Par Uģa Oltes filmu "Upurga" (2022)
Ar it kā normāliem cilvēkiem arī mēdz notikt dīvainas lietas, un pavisam noteikti tās notiek filmās, īpaši tādos apstākļos, kur tie normālie ir mūsdienīgi pilsētnieki, šķietami skaidri apzinās savus konkrētā brīža mērķus un uzdevumus, taču to sasniegšanai izvēlas neizpētītu un tāpēc bīstamu teritoriju, šajā gadījumā vieglprātīgi dodoties laivu braucienā "kaut kur Igaunijas pierobežā".
Sākotnēji "Upurgu" noskatījos trīs reizes dažādu izmēru ekrānos un atšķirīgos apstākļos. Pirmajā skatīšanās reizē krindžoju par varoņu dialogiem, kā arī atmiņā uzausa 1999. gada lente "Blēras ragana: kursa darbs no viņpasaules" ("The Blair Witch Project"), kur līdzīgā galapunktā un tehniski līdzīgu mērķu labad dodas bariņš jauniešu, nepievēršot pietiekamu cieņu sava mērķa realizācijas telpai, abos gadījumos – mežonīgai dabai. Otrajā reizē jūsmoju par dabas ainavām un mūziku, cenšoties dialogus laist gar ausīm. Trešo reizi filmu skatījos bez skaņas, fonā spotifajā klausoties filmas skaņu celiņu (droši vien es nebūtu šādu paņēmienu iedomājusies, ja neatcerētos režisora uzsaukumu feisbukā kādu brīdi pirms filmas nākšanas lielo ekrānu pasaulē, aicinot dažādu parametru skatītāju pulku "Upurgu" noskatīties bez dialogiem, tad ar, pēcāk atbildot uz anketas jautājumiem). Šī trešā reize beidzot ievilka filmas aprakstā lietotajā "mitoloģiska savvaļas trillera" sajūtā un ļāva daudz spēcīgāk pārdzīvot un novērtēt "Upurgas" savvaļas sirreālismu, abstrahēties no sniegotās dienas baltuma un domas, ka "dzīvē cilvēki tā nerunā". Iedomājos, ka, skatoties un klausoties notiekošo svešvalodā, šāds diskomforts, iespējams, izpaliktu.
Ceturtajā filmas skatīšanās reizē es sāku justies pavisam ērti. Atmetot apvainošanos uz neveiklo pajokošanu par, citējot Daci Čauri, Rīgas sojas desiņu ēdājiem un pieņemot, ka scenārija valoda ir kaut kādā mērā mūsdienu Latvijas sabiedriskajā telpā virmojošo uzskatu vidējās aritmētiskās sajūtas dokumentēšana, varoņu dialogi vairs negriežas ausīs kā no filmas mitoloģiskās atmosfēras atrauta hiperreālistiska parādība .
Ciktāl sniedzas manas vāji iesvaidītās zināšanas, patīkami iegulstu dažādo kino atsauču dūksnājā, sākot ar nesajaucamiem Deivida Linča "Tvinpīkas" citātiem, Andreja Tarkovska asociācijām, beidzot ar paša režisora līdzšinējo veikumu rokrakstu, piemēram, grupas "Instrumenti" dziesmai "King of the Wild Things" veidoto videoklipu. Veļu laika zemes toņu dabas ainavas, kurās trešo dzīvības dimensiju iedveš Reiņa Sējāna radītā skaņas partitūra, veldzē un aicina ļauties. Gribas piebalsot recenzentiem, kuri uzteic operatora Valda Celmiņa veikumu, kā arī lielisko aktieru darbu, kas palīdz ar aizrautību un interesi doties līdzi nezināmajā.
Iezīmējoties filmas žanram, neomulīgi kļūst jau pirmajās minūtēs, vērojot īso ainu ar galvenā varoņa Andreja (Igors Šelegovskis) savulaik neizglābtās sievietes matu cirtām, kas pēc noslīkšanas viļņojas upes straumē, kaut kur aknu līmenī atsaucot satraukumu, kāds pārņem, pirmoreiz sastopot Lauras Palmeres līķi "Tvinpīkā". Taču šo sajūtu strauji pārtrauc lēciens uz filmas reālo laiku, satiekot Andreju tūrisma inventāra pārdevēja ampluā un klausoties viņa cīņasbiedru sadzīviskajās sarunās. Turpmāk filmas notikumu gaitā vislielākās bailes un trillera sajūtu iedveš Jēkaba Reiņa pārliecinoši agresīvais vietējā redneka tēls, kura konfliktu risināšanas tehnika ir krietns lamuvārdu arsenāls un fiziska vardarbība, savukārt daba visās tās mijkrēšļu izpausmēs dažubrīd tuvojas, taču nesasniedz cilvēka agresijas izraisīto baiļu līmeni. Šķiet, ka gados jaunāko Upurgas iemītnieku motivācija ir nevis noslēpuma sargāšana, bet gan agresija agresijas pēc, kas īsti neko nerisina sižetiski, drīzāk kalpo kā deus ex machina šķēršļi ceļā uz protagonista obligāto iniciācijas procesu caur grūtību pārvarēšanu, un jaunekļu grupējums uzprasās uz kašķi tikai tāpēc, ka beidzot šajā nomalē kaut kas notiek un savs rajons ir jānotur.
