Kadrs no Martas Hercas filmas "Mans kauss plūst pāri malām"
 
Recenzija
18.02.2015

Kā trūkst jaunajiem kinorežisoriem?

Komentē
0

Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu diplomfilmu skate jau ir tradīcija, taču līdz šim vēl nevienu gadu tā nebija raisījusi tik lielu interesi kā šā gada februāra sākumā, kad pāris simti skatītāju palika aiz kino "Splendid Palace" Lielās zāles durvīm un pilni bija arī visi seansi Kino muzejā un Kaņepes Kultūras centrā. Kas ir šīs ažiotāžas pamatā, būtu izpētes vērts jautājums. Vai tā ir pašu studentu aktīva reklāmdarbība vai vairākas labas pēdējo gadu latviešu filmas, kas palielinājušas interesi par pašmāju kino? Atskaņas no intensīvā kinomēneša decembrī? Lai kādi arī ir iemesli – ja diplomfilmu skatītāji tikpat aktīvi turpinās apmeklēt Latvijā ražotas filmas, iespējams, tas nozīmē, ka padsmit gadus skandinātā krīze Latvijas kino veidotāju un skatītāju starpā ir pārvarēta. Bumbiņa tagad ir kino autoru un industrijas pusē – radīt un atbalstīt tādu filmu tapšanu, lai nepazaudētu šo acīmredzamo interesi un vēlmi pēc mūsu pašu – Latvijas – kino.

Medijos diplomfilmu skate tika pieteikta ar profesora Borisa Frumina skanīgo vērtējumu: "Piecas dažādas filmas no pieciem daudzsološiem talantiem." Pie Frumina vienā no prestižākajām pasaules kino augstskolām, Ņujorkas Universitātes "Tisch School of the Arts", mācījies arī maģistru kursa vadītājs režisors Gatis Šmits (viņa filma "Seržanta Lapiņa atgriešanās" pirms četriem gadiem kļuva par tobrīd vienu no skatītākajām Latvijas filmām). Filmās nenoliedzami jūtams darbs, kas ieguldīts scenāriju attīstīšanā un dramaturģijas noslīpēšanā, lai uz ekrāna nonākušajiem vēstījumiem būtu skaidra attīstība un atrisinājums, bet varoņiem – ticamība un motivācija. Tomēr salīdzinājumā ar agrāko gadu studentu darbiem, kuru starpā līdzās reālistiskiem darbiem bija gan komēdijas, gan filmas ar fantastikas un mistikas žanra iezīmēm, gan pat deju filma, šī gada piedāvājumam manā skatījumā pietrūkst žanriskas dažādības. Visi pieci diplomdarbu autori tiecas stāstīt reālistiskus stāstus un veidot klasisku naratīvo kino. Vizuālie izteiksmes līdzekļi attiecīgi izmantoti kā instrumenti stāsta stāstīšanai, un neviena no filmām nedemonstrē izteiktu vizuālu, stilistisku individualitāti, kāda bija jūtama jau, piemēram, Aika Karapetjana vai Ivara Tontegodes diplomfilmās ("Riebums", 2007; "Apsēstība", 2009). Lai gan kino instrumentu apgūšana ir nenoliedzami atzīstama un absolūti nepieciešama prasme, tieši studentu darbos gribētos redzēt vairāk izdomas, nepakļāvības konvencionalitātei un uzdrīkstēšanās. Diplomdarbs ir īstais brīdis maksimāli spilgti pieteikt savu personību un pasaulskatījumu; kompromisiem vēl būs viss mūžs.

