Foto: Unsplash
 
Eseja
28.10.2021

Šodien beidzot braukšu uz Zilajiem kalniem

Komentē
2
Saglabā

Gads

Šķiet, tas bija aizpērnais februāris, kad sēdēju pie rakstāmgalda mākslas lasītavā ar vismaz pusstundu neaiztiktu tukšu lapu ekrānā un raudzījos lejup uz Akmens tiltu un Daugavu, vērojot tās dienas satiksmes un viļņu disharmoniskās attiecības. Kādu brīdi mocīja tikko piezagusies sajūta, ka gads, lai arī nupat sācies, iesprūdis bezietvara un bezkrāsas telpā. Dienas iesākās tikai tāpēc, ka jāiesākas, cilvēki gāja savās gaitās tāpēc, ka jāiet, februāris ritēja tāpēc, lai beidzot pienāktu marts.

Atšķīru pierakstu kladi un uzzīmēju apli. Riņķa līnijas vistālākajā ziemeļu punktā ievilku strīpiņu un blakus pierakstīju: februāris. Tad mēģināju sagrafēt pārējo gadu. Mēneši un gadalaiki kārtojās neproporcionālās pīrāga šķēlēs, atšķiroties te par dažām, te par krietni manāmākām grādu iedaļām. Pirmie divi mēneši kā tādas VIP personas laiski izklājās sev tīkamā apjomā, pavasaris ieturēja piešķirto deviņdesmit grādu ietvaru, vasara savā vaļībā palaida garām izdevību kaut kam pieteikties un iespiedās tur, kur vēl palika vieta, bet rudens pieteicās par smaguma centru un knapā sešdesmit grādu šķēlē ietilpināja kultūras pasākumu, festivālu un notikumu sprādzienu, kas tam piedien jau kopš aizlaikiem – likt galdā visu, kas gada griezumā saražots.

Pēcāk jautāju tuvākajiem draugiem, kā viņi vizualizē gadu un gadu secību. Kamēr man gadi rit divdimensionālu apļu sekvencē vai varbūt kaskādē, tikmēr S. tā ir nepārtraukta spirāle, A. tas ir kalendāra izklājums vai excel tabulu lauciņi, bet H. un G. gads ir taisna līnija – laika nogrieznis ar skaidri noteiktu sākumu un galu. Kas vienam indivīdam gadu padara no abiem galiem baltu un pa vidu zaļu, bet otram – par pavisam citu emocionālu un ģeometrisku koncepciju?

Aptuveni tajā virzienā, kur atrodas mans novembris, mīt žurnālists un Norvēģijas apraides korporācijas (NRK) stratēģiskais analītiķis Anderss Hofsets (Anders Hofseth), kurš sadarbībā ar Oslo Universitātes kognitīvās neiropsiholoģijas profesoru Bruno Laengu (Bruno Laeng) ir pacenties krietni vairāk par mani, veicot pētījumu par to, kādās formās Norvēģijas iedzīvotāji redz gadu un kā savā prātā izkārto mēnešus. NRK mājaslapā pieejama arī viegli uztverama un izklaidējoša publikācija, kas atspoguļo interesantākos pētījuma rezultātus. Vairums respondentu gadu vizualizē apļa formā un laiku skaita pulksteņa rādītāja virzienā, taču ir arī tādi, kas laika ritējumu izjūt pretējā virzienā, gadu vizualizē kā elipsi, spirāli, taisni, kvadrātu un daudzās citās variācijās. Piemēram, kāda respondente, kurai piemītot sinestēzija, gadu novēro kā divos āķos iekārtu ķēdi, kur kreisais āķis ir Ziemassvētku priekšvakars, bet labajā pusē atrodas Vecgada vakars, savukārt pārējie ķēdes posmi ietver pavasari, vasaru un rudeni, bet ziema šajā sistēmā vispār izpaliek. Tikmēr man tas ir gada garākais posms.

