Lietaina diena

Vasarās dažkārt gribas aizbraukt uz laukiem, bet nav īsti, kur. Nez kāpēc tieši pirms pāris dienām, kad Rīgā pamatīgi lija, atcerējos Līzespastu. Tur savā laikā dzīvoja mani vecvecāki no mammas puses – Jānis un Melānija Martuzāni, pie kuriem regulāri vasarās braucu ciemos. Līzespasts ir vieta starp Api, Trapeni un Gaujienu, vismaz tie bija mūsu ikdienas atskaites punkti. Un tas patiešām ir pasts, bijušais zirgu pasts. Pēc nostāstiem, tas celts Katrīnas II laikā, bet "Vikipēdija" man apgalvo, ka 19. gs. sākumā. Mani vecvecāki dzīvoja dzīvoklī, kur kādreiz esot mitinājies zobārsts. Tas atradās tieši līdzās vārtu arkai – vārti jau sen bija pazuduši, turklāt manā laikā neuzmanīgs traktorists iebrauca mūrī un izrāva caurumu. Domās varu izstaigāt visas pasta ēkas, kūtis, šķūņus un dārzus, varu arī iet pa mežu gar Viru ceļu (šobrīd realitātē tur diez vai būtu, kur staigāt, jo pēdējo reizi, kad tur biju, 2000. gadu sākumā uz vecmammas bērēm, liela daļa meža bija izcirsta). Man, protams, ir saglabājušās dažādas atmiņas, tai skaitā momentuzņēmumi. Piemēram, lietaina diena Līzespastā, pa notekcaurulēm gāžas ūdens un tek lejup uz ceļa pusi, redzu ratus pagalma vidū un ceriņkrūmu rindu, kas apstādīta apkārt siena šķūnim. Šādās dienās vecmamma gatavo tēju – uzvārīja alumīnija tējkannā ūdeni un turpat sameta visādas pašas kaltētas tējas. Un bieži vien mēs runājāmies.

***

Paši labākie bija vecmammas stāsti par vilkiem. Tie nebija domāti biedēšanai (kaimiņos dzīvoja Paulīnas tante, tā gan mēdza stāstīt par lūšiem, kuri cilvēkiem uzklūpot no kokiem, un vēl viņai bija no sagrieztām krāsainām pastkartēm salīmēta kastīte – man tā šķita ļoti iespaidīga). Vienkārši vecmammai kaut kādu iemeslu dēļ šīs sastapšanās bija īpaši iespiedušās atmiņā, par ko liecina arī viņas pieraksti, ko internetā publicēja mans onkulis, Bruno Martuzāns. Lai nu kā, man šie stāsti patika, un es lūdzu laiku pa laikam tos atkārtot. Lūk, daži fragmenti no šīm atmiņām. 

Reiz mana vecmamma, kura tolaik nebija vecmamma, bet maza meitene, aizgāja apraudzīt, kā brālis Viktors gana lopus. Viktoram, pēc visa spriežot, vienam pašam bija garlaicīgi, tāpēc viņš māsai iestāstīja, ka tur, ganos, ir rieksti, kuru tur nebija, un, kad māsa atnāca, viņš izmantoja iespēju, lai atstātu viņu par atbildīgo savā vietā. "Te... redzu: no meža iznāk pinkains suns. Tādu garspalvainu suni es biju ciemā redzējusi, tikai šim te tās pinkas bija daudz garākas un nokārušās no galvas pāri acīm uz leju, tā ka viņš uz sāniem mani aiz pinkām neredzēja. Pagājis taisni uz priekšu, viņš man līdzās apstājās triju soļu attālumā. Es sastingu no bailēm. Viņš skatās taisni uz priekšu, uz aitām, kas tagad, satrūkušās kājās un izstiepušas kaklus, blenž uz šo briesmoni un sit ar priekškājām zemi." Vecmamma saņēmusies un sākusi uz viņu kliegt: "Cui! Cui!" Pinkainais dzīvnieks aizbēdzis. "Kad aizgāju mājās, tūliņ uzmeklēju vīriešus: tēvu un lielo brāli, kas bija jau atgriezies mājās no 1. pasaules kara. Tiem izstāstīju visu, kas bija noticis, un jautāju: "Kas tas bija, vai vilks vai kas cits?" Tēvs tā neticīgi pagrozīja galvu un teica: "Vilks nebija, jo viņš neaiztika aitas." Bet Ludvigs strikti noteica: "Tas bija gan vilks – zirgu vilks." Zirgu vilki neaiztiekot aitas, bet plēšot zirgus."

