Kadrs no šova "Dejo ar zvaigzni"
 
Proza
27.12.2021

Lūdzu, bez manis

Komentē
0
Saglabā

Manā feisbuka draugu lokā ir meitene, kura visu laiku dejo un pati to filmē. Viņa griežas, izstiepj kāju, tad otru, viļņojas kā aizkars caurvējā. Tad viņa mēdz arī raustīties, vicināt rokas un lēni krist gar zemi. Esmu pamanījis, ka parasti tas jādara basām kājām. Bieži vien tur figurē arī citi cilvēki, atsevišķos gadījumos viņi berzējas savā starpā un viens otru aiztiek. Gandrīz vienmēr tur ir kāds vīrietis ar gariem matiem. Šādus skatus divdesmit četras stundas diennaktī var redzēt televīzijas kanālā "Mezzo", kur kakofoniskas (lasi: laikmetīgas) mūzikas pavadībā uz skatuves puspliki vai pliki vārtās ducis cilvēku. Pēc viņu ķermeņiem varētu studēt anatomiju, ja vien viņi visu laiku neripotu apkārt un drusku pastāvētu nekustīgi. Tad uz viņiem varētu rādīt ar rādāmkoku vai lāzeru un uzskaitīt muskuļus, kurus es redzējis uz sevis neesmu. Vienmēr esmu domājis, ka viņi tādējādi izpauž riesta dziņas, tāpat kā putni. Reiz satiku bijušo "Dejo ar zvaigzni" dalībnieci un pavaicāju: "Kad jūs abi dejojāt, jums gribējās seksu?" Viņa apstiprināja, un tagad tas vairs nav tikai mans pieņēmums. 

Agrāk bija tā: kāds allaž gribēja braukt uz jūru un man bija jābrauc līdzi. Mēs atbraucām, es nesapratu, kā iet pa smiltīm, lai tās netiktu apavos, tādēļ apstulbis sastingu uz laipas. Izrādījās, ka tie jāvelk nost. Izsmēķi strēga starp pirkstiem, pudeļu korķu rievotās malas griezās pēdās. Tika izklāts dvielis, un es uzmanīgi apsēdos tam virsū, cenšoties nepieskarties smiltīm. Jau kopš dzimšanas nojautu, ka notraust tās no kājām un jebkā cita nav iespējams. Tad cilvēki gāja uz jūru, iebrida līdz ceļiem un vicināja kājas. Arī es pamēģināju, bet pēc tam smiltis salipa uz kājām vēl vairāk. Bez tam no saules apdega deguns un āda lobījās nost divas nedēļas kā pēcnāves maska. Redzot, ka neesmu sajūsmā, cilvēki teica, lai vismaz palieku sargāt mantas. Kļuva skaidrs, ka mani vienkārši izmanto kā sargsuni. Kad viņi pārradās no saslapināšanās, lasīja grāmatas vai žurnālus. Netiku gudrs, kāpēc nevarētu lasīt mājās. It sevišķi pēc tam, kad desmaize skrapstēja zobos un atpakaļ bija jādodas vilcienā, kurā pilnīgi visiem pasažieriem bija slapjas paduses. 

Tāpat bērnībā visi gāja uz ezeru un metās ar galvu ūdenī vairākas reizes pēc kārtas. Tur bija arī slidkalniņš, ar kura palīdzību varēja ieslīdēt ūdenstilpē, ko man arī ieteica izdarīt. Pēdējais, ko atceros, bija tumsa, bet tad viņi ieteica lēkāt uz vienas kājas, lai no galvas pa ausi iztek ūdens. Prieks, ar kādu cilvēki to darīja, vedināja domāt, ka viņi apzināti dodas uz ezeru tieši pēc šīm sajūtām, kuras es nespēju novērtēt pārlieku augstu. Vēl ceļabiedri šļakstījās un spiedza.