 

Drūmais rudens

Vairākas nedēļas maldos, mēģinot definēt vismaz šajos platuma grādos vizuāli krāšņāko un poētiski ietilpīgāko gadalaiku, un tas ir vēl smagāk nekā sagrafēt gadu proporcionāli savam iekšējam kalendāram. Pagaidām netieku tālāk par to, ka rudens, tāpat kā pārējie gadalaiki, protams, ir tikai apziņas stāvoklis, kurā ievilina ārēji impulsi.

Rudens sākumu sajūtu ar degunu. Gaiss smaržo pēc dzestriem āboliem un lapu trūdiem. Tas bieži vien notiek reizē ar dabīgā apgaismojuma maiņu – saulesgaisma no spoži baltas top filtrēti dzeltena. Iznāku ārā spirgtā vēla augusta rītā un uzostu, ka tas ir klāt. Turpmāk būs jādomā par siltākām drēbēm, mitrumizturīgākiem apaviem, traumatiskākiem komunālajiem rēķiniem, intensīvāku sociālo interakciju ar ārpasauli un biežākiem emocionāliem sabrukumiem.

Aromātu un cilvēka apziņas stāvokļu korelācijai esejā par Venēciju pieskaras arī Brodskis: "Smarža galu galā ir skābekļa līdzsvara izjaukšana, tajā ielaužoties citiem elementiem – metānam? ogleklim? sēram? slāpeklim? Atkarībā no iebrukuma intensitātes mēs sajūtam smaržu, smaku, dvaku. Molekulāra norise, un laime laikam ir tas brīdis, kad pamani: kādi tevi pašu veidojošie elementi ir tikuši brīvi. Tur ārā to bija diezgan daudz, pilnīgā, neierobežotā brīvībā, un man šķita, ka esmu iekāpis pats savā no dzestrā gaisa zīmētā pašportretā."[1]

Visspilgtākā rudens iestāja un diennakts tempa maiņa manā pieredzē notika tieši Venēcijā. Toreiz šķita, ka oža ir saasināta un pilsētu visspilgtāk izjūtu caur tās neskaitāmajiem aromātiem, kam pierakstos veltīju krietnu daudzumu rakstzīmju, bet par rudens iestāšanos iegrāmatoju šādu piezīmi: "Līdz ar laikrāžu pagriešanu rudens režīmā arī Venēcijā ir ienācis gada tumšais laiks. Tas notika nepilnās divās dienās. Pirmajā sabrūnēja lapas, otrajā nolija lietus. Lapas negleznojās kā Stabulnieka dziesmā, tās vienkārši ietērpās brūnā mirstamtērpā un visas reizē nometās uz ielas plāksnēm beigtas. Kolektīvā pašnāvībā." Tad nāca Jura Kronberga rudens depresija, kam neizbēgami sekoja ziemas apātija un tā tālāk.

Aptuveni reizi piecos gados rudenī paskatos spogulī, paņemu šķēres un nogriežu bizi. Tikpat regulāri vai biežāk aizeju no ciešama darba. Par rudens tradīciju nu jau kļuvusi morāla gatavošanās mājsēdei, lai atkal taptu par daļiņu, kas pret savu gribu atrauta no kopuma – kā marinēta gurķa šķēlīte vai ļumīgs sīpola gredzens, kas pielipis picas kastes vāka apakšai un tur arī vientuļš beidz savu karjeru.

Japānas jasmīns uz virtuves palodzes pirmoreiz piecu gadu laikā izdomājis pievienoties ārtelpas sezonas notikumiem un atteikties no zaļā pigmenta, lai nomestu pilnīgi visas lapas. Šķiet, ka ne tikai man, bet arī visam man apkārt gribas nomest lieko, atteikties no uzkrātā, atkopties no uzaugušā un hibernēties. Skatot rudeni kā analoģiju cilvēka dzīvesgājumam, nekas priecīgs nerādās, īpaši tad, kad esi tajā iekāpis jau ar pilnu pēdu.

