Recenzija
29.07.2015

Welcome to my country*

Komentē
0

Par filmu "Ručs un Norie" (režisore Ināra Kolmane, 2015)

Dokumentālā filma "Ručs un Norie" kļuvusi par vienu no šī pavasara un vasaras Latvijas kino hitiem. Tikko izvirzīta gada balsojumam Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" kino kategorijā, tā šoruden neapšaubāmi būs arī viena no kandidātēm uz nacionālā kino festivāla "Lielais Kristaps" statueti kādā no dokumentālo filmu kategorijām vai vismaz skatītāju simpātijas balvu. Režisores Ināras Kolmanes jaunākais darbs ir vienkāršs, pat sentimentāls stāsts bez dramatiskiem pavērsieniem un sarežģījumiem. Antropoloģijas studente Norie no Japānas ierodas Latvijā un sadraudzējas ar suitu sievu Ruču. Pēc kāda laika Norie, protams, nākas atgriezties Japānā, taču Latvija un Ručs paliek viņas sirdī. Tomēr šis vienkāršais stāsts aizkustina – arī man, skatoties filmu, brīžiem nācās meklēt kabatas lakatiņu – laikam jau tāpēc, ka pieskaras pašai cilvēka eksistences būtībai – apziņai, ka nekas nav mūžīgs un tieši tādēļ kopā ar citiem cilvēkiem pieredzētais un pavadītais laiks iegūst vērtību.

Pēdējos gadu desmitos antropoloģija, šķiet, ir kļuvusi par modes profesiju, un pie tā "vainojamas" arī tās antropoloģes, kas ir redzamas kino un televīzijas ekrānos. Tiesa, tās gan lielākoties bijušas fikcionālas fiziskās antropoloģijas pārstāves, kas savas zināšanas par cilvēka ķermeņa uzbūvi likušas lietā, lai atrisinātu noslēpumainus noziegumus un notvertu ļaundarus – tādas kā Temperansa Brenana no seriāla "Nozieguma skelets". Tas, ar ko nodarbojas kultūras un sociālās antropoloģes, nav tik viegli parādāms, jo milzīgo datu apjomu, ko tās iegūst vērojot, sarunājoties, dzīvojot un strādājot kopā ar cilvēkiem, viņas rūpīgi analizē uz papīra, datorā un prātā.

Filma "Ručs un Norie" gan sniedz nelielu ieskatu kultūras antropoloģes darbā, taču šī nav filma par antropoloģes un viņas informantes attiecībām. Norie antropoloģijas studijas ir iemesls nonākšanai Latvijā, taču mēs neuzzinām nedz to, kas izraisījis jaunās sievietes interesi par suitiem, nedz arī to, kādus secinājumus viņas pieredze Latvijā ļāvusi izdarīt. Filmas beigās toties uzzinām, ka Norie pašlaik vairs neturpina darboties antropoloģijas jomā; lai gan es neesmu pārliecināta, vai šī piezīme bija nepieciešama, interesanti, cik lielā mērā šis lēmums ir bijis Latvijā piedzīvotā rezultāts. Antropoloģes pievērš lielu uzmanību savām attiecībām ar cilvēkiem, ko viņas pēta, tāpēc ka pārāk cieša iekļaušanās pētāmo cilvēku kolektīvā, identificēšanās ar viņu dzīvesstilu (going native – latviski to varētu tulkot kā naturalizēšanās), kritiskā skatījuma un distances zaudēšana antropoloģijā nav pieņemama, jo apdraud secinājumu ticamību – un tajā pašā laikā antropoloģes darbu arvien pavada apziņa, ka pašas kultūras bagāža un iepriekšējā pieredze ir nozīmīgi faktori, kas ietekmē darba rezultātu. Divi cilvēki var aizbraukt uz vienu un to pašu vietu, taču katrs no viņiem neizbēgami ieraudzīs un secinās ko citu.

