Sleja
12.02.2024

Ļaunuma loģika

Komentē
0

Vara uzskata, ka spļāviens sejā nevis 7–10%, bet gandrīz trešajai daļai pavalstnieku pierāda tās spēku.

Mēģinot aprakstīt Krievijā valdošā režīma iekšpolitiku, prātā nāk kāda aina no amerikāņu antropologa Deivida Grēbera grāmatas "Noteikumu utopija: par tehnoloģijām, stulbumu un birokrātijas slēpto valdzinājumu". Ainas būtība – ja tev nav jēdzīgu argumentu, tu vari ņemt talkā tik nejēdzīgu argumentu, ka citiem mute paliek vaļā un būtībā viņi nonāk zaudētāju situācijā, jo nav, ko atbildēt. Epizode ir šāda: mūsdienu Ugandas teritorijā 19. gadsimtā bija Bugandas karaļvalsts; britu ieroču tirgotāji valdniekam demonstrēja savu preču tehnoloģisko līmeni; valdnieks saprotamu iemeslu dēļ neko līdzvērtīgu parādīt nevarēja, toties nodemonstrēja kaut ko tādu, kas tirgotājiem nebija iespējams – izmēģināja ieročus uz garāmejošajiem pavalstniekiem… Atgriežoties pie 15.–17. martā paredzētajām Krievijas prezidenta "vēlēšanām", gribas norādīt, ka atteikums reģistrēt Borisa Nadeždina kandidatūru ir kaut kas tikpat "loģisks" kā savas varas demonstrēšana, apšaujot nejaušus garāmgājējus. Proti, skaidrs, ka "vēlēšanās" pārliecinoši uzvarēs Vladimirs Putins. Ko Kremlis gribēja demonstrēt, liedzot Nadeždinam kandidēt? To, ka vienkārši var tā izdarīt? Priekš kam? Kāds sliktums Putinam būtu no šī kandidāta iegūtajiem, teiksim, 10% balsu?

Tomēr zināma loģika, iespējams, ir. Te jāmin kāda socioloģisko pētījumu centra "Russian Field" (spējis saglabāt relatīvu neatkarību) aptauja "vēlēšanu" priekšvakarā. Vai, pareizāk sakot, Prāgā strādājošā sociologa Dmitrija Dubrovska komentārs aptaujai. Ir pieņemts uzskatīt, ka Krievijas sabiedrības nepārprotams vairākums atbalsta agresiju pret Ukrainu. Tomēr Dubrovskis min būtisku niansi. Ja Krievijā dzīvojošam cilvēkam aptaujā uzdod jautājumu "Vai jūs atbalstāt speciālo militāro operāciju?", ir jābūt ļoti drosmīgam un mazliet pašnāvnieciski noskaņotam, lai atbildētu noraidoši. Savukārt "Russian Field" jautāja, vai nākamajam Krievijas prezidentam vajadzētu šo "operāciju", proti, karu, apturēt. Un izrādījās, ka uz šādu, maigāk, izvairīgāk formulētu jautājumu apstiprinoši atbild apmēram 26% respondentu. Turklāt katrs desmitais to uzskata par nākamā prezidenta primāro darbu. Citiem vārdiem sakot, agresijas pretinieku īpatsvars Krievijas sabiedrībā varētu būt lielāks par parasti minētajiem apmēram 10 procentiem.

Lielā mērā to apliecināja arī daudzu cilvēku gatavība ziemas salā stāvēt rindās, lai parakstītos par labu Nadeždina kandidatūrai, un tas izteiksmīgi parādīts "Current Time TV" dokumentālajā īsfilmā. Vairumam no viņiem ir diezgan vājš priekšstats par konkrēto politiķi, bet viņi vēlas Nadeždinu atbalstīt tāpēc, ka politiķis sola mieru un attiecību atjaunošanu ar Rietumiem. (Nadeždina izteikumi Ukrainas atbalstītājiem noteikti liekas pārāk nogludināti – ko nozīmē "konflikts"? Kopš kura laika iebrukums ir "konflikts"? Tomēr mūsdienu Krievijas apstākļos vēstījums ir diezgan skaidrs.)

Šādā kontekstā Kremļa liegums Nadeždinam vispār kandidēt iegūst savdabīgu loģiku. Proti, kara skeptiķu ir izrādījies vairāk, nekā šķita, un tieši tādēļ vara pasaka – bet mums vienalga, ka jūsu ir diezgan daudz, ko gribu, to daru. Respektīvi, vara uzskata, ka spļāviens sejā nevis 7–10%, bet gandrīz trešajai daļai pavalstnieku kaut kā pierāda tās spēku. Jo nekaunīgāka, varētu pat teikt, bezjēdzīgāka ir patvaļa, jo labāk.

