēta; kuros brīžos šīs ķēdītes smaguma centri samainās vietām vai pavisam pārtrūkst?

Tīrām un apmīļotām rokām es nonāku Samuli Laines klēpī. Viņš tur manu pakausi, līdz tajā salīst viss ķermeņa svars, un novieto uz mana vēdera stikla burciņu ar bērza sulu. Mana mute sakļauj viņa krūtsgalu, sūc svaigo šķidrumu, un es jūtu, kā tas caur mākslīgo nabassaiti cirkulē no manas nabas uz Samuli Laines krūti un tad caur manu muti atpakaļ vēdera zonā. Aizvērtām acīm es uz mirkli vairs nespēju nošķirt, kas ir kas – vai barotājs ir tēvs, māte vai stāvs bērzs sulu laikā, vai es guļu sveša vai tuva cilvēka klēpī, vai manus matus glāsta plauksta vai liega vēja iešūpoti zari. Es domāju par to, ka zem mums abiem, zem Vidzemes tirgus gruntsūdeņiem plešas micēlijs un raida impulsus, kurus noteikti saņem tas bērzs, kura sulu šobrīd aizgūtnēm loku. Es atceros bezmiega naktis – gan šo, gan pārējās – un atskārstu, ka mazāk tramīgas tās top tieši šādi – cieši piekļaujoties otram. Un nav nekādas nozīmes, kurš tevi, cilvēk, samīļo – tuvs vai svešs, tāds pats kā tu vai pavisam citāds –, svarīgi ir neaizmirst vienam par otru rūpēties, abstrahējoties no jebkādiem šķietami raksturojošiem apstākļiem un stereotipiem. Un varbūt beigās izrādās, ka dzimumu lomas patiešām ir tikvien kā egocentrisku prātu konstrukcijas.

Performances beigās man jāsaņemas, lai dotos prom. Trīc viss ķermenis, jo es uz mirkli biju savienojusies ar cilvēku, kuru it nemaz nepazīstu, bet tur bija siltums, neaprakstāms siltums. Kad beidzot izeju ārā no barošanas būdiņas un negribīgi ieslēdzu telefonu, mamma, kā vienmēr intuitīvi nekļūdīgi aprēķinājusi īsto sekundi, atsūta ziņu, ka brālēna ģimenē nupat sagaidīts mazulis.

Alīse Vorobeja

Alīse Vorobeja vēro, klausās un piedalās kultūras procesos, domā par iekšējo un ārējo pasauļu mijiedarbību, nepārtraukti ilgojas pēc nātrēs ieaugušajām lauku mājām Skaistā. Novērojumus mēdz pierakstīt

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!