Foto: Juris Justs, "Riga street photography"
 
Literatūra
22.01.2020

Lūgšana

Komentē
0
Saglabā

Es vairs nevaru pamosties. Kustos kā heroīniķis un daru kaut ko tikai izskata pēc, lai mani tik ātri nepieķertu. Atkārtoju iekaltas frāzes un smaidot spiežu svešas rokas.

Tad guļu vannā, joka pēc salaužu skuvekli, atrodu pēdējās vēnas un ieinteresēts tās caurduru. Man patīk godīgums detaļās. Es neticu tiem, kuri runā par kaut kādu lielu veselumu, gadsimtu vēsturi. Kā gan viņi to var zināt? Vai mīlestība – kā var nopietnu seju spriedelēt par mīlestību? Man tik ļoti ir kauns par visu. Par sevi. Tāpēc man kaut kas nekavējoties jāuzsāk – skaļi jāsmejas, jāizsit logs, joka pēc jāsalauž vēl kaut kas. Neko citu jau nemāku. Kā liels, kārns bērns sēžu starp drupām un mētāju ķieģeļus.

Mums droši vien vajadzēja aizbraukt – vēl pirms man izgrieza iekšas un ziemas pārvērtās kārtējos rudeņos. Varētu uzrakstīt Dīnam, varbūt viņam ir plāns. Kāda laika mašīna vai tamlīdzīgi. Vecs, spīdošs "Mustangs" ar tūkstoš zirgspēkiem. Mēs varētu iztriekties cauri pilnā ātrumā. Vienkārši aizvērt acis un iztriekties cauri. Viņa negribētu, protams, – viņa nemīl Dīnu. Dīnu mīl visi, tikai viņa ne. Un bez viņas nav nekādas jēgas. Un ar mani ne tik.

Kādu rītu, jau pavisam drīz, viņi klauvēs pie durvīm, bet kaķi paslēpsies zem skapja, iepletīs acis un nervozi vibrēs. Un es, neko sliktu nenojauzdams, atvēršu durvis – izspūris un neaizsietā halātā, kā ierasts. Pēc tam es vēl bieži iedomāšos par to, ka tā darīt nevajag. Durvis vispār nevajag vērt vaļā – visiem, kuriem jātiek iekšā, pašiem ir atslēgas. Ja kādam to nav un viņš skaļi dauzās pie durvīm, tam ir kāds iemesls. Es visur tieku iekšā pats – man ir liels saišķis ar atslēgām no visām vietām, kur man varētu vajadzēt tikt iekšā, pat Krišija dzīvokļa atslēgas man ir. Bet es nekur neeju. Un citiem neiesaku.

Nē, nu labi, reizēm es eju – uz darbu un veikalu. Reizēm aizeju pie ārstes vai pastaigāties. Man ir forša ārste, viņai ir vienalga par visu – līdzīgi kā man. Viņa mēdz smieties, pētot manus analīžu izrakstus, un es tad smejos līdzi. Nekā pārāk traka jau tur parasti nav, vienkārši smieklīgi. Pastaigājos es parasti pa Tērbatas ielu. Izliekos, ka kaut kur steidzos, nervozi skatos pulkstenī un skrienu pāri pie sarkanās gaismas. Ja kāds mani saķer aiz piedurknes un grib parunāties, es saviebju seju un atraucu: "Labi, labi, labi, citreiz, ja?!" Pārāk nemīlu sarunas – tie cilvēki nezina, viņi nesaprot, ka es būtu varējis būt arī kaut kas pavisam cits. Un viņiem sāp citādi.

Arī viņi paši varēja būt kaut kas pavisam cits. Kaut kas vairāk noticis, kaut kas sadragāts līdz pēdējam, bet īsts. Nevis ovālu seju īpašnieki ar nevainojamu ādu un hipotekāro kredītu. Ikviens no viņiem, skaistiem un izglītotiem, būtu varējis kļūt par supernovu, traģisku mūsu laikmeta liecību, kas mainītu visu – kaut nedaudz, bet mainītu. Tā vietā viņi pērk sev jau trešo ģimenes mašīnu Rumbulā, bet es, salīcis no dzeršanas un pasivitātes, drukāju paskvilas nakts vidū. Mēs viens otru esam pelnījuši.

Viņu tas viss tracina, jo viņa ir notikusi un gudra. Man viņas vietā arī būtu grūti, bet man ir grūti arī pašam savā vietā. Man liekas, ka esmu nedaudz sačakarējis savu dzīvi, cenšoties viņai izpatikt. Kļuvis par kaut ko tādu, par ko kļūt man pavisam noteikti nevajadzēja – par vienu no tiem džekiem, kurus intervē avīzei un tad grūsta uz ielas. Tas neesmu es. Es pats grūstu citus. Un avīzes nelasu.

Varbūt godīgums detaļās ir viss, kas man atlicis. Bet viss jau arī sastāv no detaļām. Un tad labāk, lai tās būtu godīgas, pat ja kopums beigās izskatās visnotaļ šaubīgi. Par kopumu atbildēt tāpat nevaru. Mans darbs ir vērot, secināt un noliegt. Un mazgāt traukus.