Arī pārdabiskās zemūdens būtnes šķiet vairāk piesardzīgas nekā bīstamas. Līdzīgi kā Larsa fon Trīra "Antikrista" mežazvēri, kur tie darbojas kā briesmu vēstneši, nevis briesmu objekti. Vislielāko spriedzes sajūtu sniedz Upurgas pamatiedzīvotāja pieredzes veidotā pasaules izpratne, nevis mistiskā meža un upes noslēpumi. Reibinošais sievišķais zieds un falliskā sēne ir cilvēka uzmanību piesaistošas parādības, kamēr dabas norises rit savu gaitu. Cilvēks ir Upurgas biotopa invāzija, no kuras to cenšas pasargāt vietējie, daži no kuriem caur klīniskās nāves pieredzi reinkarnējušies no traktorista kāpostu skābētājā, no mednieka – vijolniekā, tādējādi atsakoties no laicīgiem dzīves mērķiem, savienojoties ar Visumu un garu pasauli. Maldinošā zieda varā cilvēks nesavalda tehniku, kas iedzen to postā, līdz tas atgriežas pie pirmatnējā, caur atklāsmi gūstot šamaniskas iemaņas (Uģa Prauliņa Kāpostvīrs) vai upurējot savu turpmāko eksistenci Eiterpei [1] (Pāvela Meļņa Ļaudaks).
Vienīgā empātiskā Upurgas mežos sastaptā svešiniece ir Māras Ķimeles suģestējošā večiņa, kura beidzot daudzmaz paskaidro Andrejam, kas par desām (pun intended). Upurgas mikrokosmā sastaptās sievietes – Māras Ķimeles večiņa, Elitas Kļaviņas kafejnīcas saimniece, Ilonas Bageles pārdevēja Kārlēns – ir vienīgie izpalīdzīgie orientieri Andreja ceļā, sniedzot paskaidrojošu informāciju vai praktisku palīdzību pretstatā kareivīgi noskaņotajiem, vecupes dzīļu neiesvētītajiem vīriešiem, kuri aprobežojas ar noraidošiem ultimātiem un draudiem.
No stāsta dotajiem priekšnoteikumiem sasaistu Upurgas maģiskā orhideju dzimtas zieda uzdevumu ar folklorizētajām papardes zieda īpašībām, taču Upurgas gadījumā zieda īpašības sniedzas soli tālāk par telpas atbrīvošanu seksualitātei auglības nolūkos – tas uzrodas un darbojas negaidīti kā malduguns, zieda plūcējos ieviešot mežonīgu iekāri ne tikai pret pirmo sastapto cilvēka ķermeni, bet arī atraisa ekoseksualitāti un transformē savus upurus, dažus iedzenot īslaicīgā aizmirstības tripā, bet izredzētos pārceļot jaunā apziņas līmenī. Te izceļama Ingas Tropas virtuozā buldurēšana un rēkšana, kā arī scenogrāfiski un horeogrāfiski ievelkošā apmierināšanās meža augsnes substrātā, kas performances uztvērējam liek balansēt uz neērtības un apbrīnas sliekšņa.
Pagaidām neesmu vienojusies ar sevi, vai gribu kašķēties par to, cik iedarbīgi maģiskā biotopa noslēpuma glabāšanas nolūkos darbojas formula "dabā jāmīž ar cieņu", kamēr plastikāta atmiņas kartes iemešana upes straumē ir okei, lai gan jāatzīst, ka formulu "kas notiek Upurgā, paliek Upurgā" īsti nebūtu iespējams realizēt citos paņēmienos. Nerodu arī atbildi, kāpēc uzskatāmi piesardzīgais un pedantiskais Andrejs nepamana vai izliekas nemanām uzkrītošās iezemiešu deguna uzpariktes, kā arī, nokļūstot pirmajā Upurgas sabiedriskajā telpā – degvielas uzpildes stacijā –, nesteidz meklēt telefonu, lai zvanītu glābšanas dienestiem, bet gan turpina savu ceļabiedru meklēšanas darbus paša spēkiem. Lai arī vēlāk viņa kompanjons Matiass (Rihards Sniegs) pauž spekulāciju, ka vietējais šerifs ir iesaistīts potenciālo noziegumu piesegšanā, tas automātiski nepaplašina korupcijas robežas ārpus Upurgas administratīvās teritorijas.
Personīgi spēcīgāko iespaidu uz mani atstāja epizodes ar kritalā nosnaudušos Māru Ķimeli, kuras vēstījums ceļo caur vecupē nogrimušo traktoru uz kāpostu lauku, caur Uģa Prauliņa visu pasakošo mēmumu uz fermentēto kāpostu un reibinošā zieda dziras akaci. Grimušā traktora jumts, kas rēgojas virs purvainās upītes virsmas, atgādina nostāstiem un teikām apvīto Čertoku jeb Velnezeru Šķeltovas pagastā, kuru savos fotoprojektos dokumentējusi māksliniece Vika Eksta. Ja kaut kur Latvijā skaidrā dienas laikā mani pārņem Upurgas sajūta, tad tas ir tieši tur. Pamēģiniet vienatnē apiet apkārt Čertokam. Kad būsiet aptuveni pusceļā, iespējams, koku saknes sāks izskatīties pēc čūskām un liksies, ka kaut kas tajā mežā notiek citādi.
Drīz tiks pasniegtas "Lielā Kristapa" un "Kilograma kultūras" balvas, tikmēr manās austiņās skan "Upurgas" skaņu celiņš, bet desktopa ūdenszāļu fotokolāža vilina iegrimt dzelmē un atrast avotu, kurā "peld viss, kas noticis un kas notiek", priecājoties par kinematogrāfiski iespaidīgu veikumu Latvijas spēlfilmu kartotēkā.
[1 ] Mūzikas un lirikas mūza sengrieķu mitoloģijā
0