Pagājušajā gadā uzsāktā, Latvijas Televīzijas un Nacionālā Kino centra administrētā un Kultūrkapitāla fonda finansētā iniciatīva "Latvijas kods" labi iederas Eiropas audiovizuālajā tradīcijā televīzijām atbalstīt jauna kino veidošanu. Lai gan varētu šķist, ka Latvijas kontekstā šis ir jaunievedums, jāatzīmē, ka par šādas sadarbības nepieciešamību Latvijas kino vidē diskutēts jau gadiem. Projekts ir apsveicams gan tādēļ, ka nelielā valstī ar ierobežotiem resursiem institūciju savstarpēja sadarbība, manuprāt, ļauj optimālāk tos realizēt, gan arī tādēļ, ka sabiedriskās televīzijas un centrālās kino institūcijas kopīga iniciatīva atbild vienlaikus uz diviem mūžīgajiem jautājumiem – "nu, kur tad tās latviešu filmas var redzēt?" – un – "vai tad tajā televizorā vispār kaut ko jēdzīgu rāda?", kalpojot par tiltu starp kino veidotājiem un skatītājiem, kas, pateicoties pēdējo gadu "jaunajam vilnim" spēles kino, šķiet, ir atskārtuši, ka Latvijas filmas tomēr ir uzmanības vērtas.
Atbalsts īpaši pasūtītām TV filmām labi iederas arī Latvijas Televīzijas kopējā pēdējo gadu vektorā – kvalitatīvas programmas attīstības virzienā, nerunājot nemaz par to, ka sniegt ieguldījumu nacionālajā kultūrā ir viens no sabiedriskās televīzijas uzdevumiem. Izvēle rīkot konkursu dokumentālā kino veidotājiem ir saprotama, atkal vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, tieši šis kino veids Latvijā ir spēcīgākais, tātad ir pamats cerēt uz kvalitatīvu rezultātu, otrkārt, šādi vistiešāk ir iespējams sasniegt konkursa uzstādīto mērķi – atklāt un iemūžināt mūsdienu Latviju, un pragmatiskais treškārt – dokumentālajā kino labu rezultātu ir iespējams panākt arī ar daudz mazākiem līdzekļiem, nekā būtu jāiegulda labas spēlfilmas vai seriāla izveidē.
"Latvijas koda" filmas televīzijā tiek izrādītas valsts svētku nedēļā, bet to pirmizrāde notika kinoteātrī "Splendid Palace", un tā bija laba izvēle, kas apliecināja, ka visas sešas filmas vērtējamas kino mākslas darba kategorijās, nevis kā "tikai" televīzijas produkts (kaut gan šis it kā par zemāku kvalitāti liecinošais apzīmējums 21. gadsimtā, jaunā televīzijas zelta laikmetā, vairs nav gluži atbilstošs). Kā jau tematiskam almanaham, rodas kārdinājums saskatīt kādu kopēju iezīmi, kaut vai tādu, kas būtu radusies nejauši, šajā "Latvijas kodā" tapušajām filmām – "Cukurvate, degunlāči un monocikls" (režisore Līga Gaisa), "Pēdējais zvans" (režisore Alise Zariņa), "Vilciens pienāk 20:14" (režisore Daina Zviedre), "Lones soms" (režisors Dzintars Dreibergs), "Īsā diena" (režisore Una Celma) un "Re starts" (režisore Aija Bley). Bez acīmredzamā fakta, ka piecu no sešām filmām autores ir sievietes, kas noteikti varētu būt par pamatu interesantām pārdomām par sieviešu radošumu un vietu Latvijas kino, kultūrā un sabiedrībā, no kā es šajā rakstā tomēr izvairīšos, vienojošs motīvs ir ielūkošanās dzīves aizkulisēs – vietā, kam steidzamies garām (Rīgas cirks), vietā, kas netiek uztverta kā pilntiesīga telpa (vilciens), vietās, uz kurieni neaizbraucam (pansionāts Latvijas pierobežā un divi lauku ciemati).