Es vairs nevaru pamosties un nemaņā klaiņoju pa galerijām. Šonakt ir manu baisāko murgu ekspozīcijas atklāšana un esmu nedaudz satraukts. Vīna glāze, iesprausta starp pirkstiem, nervozi trīc, un es nepagūstu pacelt vienu no mutes izkritušo cigareti, kad izkrīt jau nākamā. Apmeklētāji mulsi stumdās gar sienām, visiem ovālas sejas un hipotekārie – es neatceros, ka būtu viņus aicinājis, bet te nu viņi ir. Uz bildēm neskatos, jo pārāk labi zinu, kas tur redzams. Nervozas elsas un klepošana – ir pārāk klusi, te vajadzēja mūziku – es iedomājos, un mani uzreiz pārņem neizturams kauns, atceroties to, kā atšuvu potenciālo pasākuma dīdžeju: "Tādu summu tev mamma ieteica prasīt? Tu nedabūsi ne kapeikas. Tev pašam vajadzētu maksāt man par šo iespēju – kļūt par kaut ko vairāk!" Man sāk degt vaigi, viss ir nepareizi, es atkal esmu pamatīgi kļūdījies, un man jātiek laukā. Kāds saķer mani aiz piedurknes: "Labi, labi, labi, citreiz, ja?!" Es atveru acis, un viņa saka: mums jāšķiras. "Nu ko," es saku, "ja reiz tā, tad tā."

Ja reiz tā, tad tā.

"Ja tu vari būt viens, tad esi viens!" es rakstu kādam pilnīgā tumsā un pats tam izmisīgi ticu. Cilvēks jau nav divi, cilvēks ir viens. Vientulība bija mana aukle, un kas gan patiesībā tā kardināli ir mainījies? Dzīvot ar citiem tā arī neesmu iemācījies – dalīt klusas rītausmas un nervozas priekšpusdienas. Ļaut kādam vērot manis sadalīšanās procesus. Runāt kaut ko bez jebkādas vajadzības. Kam tas viss? Lai pēc tam kliegtu, cirstu durvis, pārmestu un simtreiz neatgrieztos? Lai raudātu virtuvē pie loga un vakarā daudznozīmīgi klusētu gultā? Lai runātu par mīlestību apsūdzošos toņos. Lai atkal un atkal sodītu otru par to, ka tu varēji būt kaut kas vairāk.

Šonakt, pabeidzis darbu, sēžu pie Ģertrūdes baznīcas. Varbūt tā ir jaunā, bet varbūt vecā Ģertrūde – nekad neesmu sapratis, kura ir kura un kā abas atšķirt. Man ir baltvīna pudele, un es nesteidzīgi malkoju no kakliņa. Tepat, pie šīs baznīcas, reiz beidzās liels stāsts. Tas bija pirms gadiem sešiem – atnācu šurp savas dzimšanas dienas rītā ar ģitāru plecā un aizmigu dievkalpojuma laikā vienā no pēdējām rindām. Vienkārši gāju kopā ar cilvēkiem, kuri devās iekšā baznīcā, atradu brīvu vietu un aizmigu. Toreiz biju nolēmis sevi nogalināt. Bet tad, dievkalpojuma beigās, pamodos un aizbraucu mājās. Man naivi šķiet, ka tas varētu nostrādāt arī šoreiz – es vienkārši te pasēdēšu un kaut kas mainīsies. Bet nekas nemainās – izpīpēju ceturto cigareti un svilpodams vēroju divas ar pusi zvaigznes debesīs virs šīs savādās, maziņās, bet lepnās pilsētas. Es varētu iet mājās, bet nav jau tā, ka mani tur kāds īpaši gaidītu. Un nav jau arī tā, ka es nevarētu bez tā visa iztikt.

Vācu nost no sienām un krāmēju kaudzē savu baisāko murgu kolekciju. Dīns sēž stūrī uz palodzes un nepalīdz – taisa grimases, vienu kāju pār otru pārmetis.

"Tev vajadzēja viņiem visu pateikt!" viņš iesaucas un nomet cigaretes galu uz piebradātās grīdas.

"Man neko viņiem nevajadzēja pateikt. Vispār neko," īgni atbildu. "Mani te tagad katrs plebejs mācīs?"

"Tev. Vajadzēja. Viņiem. Visu. Pateikt!!" viņš jau stāv man blakus un purina aiz pleciem.

"Pajoliņ," es kliedzu, "kāda velna pēc tu..."

Vairs nevaru pamosties, sanitārs kaut ko brēc man ausī, es dumji mirkšķinu acis. Cilā manas rokas un prasa, kas tās par rētām. Kā gan es to varētu zināt? Ko viņš domā – ka es pats sev darītu pāri? It kā man nepietiktu ar visu, kas man tāpat jau nodarīts? Rētas. Sasodīts, man dvēseles vietā ir rēta. Mana esība ir iekaisusi brūce. Es taču mirstu katru rītu, atverot acis. Rētas, jēziņ... Man liekas, tās vienmēr tur bijušas. Pie kā esmu vainīgs? Pie kā tieši es esmu vainīgs? Dievs, nu esi vecis, pasaki man! Slabo? Tev slabo, Dievs?

Tā jau man likās.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!