Studenti, uzņemot filmas, saskaras ar dažādiem ierobežojumiem – laika, naudas, tehnikas pieejamības utt., taču bieži vien visgrūtāk pārvaramais ir tas, kam tiek pievērsta vismazākā uzmanība, proti, dzīves pieredzes trūkums. Tēli un uzvedības modeļi studentu scenārijos nereti nāk no netiešās pieredzes (kino, literatūras), un skatoties rodas neveiklā sajūta, ka lūkojies uz cilvēkiem, kas uzvedas kā filmā – ar racionāli konstruētu, nevis izjustu rīcības motivāciju. Tieši tādēļ pasniedzēji katru jaunu studentu paaudzi mudina stāstīt par saviem vienaudžiem, sev pazīstamu vidi un laiku, pašu problēmām un sajūtām, jo veikt pietiekami rūpīgu izpēti, lai izprastu paša nepieredzētu laiku, vietu vai emocijas, var izrādīties nesavienojami ar studiju procesā filmas veidošanai atvēlēto laika periodu. Diplomfilmu programmā pirmā izrādītā Jāņa Ābeles filma "Augstāk par zemi" iepriecina ar to, ka pasniedzēju padoms ir sadzirdēts. Te ir romantiski noskaņots jauniešu trio, pavasaris, Bastejkalna tiltiņi, ballītes ar Rīgā "šaurās aprindās plaši pazīstamām" sejām, pirmā nakts ar sievieti – gan filmas autoram, gan skatītājiem, visticamāk, pazīstamas vietas un pieredzētas sajūtas. Tas nekas, ka par varoņiem uzzinām tikai to, ka vienam no viņiem ir iedzimta sirds slimība, otrs mācās franču valodu, bet trešā aizraujas ar fotografēšanu. Šīs zīmes ir pietiekamas, lai precīzi definētu trīs atšķirīgas personības, katrai no tām piešķirot raksturīgu akcentu. Mīlestības trīsstūri apēno katastrofas priekšnojauta, kas dabīgi ievīta filmā ar draudīgām radioziņām, trauksmes sirēnu, kas pārtrauc ballīti, zemu lidojošām lidmašīnām. Neskatoties uz to, ka filmā izmantotie elementi atrodami tūkstošiem filmās par jauniešiem, mīlestību un karu, "Augstāk par zemi" stāstam piemīt autentiskums, vārdos nenoformulējams je ne sais quoi, kas Jāņa Ābeles filmu ļauj vērtēt kā oriģinālāko no diplomfilmu piecinieka.

Kadrs no Jāņa Ābeles filmas "Augstāk par zemi"

Pārējie četri jaunie režisori spēļu laukumu sadalījuši konservatīvās tradīcijās – puikām stroķi, meitenēm – attiecības. Valērija Oļehno filmā "Papa" dominē Andris Keišs tikko no cietuma iznākuša tēva lomā, kura īsā diena kopā ar dēlu paredzami un neizbēgami ir ar traģiskām beigām – mērķējot uz nīsto audžutēvu, pusaudzis viņa vietā nošauj tēvu. Šķiet, filma tik ļoti traucas pretī savam pēdējam kadram, kurā tēvs un dēls beidzot ir kopā, bet mirkli par vēlu, ka bez Keiša varoņa īsti neļauj iepazīt nevienu citu. Talantīgā aktiera klātbūtne ir tik spēcīga, ka neviļus pārmāc pārējo lomu atveidotājus. Filmā kā būtisks izteiksmes līdzeklis izmantota mūzika, un, lai gan atsevišķās ainās tā stāstā iekļaujas organiski, citviet nediagētiskā mūzika[1] [1], manuprāt, novērš uzmanību no tēva un dēla satikšanās šoka raisītā emociju viļņa, kam šajā stāstā būtu jāizvirzās centrālajā vietā, lai attaisnotu eksplozīvās beigas. Tēmas izvēle nepārprotami liecina, ka filmas autors vēlas sekot reālisma tradīcijai, – bet emocionāli piesātinātiem stāstiem bieži vien pietiek ar pieklusinātiem izteiksmes līdzekļiem.

Kadrs no Valērija Oļehno filmas "Papa"

Eksplozīvas beigas ar vairākiem līķiem ir arī filmai "Skrūvgriezis", tomēr noskaņa ir gluži citāda – Jurijs Skorobogatovs ir izvēlējies kriminālžanru ar komēdijas elementiem (domājiet par Gaja Ričija filmām), un šo Latvijas kino neeksistējošo žanru arī veiksmīgi realizējis gana asprātīgā sižetā par auto apdrošināšanas krāpniekiem un darbmācības skolotāju ar nojaušami tumšu pagātni, kurš piekrīt šajā afērā izpalīdzēt čomam. Kā jau žanra kanons paredz, dažādas nejaušības un sakritības ir sižeta katalizatori, bet par vinnētāju, kurš tām tiek sveikā cauri, kļūst neuzkrītošais valūtas apmaiņas punkta grāmatvedis. Tā kā "Skrūvgriezis" ir viena no retajām Latvijas filmām, kurā līdzās dabiski skan latviešu un krievu valoda, jāsecina, ka tieši krievu etniskās izcelsmes autori ir tie, kas atspoguļo šo lingvistisko īpatnību. Acīmredzot minoritātes aizvien ir tās, kas jūt Latvijas sabiedrības duālismu, kamēr mažoritārajai iedzīvotāju grupai tā nešķiet problēma, kurai vispār būtu jāpievērš uzmanība.