No kopējās tematikas zināmā mērā izkrīt filma "Re starts", režisores Aijas Bley un producentes, arī galvenās varones Elvitas Rukas kopdarbs, kaut gan arī ieskatīšanās kādas personas privātajā dzīvē, protams, ir ielūkošanās aiz ikdienā redzamā un nebūt ne vienīgi materiāls dzeltenajai presei. Tā kā esmu kaut cik informēta par Elvitas Rukas līdzšinējām kino aktivitātēm un savulaik pat strādājusi viņas vadītajā festivāla "Arsenāls" izlaidumā, mana pirmā reakcija, sākoties filmai, bija – nu, ko tad Elvita atkal sagudrojusi? Tikai minūtes piecas vēlāk sāku domāt par to, kā šo filmu skatītos kāds, kuram nav ne jausmas, kas ir Elvita Ruka. Vai šis stāsts reprezentē mūsdienu sievietes pieredzi Latvijā? Vai Latvijas "tipiskā sieviete" ir moderna, izglītota četrdesmitgadniece, kuras bērni ir gandrīz jau pieauguši, kura ir zaudējusi vienas attiecības un izveidojusi citas, kura ir atradusi reliģiju, kurai pieder māja, auto un iecirtīgas radinieces apgrūtināts zemes gabals laukos? Vai filmas varones Elvitas nepakļaušanās stereotipiem ir paaudzes portrets? Vai viņas nespēja atrast kopīgu valodu ar lauku radinieci ir liecība par nesamierināmām vērtību sistēmām te, pilsētā, un tur, laukos? Man nav atbildes uz šiem jautājumiem, bet fakts, ka tādi rodas, liecina, ka Aijai Bley ir izdevies radīt kaut ko vairāk nekā "mājas video par manas draudzenes dzīvi".
Spēcīga personība ir arī filmas "Lones soms" centrā – tas ir uzņēmējs Viktors, kas ciemā ar 500 iedzīvotājiem izveidojis krogu, ceptuvi, spa, viesnīcu un autoveikala bāzi. Šī kinematogrāfiski visrūpīgāk nostrādātā filma no sešām izceļas ar savu neapšaubāmi pozitīvo vēstījumu par to, ka laukos iespējams ne tikai izdzīvot, bet arī veiksmīgi saimniekot. Līdztekus Viktoram spilgta un darbīga varone ir ciemata kultūras dzīves organizētāja, tādēļ lieks šķiet filmā iekļautais Viktora sulīgais izteiciens: "Labāk strādāju ar kārtīgu dzērājtēviņu nekā ar kaudzi untumainu babiņu." Ja nu vienīgi kā realitātes mezgla fiksēšana idilliskajā vēstījumā – var jau strādāt kopā, cits citu atbalstīt un sasniegt daudz, tomēr var gadīties, ka daži arvien būs vienlīdzīgāki par citiem.
Filmā "Īsā diena" režisore Una Celma turpina savu pēdējos gados uzsākto mistifikācijas stilu, kurā dokumentāli kadri papildināti ar inscenētām ainām. Filmēšanas vieta – pansionāts – ir pateicīgs šāda stila kino, kurā realitāte saplūst ar sapņiem, miglainām atmiņām, fantāzijām. Režisorei ārkārtīgi paveicies ar izvēlētajiem tipāžiem, trim mundriem pensionāriem, kuri izspēlē nesenās spēlfilmas "Džimlai-rūdi-rallallā" stila pigoru – bēgšanu no pansionāta, taču daudz jūtīgākā un izsmalcinātākā veidā. Filmas beigu kadrs, kurā vecie ļaudis patvērušies no lietus šaurā, šķirbainā dēļu nojumē pļavas vidū ir brīnišķīga vizuālā metafora neatkarīgi no tā, vai piekrītat vai nepiekrītat filmas vēstījumam. Diemžēl noausto smalko emociju tīmekli režisore iznīcina ar didaktisku konstatējumu un jautājumu filmas titros: "Viņi sapņoja par citādākām vecumdienām. Un kādas vecumdienas vēlies tu?"