***

Jāatzīstas, ka lasīt vecmammas pierakstus ir mazliet dīvaini. No vienas puses, tajos patiešām var atpazīt viņas stāstus – detaļas, kuras sen jau esmu aizmirsis, bet, kad tās izlasu, uzreiz rodas sajūta – jā, to esmu jau dzirdējis. Vienlaikus šeit acīmredzami viņa ir mēģinājusi arī piešķirt savām atmiņām literāru formu, kas dažkārt ir mazliet komiska un katrā ziņā stipri atšķiras no tiem stāstiem, ko klausījos es. 

Protams, tie nebija tikai stāsti par vilkiem. Viņa stāstīja par bērnību, arī par aizvainojumu, kas viņai bija saglabājies visu mūžu, ka mātei viņa bija piedzimusi vēlu un negaidīta, ka viņai bija jācīnās par atzīšanu un iespēju mācīties. Es to visu klausījos (un atkal – dīvaini transformētā veidolā daļu no šīm atmiņām var izlasīt mana onkuļa publiskotajā formā). Viņa stāstīja par skolu, es zināju visādus viņas skolotājus – gan labus, gan sliktus, par viņas mācībām Rēzeknes Skolotāju institūtā un skolotājas gaitām. Viņas brāļi uzbūvēja viņai māju Aizgalīnē, kas bija arī pamatskola, kurā viņa mācīja. Par sakrātajiem 1200 latiem viņa ar manu vectēvu nopirka zemi Vēdeniešos un sāka būvēt māju, kuru tā arī neuzbūvēja, jo Latviju okupēja padomju karaspēks. Par vectēvu viņa nebija vienmēr augstās domās, bet melanholiskā atzinībā noteica: "Viņš tomēr saprata, kas notiks. Kad izdzirdēja, ka krievi ienākuši, iesprauda lāpstu zemē un teica, ka nav vērts tālāk celt." Vectēvs bija sociāldemokrāts, ar prieku atcerējās, kā Ulmaņa apvērsuma laikā bija ielikts Liepājas cietumā, izvairījās no iesaukšanas vācu armijā, bet no padomju armijas neslēpās. Pēc kara viņš tika nozīmēts par mežzini Līzespastā, manā laikā brauca uz Api, kur, vicinot kara veterāna apliecību, izcīnīja vietējā gaļas veikalā luņķi doktordesas un mājās milzu skaļumā klausījās Amerikas balsi. Viņam patika mani kaitināt, sludinot, ka tur, Rīgā, nekā nav un Līzespasts esot Latvijas centrs vai kā tamlīdzīgi. 

No vienas puses, var teikt, ka šādas atmiņas nav nekas īpašs. Daudziem latviešiem ir šī lauku vecvecāku pieredze, kas ietver gan dažādu paaudžu, gan dzīvesveidu sastapšanos. No otras puses, šis notikums, kas atkārtojas atkal un atkal, katrā paaudzē izspēlējas atšķirīgi, nemaz nerunājot par individuālajiem stāstiem. Līdzās vēstures notikumiem rit arī paaudžu sastapšanās vēsture, kura mainās, neatkārtojas un ātrāk vai vēlāk pazūd nebūtībā. Tomēr kurš gan var mums liegt to mazliet izbaudīt. Vismaz lietainā vasaras dienā.

***

Jāņu nakts ir laiks, kad apkārt staigā apraktā nauda. Tā parādās virszemē dažādos veidolos, piemēram, kā melns suns – tad vajagot sunim pieskarties vai uzsist, un, ja tā patiešām ir nauda, tā acumirklī iegūs savu patieso izskatu. Viens no vecmammas stāstiem bija par brāli, kurš arī bija nolēmis vaktēt, kad nauda apkārt staigās. Protams, stāstā ir vairākas neskaidrības, kuras varbūt vienkārši esmu aizmirsis, piemēram, kāds pamats bija domāt, ka nauda kaut kur ir norakta un varētu spokoties? Lai nu kā, brālis esot paņēmis bisi, nosēdies turpat mājas tuvumā (!) un gaidījis. Nosēdējis visu nakti, bet nekas neesot noticis, vienīgi māte esot iznākusi no mājas plīts ogles izbērt. No rīta brālis noguris un pikts esot mātei jautājis, kāpēc viņa nakts vidū iet ogles izbērt. Māte brīnījusies – viņa nekur neesot gājusi un nekādas ogles nav bērusi. Tā bija tā apraktā nauda, kas apkārt staigājusi.