Kadrs no Jurija Skorobogatova filmas "Skrūvgriezis"

Visvairāk žēl, ka studentes, kas savus diplomdarbus izvēlējušās veidot par tradicionālām "sieviešu tēmām" (lasīt – vīrieša un sievietes attiecībām), filmu centrā izvirzījušas pusmūža savādniekus tā vietā, lai atklātu savu individuālo sievišķo pieredzi mūsu laikā un sabiedrībā, kas būtu vērtīgi jo īpaši tāpēc, ka mūsu politiķiem un citām sabiedriskām personām regulāri rodas vēlme diktēt novecojušas un realitātei neatbilstošas dzimumu lomas. Latvijas kino akūti pietrūkst sieviešu balsu. Jānis Nords, Aiks Karapetjans un Juris Kursietis ir izstāstījuši stāstus, kā šeit un tagad jūtas jauni vīrieši. Ir nepieciešamas režisores, kas izstāstītu, kā šeit un tagad jūtas (jaunas) sievietes. Madaras Didrihsones filma "Regīna" ir par ekscentrisku fizikas profesoru, ko no fantāzijām par ēterisku sievietes tēlu piespiež atteikties vitāla ēdnīcas pārdevēja, kas izrādās arī profesora kaimiņiene (lomā Baiba Broka). Paredzami tēli un attiecības, un tik ļoti gribas, kaut vairāk uzmanības šajā stāstā būtu pievērsts sievietei, kas man šķiet daudz saistošāka varone. Kas dzen bufetnieci izrādīt uzmanību profesoram? Viņa statuss, viņa prāts? Vēlme glābt iedomāti nelaimīgu vīrieti, piepildot viņa dzīvi ar rūpēm un maigumu, grib viņš to vai ne? Varbūt arī viņai ir nepiepildītas fantāzijas un sapņi? Iespējams, ka profesoram miesīga sieviete ir noslēpumains un neizskaidrojams radījums, bet nevar taču būt, ka sievietes jūtas un motivācija tikpat neizprotamas ir arī autorei.

Kadrs no Madaras Didrihsones filmas "Regīna"

Līdzīgi arī Martas Hercas filmā "Mans kauss plūst pāri malām" centrā ir vīrietis, bet sieviete reducēta līdz neaizsniedzamam ilgu objektam, kas pati nemaz to nenojauš. Varoņi ir vienas draudzes locekļi, kas brīvajā laikā satiekas, lai studētu Bībeli, līdz kādā dienā sieviete, ko neveiklais, biklais varonis apbrīno, uz pulciņa sanākšanu ierodas kopā ar citu – jaunāku, aktīvāku, sociāli prasmīgāku vīrieti. Varonis pavisam zaudē pašapziņu un jauši vai nejauši iet bojā nelaimes gadījumā darbā. Baznīca kā reglamentēta vide, kur no vīriešiem un sievietēm tiek sagaidīta noteiktu lomu uzņemšanās, ir lieliska vieta, lai pētītu spriedzi, ko rada neatbilstība tām. Tomēr filmas drāma lielā mērā eksistē tikai tās varoņa galvā, bet parādīt uz ekrāna to, kas nenotiek (vīrietis neuzdrīkstas īsti izrādīt savas jūtas, sieviete par tām neuzzina, un tādēļ viņai nav iemeslu uz simpātijām atbildēt vai tās atraidīt), ir ļoti, ļoti grūti.

Apkopojot domas, jāsecina, ka, no vienas puses, ir patīkami, ka studenti šogad ir rūpīgāk pievērsušies dramaturģijai un stāstu izstrādei, jo tieši šis klupšanas akmens mēdz rīvēt skatītāju un kritiķu kurpēs. Tomēr apgūt kino veidošanas instrumentus ir tikai daļa no panākumiem. Uzdrīkstēšanās izstāstīt arī to stāstu, kas nav sevi vēl līdz galam noformulējis, – un izstāstīt to traki, skaļi un pārkāpjot noteikumus – ir tas, ko gribas redzēt studentu filmās. Pat ja individuālā, oriģinālā balss vēl neskan pārliecinoši, gribas redzēt autora kaislību uz kino, un tās man diplomfilmās mazliet pietrūka.

 

[1] Mūzika, kuras avots filmā uz ekrāna nav redzams (pretstatā diagētiskajai mūzikai, kuras avots ir filmas pasaules sastāvdaļa – piemēram, radioaparāts, orķestris vai rokgrupa).

 

Tēmas

Sanita Grīna

Sanita Grīna ir kultūras darbiniece ar kino izglītību. Interesē saskatīt un izprast sakarības pasaulē un sevī.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!