Līdzdalīgais novērojums – viena no populārākajām pētniecības metodēm antropoloģijā ir arī viena no sarežģītākajām, jo paģēr vienlaicīgu mentālu distances saglabāšanu un iekļaušanos pētāmajā kultūrā. "Ručs un Norie" atspoguļo šo svešas kultūras iepazīšanas procesu: Norie mācās latviešu valodu, strādājot kopā ar Ruču dārzā un gatavojot ēdienu, viņa apgūst suitu tradīcijas un Latvijas vēsturi, dziedot, ietērpjoties latviešu tautastērpā un dodoties Dziesmusvētku gājienā, kopā ar Ruču apkopjot kapus, apmeklējot baznīcu un aplūkojot senas fotogrāfijas un rokdarbus, ko darinājusi Ruča māte un vecmāmiņa. Antropologa un informanta saskarsme reti ir vienvirziena, un filmā Norie arī Ruču ieģērbj japāņu kimono un māca viņai gatavot suši. Lāgiem gan filmā parādās vienkāršoti pretnostatījumi – tā, piemēram, Norie dzīve Latvijas laukos kontrastēta ar urbānām ainavām, kas dominē Japānā uzņemtajos kadros. To, ka Suitijas un Latvijas pagātne un tagadne nav ne vienkāršas, ne idilliskas, ļauj nojaust vien dažas diskrētas zīmes – suitu sievu dalība katoļu reliģiskajā gājienā, oktobrēna nozīmīte, kas glabājas blakus tautiskai saktai, fakts, ka Ručam ziemā jāpaliek vienai, jo viņas bērni dzīvo un strādā pilsētā. Tās pamanīt un izdarīt secinājumus ir skatītāju ziņā.

Ināra Kolmane ir režisore, kas labi apzinās, ka vēsturi veido indivīdi – katrs ar savu stāstu –, un ir tajos dziļi ieinteresēta. Savā dokumentālā kino režijas karjerā viņa veidojusi vairākas filmas, kas pievēršas personiskajām vēsturēm, dzīvesstāstiem, caur to prizmu izgaismojot notikumus, par kuriem tiek rakstīts vēstures grāmatās. Tādas ir arī filmas "Mans vīrs Andrejs Saharovs" (2006) un "Pretrunīgā vēsture" (2010). Ruča un Norie stāsta universālais vēstījums, ja tādu mēģinātu definēt, rāda, kā no sīkajām ikdienas darbībām, kas tiek darītas kopā, no cieņpilnas ieinteresētības un atvērtības, no vēlmes dalīties un uzklausīt rodas draudzība un kā šī draudzība izmaina cilvēku. Kāds mans paziņa reiz salīdzināja divu cilvēku satikšanos un šķiršanos ar divu galaktiku sadursmi Visumā: lai gan katra turpina savu gravitātes iezīmēto ceļu, abas ir apmainījušās ar tik daudz zvaigznēm, ka nekad vairs nebūs tādas kā iepriekš. Atgriezusies Japānā, Norie savas emocijas formulē poētiskā līdzībā – ja viņai būtu divi ķermeņi, tad otrs būtu palicis Latvijā.

"Ručs un Norie" nav filma, kas atklāti aicina uz diskusiju kā citas iepriekšminētās Ināras Kolmanes filmas. Tā ir filma, kura liek justies labi, kurā varam redzēt idealizēto pastkartīšu Latviju. Tomēr tā rosina pārdomas par to, cik daudz mūsu pašu attieksme ietekmē to, vai svešinieki kļūst par draugiem. Filmas darba materiālā, kas skatāms Nacionālā kino centra mājaslapā, Norie saka – ja tā būtu japāņu vecmāmiņa, tad, iespējams, tādu nez no kurienes atbraukušu svešu meiteni atraidītu un neuzņemtu. Bet vai Ručs ir ko zaudējusi tāpēc, ka atvēra savu sirdi un savas mājas svešiniecei? Latvijas vēsture šeit dzīvojošajiem ļaudīm ir iemācījusi no svešiniekiem baidīties – un pamatoti; bet, ja mēs varam jūsmot par tādu filmu kā "Ručs un Norie", varbūt mēs varam šīs bailes šad un tad pārvarēt. Palūkoties uz svešinieku ne kā draudu, bet kā jaunu zināšanu un jaunas pieredzes glabātāju, un šāda drosmīga atvērtība var kļūt, kā skan citas slavenas filmas pēdējie vārdi, par brīnišķīgas draudzības sākumu.

* Tulk. no angļu val. – "Laipni aicināti manā zemē". Grupas "Prāta vētra" dziesma ar šo nosaukumu 2001. gadā izmantota Latvijas Institūta pasūtītajā un Vides filmu studijas veidotajā Latvijas reklāmas klipā.

 

Tēmas

Sanita Grīna

Sanita Grīna ir kultūras darbiniece ar kino izglītību. Interesē saskatīt un izprast sakarības pasaulē un sevī.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!