Nepatīkams un interesants ir jautājums: bet varbūt tā tas arī notiek, tāds ir autoritāras varas mehānisms? Jo vardarbība ir nevajadzīgāka, absurdāka, jo bezpalīdzīgāks jūtas indivīds, saprotot, ka no varas var sagaidīt jebko. Zināmā mērā var teikt, ka Putina režīms vienkārši seko Staļina režīmam, jo, cik saprotu, tā laika represijas nereti bija tik demonstratīvi netaisnīgas, ka sabiedrība izvēlējās pilnīgi pakļauties.

Tomēr vietā ir arī jautājums par to, cik ilgi režīms var šādi funkcionēt. Tēlaini izsakoties, ja nacisti nebūtu cietuši militāru sakāvi un būtu mazāk tērējuši resursus agresijai, cik ilgi šāds režīms turpinātos? Jo, raugi, arī PSRS agri vai vēlu sabruka… Putina režīma gadījumā te parādās, manuprāt, iekšēja pretruna. No vienas puses, neslēpts "ko gribu, to daru" uztur baiļu atmosfēru un attiecīgi ir varas interesēs. No otras puses, Krievijas sabiedrības vairākuma klusēšana par politisko brīvību ierobežošanu ilgstoši bija skaidrojama ar to, ka vara necentās regulēt pavalstnieku privāto dzīvi. Pēdējo gadu laikā visatļautība režīmu ir tā apreibinājusi, ka tas šo robežu sāk ignorēt. Nav skaidrs, vai un cik ilgi sabiedrība pacietīs arī to. Viena lieta, ka represijas – pat pilnīgi netaisnīgas – skar politiski un sabiedriski aktīvus cilvēkus. Te formula "dzīvo klusi, un vara liks tevi mierā" var būt spēkā desmitgadēm ilgi. Savukārt, ja vara sāk tavā vietā lemt arī, teiksim, par bērnu dzemdēšanu vai nedzemdēšanu, tā ir cita situācija. Cilvēki diezgan viegli atsakās, piemēram, no runas brīvības vai reālas politiskās izvēles, ja vien saglabā iespēju nodoties privātiem prieciņiem sadzīvē. Diezgan labs piemērs ir Ungārija un Čehoslovākija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos–astoņdesmitajos gados (alus ir, piemājas dārziņš ir, ko vēl vairāk?), mūsdienās šādā varas un sabiedrības nolīgumā funkcionē virkne režīmu Āzijā. Padomju Savienībā bija "biedru tiesas" darbavietās par "amorālu uzvedību", tomēr vara uz pļēgurošanu vai nekārtīgu dzimumdzīvi skatījās daudz pielaidīgāk nekā, teiksim, uz "pretpadomju" izrunāšanos. Īsi sakot, arī autoritāras varas iekšējā loģika atzīst, ka pavalstniekiem mazs privātuma stūrītis ir jāatstāj.

Putina režīms, šķiet, ir nolēmis neatstāt arī šo privāto telpu. Vēl pirms kara Krievijas vara – lai gan jau autoritāra – diez vai sevišķi iespringtu par kaut kādu estrādes zvaigžņu "puspliko ballīti" Maskavā. Savukārt laikā, kad "Rietumi uzbrūk Krievijai", nekādas privātas vaļības nav pieļaujamas, tādēļ jaunākajā melnajā sarakstā, kā vēsta "Meduza", iekļauts pat Kremļa pakalpiņš Filips Kirkorovs. Vara grib kontrolēt visu. No iebaidīšanas viedokļa vara varbūt arī rīkojas pareizi, tostarp sodot par no varas viedokļa piedauzīgiem selfijiem Maskavas Sarkanajā laukumā vai Kalugā (ierosinātas tiesvedības). Tomēr pastāv risks. Pilsoņi var paklusēt par ārpolitiku, bet kā viņi uztvers varas slodzes palielināšanu uz saviem bērniem (dažādas "patriotiskās nodarbības" ārpus mācību laika)? Ir ļoti grūti prognozēt, cik tālu Putina režīms var iet bez sekām.

Teorētiski varētu teikt: jo ātrāk Krievijas sabiedrība tiks nokaitināta, jo labāk. Tomēr autoritāras varas rīcībā ir vēl kāda perversa loģika – uzsākt vēl citus karus un mobilizēt vēl daļu populācijas. Krievijas armijā nekādas "privātās dzīves" nav, problēma atrisināta.

Man nešķiet racionāli Krievijā notiekošo vērtēt, lietojot tādus paviršus izteikumus kā "tāda tā Krievija ir, ko var gribēt". Galu galā tur notiekošais skar arī mūs. Lai nebūtu kā pašmāju drošības ekspertam Jānim Sārtam jāatzīst: "Esmu izgāzies savos vērtējumos par Krievijas sabiedrību," – ir laiks pārlasīt tekstus par autoritārām sabiedrībām un varas mehānismiem.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!