Tad vēl bija karuseļi. Visi bērni uz tiem gāja, jo tie bija skaisti un neviens neapšaubīja, ka karuseļi ir varena būšana. Arī es aizgāju, iesēdos silē, kurā mani iespundēja, un šausmās sastingu, jo notika pretdabiskas lietas. Sajutos kā veļa, kuru mazgā veļasmašīnā, tikai tā vietā, lai pēc tam kļūtu tīrāks, uzvēmu sev virsū. Galva ilgi reiba, bet tad atnāca citi bērni un paziņoja, ka šis karuselis man neder, derēs mašīnītes. Tās bija savienotas ar griestiem un apsistas ar gumijas slāni, tādēļ varēja triekties cita citai virsū – tāds bija mērķis. Drusku atžirdzis, iesēdos braucamrīkā, un visi sāka braukt virsū tieši man. Grozīt stūri un spiest pedāļus bija jēga, tikai ja vēlējies triekties citos nejaušā secībā, pretējā gadījumā varēja izbaudīt kakla skrimšļu krakšķus un pārējo cilvēku neizskaidrojama prieka pārņemto seju ņirboņu. Gluži kā atspārdīts izkārpījos no košās mašīnas un aizgāju, kurp acis rāda. Tās rādīja uz iekšpusi, kur bija klusums. 

Jau skolā lēnām sāku saprast, ka nekur nevarēs likties. Ja vairāki cilvēki sapulcējās vienā telpā, galvenais no viņiem obligāti piedāvāja sadalīties komandās, it kā bez tā nevarētu iztikt. Vēl varēja piespraust zīmīti pie krūtīm, lai ir pierādījums, ka tu kaut ko pārstāvi. Sporta nodarbībās tas izpaudās tā, ka viena komanda cīnījās pret otru. Tas skan jocīgi, bet es pats savām acīm redzēju, ka cilvēki skrēja ar pagali rokā un centās izdarīt to ātrāk nekā otra komanda. Viena meitene tik ļoti gribēja, lai viņas komanda uzvar, ka kliedza un pat grauza pirkstus, lēkājot uz vietas kā eksorcisma seansā. Bez pagales cilvēkiem bija jāveic dažādas iracionālas kustības – ieskrieties un lēkt smiltīs, lēkt pāri cietam, aplupušam ādas spilvenam uz četrām kājām, kas atgādināja lielu šokolādes sieriņu, griezt ap sevi metāla riņķi, kā arī spēlēt "tautas bumbu". Es nevarēju saprast, tieši kādas tautas bumba tā ir – krievu vai latviešu. Kad skolotājai apnika likt man sliktas atzīmes, viņa pateica: "Tu stāvēsi te, kaktā. Vienkārši stāvi. Ja bumba lido virsū, zvetē no visa spēka." To sauca par volejbolu, un bumbu patiešām sanāca aizspert ļoti tālu, par to visi priecājās. Savukārt basketbolā vajadzēja grūstīties. Cilvēks, ko vēl nesen uzskatīju par savu draugu, pēkšņi mani atgrūda, lai iemestu bumbu grozā. Es skatījos uz to visu un domāju, ka tas, galu galā, vienkārši nav skaisti. 

Mani klasesbiedri apmeklēja arī dažādus pulciņus. Daļa gāja pārģērbties vienādās drēbēs un dejot uz skatuves, kas paredzēja ciklisku griešanos un partneru maiņu. Parasti deju kolektīvus mēdza saukt mīļvārdiņos, viņi brauca uz skatēm un svētkiem, kur citu kolektīvu pārstāvji vēroja, kā viņi dejo, un dejoja arī paši. Daži klasesbiedri apmeklēja kori, kur viņi labprātīgi atvēra mutes un raidīja skaņas. Arī es aizgāju uz kokapstrādes pulciņu, kur divus mēnešus tēvam taisīju svečturi, ko vēlāk nevarēja izmantot, jo tas gāzās uz sāniem. Bet arī tur izrādījās, ka jāpiedalās pulciņa izstādē, lai visi redz, ka mēs kaut ko darām. Izrādījās, ka jālepojas ne tikai ar paveikto, lepošanās rūga kā raugs. Vajadzēja lepoties ar novadu, baznīcu, cilvēkiem vai akmeni. "No kurienes tu esi? Tev tāda jocīga izloksne." "Es esmu no tā novada, kur tas lielais akmens." Visi cilvēki tai novadā ik dienas iet skatīties akmeni, apbrīno, izgudro teikas par to, ka reiz Velns akmenī iestrēdzis ar kāju kā ar zobenu, tagad tur pat var redzēt šī notikuma atblāzmu, kas ir plaisa ar ķērpjiem. Dažu ļaužu sejā stāv rakstīts, ka to akmeni viņi nav redzējuši, tāpēc par to jāizstāsta. 