 

Skaistais rudens

Nekad nav patikusi dzeltenā krāsa. Pārāk atklāta, uzbāzīga un kaitinoši dzīvespriecīga. Vai tieši pretēji – jēla kā pāraudzis, nedaudz iepuvis gurķis vai izsāpēts, bet neizgaisis zilums. Tomēr tas it nekad nav attiecies uz dzelteno dabā (ja neskaita gurķus un zilumus).

Dienu no dienas atlieku pastaigu mežā, bet šodien beidzot braukšu uz Ogres Zilajiem kalniem baudīt rudeni. Turpceļā virs Daugavpils šosejas uzausīs varavīksne, tā mani iepriecinās, un es apstāšos kādā autobusa pieturā starp Ikšķili un Ogri, lai uzņemtu panorāmas bildi ar pilnu varavīksnes loku. Es gribēšu atstāt mežā visus savus smagumus, drūmumus un dusmas, bet pie takas sākuma sastapšu āpsi, kurš, pirkstu kratot, pavēstīs: "Dodoties dabā, ko atnesi, to aiznes!" Aiziešu līdz Dubkalnu ūdenskrātuvei, pa ceļam slepeni fotografējot kādas ģimenes četrus četrkājainos draugus, izlabošu tūrisma informācijas kartē kļūdaini norādīto "Jūs atrodaties šeit" punktu, noiešu no gājēju takas, lai uzietu pamestu baltu ķieģeļu būdiņu ar pāris grafiti un aicinošu uzrakstu "Te var labi nopisties", kā arī ieteicamās pozas ilustrāciju, pamanīšu sūnās ieaugušu zīmīti ar, šķiet, iepirkumu sarakstu, kas sastāv no divām precēm: margarīna un kaķu barības. Brīdi pasēdēšu pie ūdens, tad iešu tālāk mežā un savākšu dažas kritušās lapas. Atcerēšos neseno epizodi ar garāmgājēju pie Ojāra Vācieša memoriālā muzeja. Stāvējām ar draugu pie ābelēm, pētot "Survival Kit" karti, un abi ar acs kaktiņu pamanījām kādu vīru, kurš apstājas pie muzeja sētas ieejas kā atcerējies ko svarīgu, pakāpjas atpakaļ, ar skatienu izmisīgi meklē, pieliecas, groza galvu, izmēģina dažādus variantus, līdz atrod to vienīgo un īsto rudens lapu un ar to dodas tālāk.

Kad norietēs saule un koku stumbri saplūdīs ar tumsu, bet spoži dzeltenie lapu aplīši karāsies gaisā kā uz melna audekla, lietus pakšķēs lēni un cēli kā skandaloza režisora filmas prologā, tad pirmo un pēc brīža arī otro zvanu noķērks vārna, brīdinot par tuvojošos komandantstundu, bet atceļā takas malās iedegsies kādos vides labiekārtošanas projektos apgūtās naudas laternas, atgādinot, ka civilizācija ir daudz tuvāk, nekā šādā rudens vakarā gribētos. Iztēlošos, ka ierokos sūnās, lai pārlaistu nakti mežā, un par vēlu iedomāšos, ka varētu pielasīt pilnu mugursomu ar lapām un mājās ieiet lapu vannā – tas būtu gandrīz kā vārtīties lapu kaudzē vai piedalīties performancē vienam cilvēkam, kurš pats ir gan izpildītājs, gan skatītājs.

Kamēr sapņoju par neīstenoto gremdēšanos lapās, mans rudens skaņu celiņš ir Fransuā Kuperēna "Noslēpumainās barikādes" (Les Barricades Mystérieuses). Paklausies, kļūs siltāk.

 

[1] Brodskis, J. Ūdenszīme. Rīga: Neputns, 2001.

Tēmas

Alīse Vorobeja

Alīse Vorobeja vēro, klausās un piedalās kultūras procesos, domā par iekšējo un ārējo pasauļu mijiedarbību, nepārtraukti ilgojas pēc nātrēs ieaugušajām lauku mājām Skaistā. Novērojumus mēdz pierakstīt

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!