Alise Zariņa ir viena no divām debitantēm šajā "Latvijas koda" izlaidumā. Viņas filma "Pēdējais zvans" seko trīs māsu pēdējam mācību gadam lauku skolā ar 27 skolēniem. Gaidāmā skolas slēgšana ilustrēta ar skolas inventāra uzskaiti un pārbaudi, kas ielaužas skolēnu ikdienā. Filmas materiāls varētu būt labāk organizēts – man, piemēram, netapa skaidrs, vai mācību gada noslēgumā ir notikuši vairāki pasākumi vai tikai izlaidums, kas proporcionāli aizņēmis daudz ekrāna laika, taču tam nav lielas nozīmes, jo būtiskais, ko šī filma izdara, turklāt izdara izcili, bez sentimentalitātes – tā piešķir cilvēcisku seju statistikai.
Ir nepieciešama drosme, varbūt pat mazliet pieredzes trūkuma sniegtas pārgalvības, lai izvēlētos tik sarežģītu filmēšanas vietu kā vilciena vagons, kā to darījusi otras debijas filmas "Vilciens pienāk 20:14" autore Daina Zviedre. Pamatā ar slēpto kameru filmētie pasažieri grupēti blokos – cilvēki, kas guļ, cilvēki, kas lasa, cilvēki, kas sarunājas, utt. Filmas autoru centieni fiksēt visus dažādos ļaudis, kas ikdienā pārvietojas vilcienā, ir bijis pārāk apjomīgs uzdevums. Seju kaleidoskopā pietrūkst viena vai dažu varoņu, kuru brauciens vilcienā kalpotu par filmas centrālo asi, mugurkaulu, ap kuru grupētos pārējie "otrā plāna" personāži; risinājums varētu būt bijusi muzikālā partitūra, kas dokumentālo materiālu pārvērstu vizuālā simfonijā. Man saistošākās ainas filmā bija tās ievads – vilciena aprūpe depo pirms dienas gaitu uzsākšanas. Poētisks skatījums uz vilcienu kā dzīvu būtni lieliski iekļaujas Rīgas dokumentālās skolas tradīcijā, un man patiešām žēl, ka šī līnija filmā nav turpināta.
Visbeidzot, atgriežoties pilsētā, pavisam netālu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas ir Rīgas cirka ēka, kuras aizkulisēs ielūkojas filmas "Cukurvate, degunlāči un monocikls" režisore Līga Gaisa. Droši vien pēdējā laika skaļie protesti pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, tajā skaitā vairāki pie cirka ēkas notikušie piketi, ne vienam vien radījuši interesi par to, kas tad īsti notiek aiz cirka arēnas. Tomēr režisore ir izvairījusies no sociāli aktuāla problēmstāsta veidošanas un viedokļa paušanas, tā vietā bez iepriekšējiem pieņēmumiem vērojot un fiksējot savdabīgas kopienas dzīvi. Šī antropoloģiskā pieeja ir ļoti patīkama, un, kad 26 minūtes ir galā, neskatoties uz filmas nevainojamo dramaturģiju, kura kulminē cirka izrādē un plīsušā ūdens caurulē, gribas neviesmīlīgajās, neremontētajās telpās aiz arēnas ar noplukušo paklāju uzkavēties vēl.
"Latvijas koda" konkursu atkal plānots rīkot nākamajā gadā, un ceru, ka plānu izdosies īstenot, jo kvalitatīvi autor-skatījumi uz Latvijas sabiedrību un mūsdienām bagātina TV programmu un ļauj darbināt kino veidotāju radošos muskuļus, kas ir ieguldījums kopējā Latvijas kultūras attīstībā. Vēl vairāk, uzskatu, ka Latvijas Televīzijai un Nacionālajam Kino centram vajadzētu lūkoties arī kaimiņu virzienā, jo šim projektam katrā ziņā ir potenciāls tikt paplašinātam visā Baltijas valstu telpā, attīstot sadarbību ar Igaunijas un Lietuvas televīzijām un kino institūcijām, uzņemot un izrādot dokumentālās filmas visās trijās Baltijas valstīs. Tas būtu solis vēl vienas problēmas risināšanas virzienā, proti, skatītāju niecīgajā informētībā par tuvāko kaimiņvalstu kino. Turklāt arī par ikdienas dzīvi pāris simtus kilometru uz dienvidiem un ziemeļiem mēs kopumā nemaz tik daudz nezinām. Mani interesētu, kāds ir "Igaunijas kods" un "Lietuvas kods", bet jūs?
1