Tad vēl bija svētki. Tante iebrāzās istabā un sāka mani pērt ar pūpoliem. Nospriedu, ka viņa ir sajukusi prātā, bet viņa vienkārši svinēja. Vienreiz es ar omi pat biju baznīcā un redzēju tur cilvēku figūriņas, tās visiem interesēja. Arī Jēzus tur bija atveidots, taču, ņemot vērā, ka viņš bija maziņš, pēc Jēzus izskatījās visai maz. Varēja gan nojaust, ka tas bija Jēzus, citādi bērns kā bērns. Turpat netālu Jēzus bija atveidots vēlreiz, jau brieduma gados, šoreiz gan nobendēts ar naglām. Svētki nozīmēja arī to, ka mājās bija jāpalīdz gatavot ēdienu. Ja izskanēja šaubas par šīs ieceres lietderīgumu, tika pārmests, ka es negribu palīdzēt, talkā nāca pat asaras. Bet es patiešām negribēju, it kā tas būtu kaut kas slikts. Tad bija jāsēž pie galda un gurdeni jāēd tas, ko ļaudis gatavoja pret savu gribu. Viņi apsprieda cilvēkus, kuru nav klāt, un interesējās pat par tiem, kurus nekad mūžā nav satikuši. Vēl obligāti vajadzēja pārēsties un pēc tam kunkstēt, iedzerot tableti, lai kuņģis nededzina nedēļu no vietas. Ar laiku secināju, ka arī no svētkiem nav iespējams aizmukt, tie ir iebūvēti cilvēku šūnās. Piemēram, ja svētku laikā cilvēks redz kādu, kurš sēž nostāk un nododas sava prāta pētīšanai, viņš nekavējoties nāk tam klāt. No sākuma painteresējas, vai viss ir kārtībā, nāk vairākkārt, piedāvā pasēdēt kopā, lai nav skumji vienam, īpaši radikālos gadījumos mēģina vilkt atpakaļ aiz piedurknes. Gadu gaitā ir izmēģinātas vairākas formulas, bet nevienu universālu atrast nav izdevies. Ja pasaki, ka kautrējies, tas var veicināt raušanu aiz piedurknes ar dubultu jaudu, savukārt, ja neko nesaki, tad, sēžot malā, tu "demonstrē savu attieksmi pret pasākumu". Pēc tam cilvēki mēdz par to runāt. Ir arī tādi pasākumi, kur tava klātbūtne nav galvenais faktors, tie pieprasa pat speciālas drēbes, kuru tev nav. Svarīgi ir arī uzdāvināt dāvanu, vēlams naudu, lai citos svētkos atdāvinātu to atpakaļ, pat neielūkojoties aploksnē. 

Nenoliedzami, skola sagatavoja dzīvei. Uzzināju, ka lapas ir zaļas hlorofila dēļ. Redzēju, kā vienā skolēnu rīkotā konkursā skolotājai aizsēja acis un iemērca pirkstus krējuma paciņā. Laikam substance bijusi auksta, jo viņa skaļi ķiķināja tāpat kā visi pārējie. Vēl kādu dienu atnāca puika, vārdā Ingus, no paralēlās klases, tāds būdīgs, un teica, ka grasās pēc nodarbībām piekaut Sobiku, jo viņš ir izbesījis. Sobiks nesen bija pārnācis no citas skolas, bet jau paguvis izbesīt. Un mēs visi gājām skatīties, kā Ingus sitīs Sobiku, kurš neko vēl nenojauta. Apsnigušie balto ķieģeļu korpusi bija bezpersoniski, logiem restes, lai kāds nenozog zināšanas no skolas. Sobiks nāca pa grumbuļainu ledus ceļu ar portfeli, pacilāts un ieintriģēts. Ingus nostājās priekšā un aizšķērsoja ceļu. Tad atņēma viņam nesamo, nosvieda sniegā, bet pašu Sobiku pārmeta pāri gurnam. Puika apjucis gulēja zemē, bet Ingus cēla viņu vēl, lai atkal nogrūstu. Sobika jakai padusē pārplīsa šuve, no tās spraucās ārā vate. Ingus norāva viņa cepuri un uzmeta kokā, kur tā karājās vismaz nedēļu. Ar pārsistu degunu viņš devās mājās. Varbūt Sobiks saprata, ka izbesījis Ingu, un centās turpmāk to nepieļaut. Katrā ziņā daži uzteica Ingu, uzsitot viņam pa plecu. Pēc tam notika izlaidums, daži cilvēki sastājās rindā un sāka skanēt vārdi: "Pastum, pastum, pietupies!" Un viņi patiešām grūdās un pietupās, it kā nekas nebūtu noticis. 

Ar laiku es apradu un nemaz nemēģinu. 

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!