Par dokumentālo filmu "Vernera Hercoga sapņi par savienoto pasauli", 2016 ("Lo and Behold: Reveries of the Connected World")
Pirms kādiem divdesmit gadiem, lasot vēl padomju laikā izdotās "Fantastikas pasaules" sērijas grāmatās Aizeka Azimova stāstus par superkompjūteru Multivaku, tā īsti nemaz neapjautu, ka rakstnieka iztēlotā nākotne ir jau sākusies un pavisam drīz dators būs mans darbarīks, informācijas avots un izklaides līdzeklis – praktiska un neatņemama ikdienas sastāvdaļa, nevis eksotisks aparāts skolas, kā to tolaik sauca, "informātikas kabinetā". Lai cik brīvs varētu šķist iztēles lidojums, nākotnes paredzējumus mēs tomēr atvasinām no sev pieejamajām tehnoloģijām, balstām uz to, kas mūs sajūsmina un izbrīna vai šķiet nozīmīgs "mūsu laikā". Azimova stāstos Multivaks ir pilsētas izmēros, dati tajā tiek ievadīti un saņemti ar perfokaršu palīdzību, cilvēki labprātīgi un godīgi tam sniedz visu personisko informāciju par sevi un tamlīdzīgi. Šķiet, ka jebkura futūristiska mākslas darba vīzija par nākotni galu galā vairāk pavēsta par savu tapšanas laiku. Izgudrojumus un atklājumus, kas patiesi kļūs par pamatu ikdienas dzīvei pēc dažiem desmitiem, kur nu vēl simtiem gadu ir grūti paredzēt, vēl grūtāk saprast, kas nākotnē joprojām būs neiespējami vai nesvarīgi. "Pareģojumi taču vienmēr palaiž garām svarīgo," Vernera Hercoga filmā "Sapņi par savienoto pasauli" saka astrofiziķis Lorenss Krauss.
Verners Hercogs nākotni necenšas pareģot. "Sapņi par savienoto pasauli" neglorificē informātikas tehnoloģiju sasniegumus, kas tik strauji izmainījuši attīstītās pasaules dzīvi, un nezīmē arī biedējoši distopisku ainu. Mūsu savienotās pasaules izpētē Hercogs dodas tāpat kā uz Antarktīdu filmā "Sastapšanās pasaules malā" ("Encounters at the End of the World", 2007), tāpat kā uz Šovē alu "Aizmirsto sapņu alā" ("Cave of Forgotten Dreams", 2010), tāpat kā ielūkoties vulkānu krāteros Indonēzijā, Islandē un Etiopijā (savā jaunākajā, tikko "Netflix" izplatītajā dokumentālajā filmā "Into the Inferno"): bez iepriekšējiem pieņēmumiem par to, ko ieraudzīs. Neesot pārsteigts ne par ko, bet it visā esot patiesi ieinteresēts. Savādā kārtā "Sapņi par savienoto pasauli" šķiet kā filma no nākotnes – īss ievads interneta agrīnajā vēsturē, ko Hercogs aplūko ar plašiem vēzieniem, tikai ieskicējot tos jautājumus un problēmas, kas nodarbināja cilvēku prātu brīdī, kad internets arvien vēl tikai tapa, – mūsdienās. Atkarībā no informāciju tehnoloģiju turpmākās attīstības šajā filmā aplūkotās nākotnes vīzijas tikpat labi varētu kļūt gan par kuriozu artefaktu no pagātnes – ekvivalentu tiem 19. gadsimta pastkaršu attēliem "Kāda būs dzīve 2000. gadā", ar ko dalāmies sociālajos tīklos –, gan par zudušu cilvēces zelta laikmeta aprakstu, kurā nostalģiski ielūkoties.
Gluži kā internets pats, aiz šķietami vienkārša interfeisa "Sapņi par savienoto pasauli" slēpj sazarotu un daudzslāņainu saturu. Filma ir sadalīta 10 vinjetēs ar nosaukumiem, kas aicina par tām domāt gandrīz vai kā par reklāmas klipiem lielākam darbam, nodaļām stāstā par interneta vēsturi. Katrā ziņā ikvienu filmas daļu būtu iespējams izvērst dziļākā pētījumā par tajā iezīmētajiem cilvēciskajiem un tehnoloģiskajiem aspektiem, un, pamatojoties uz to, filmai itin kā varētu pārmest virspusējību. Taču Hercogs meklē universālo, un kopā šīs skices veido savdabīgu varoņa ceļojumu – no nekritiskas aizrautības uz savas tumšās puses apzināšanos, atteikšanos no ceļa turpināšanas, kļūdu apzināšanos un analīzi, spēka atrašanu tajā un galu galā: apjausmu par to, cik daudz jaunas pieredzes un pārmaiņu vēl gaida nākotnē. Kas ir šis varonis? Lai gan sākotnēji šķiet, ka šis ir cilvēces ceļš, man ir aizdomas, ka Hercoga iecerē tas patiesībā ir internets pats – vai varbūt: mākslīgais intelekts, kurš atskatās uz saviem pirmajiem vēl ar cilvēku palīdzību spertajiem soļiem.
Šo dramaturģisko līkni papildina viena no filmas nosacītajām caurviju tēmām – paškontrole un atbildība, kas nepieciešama kā jebkuras personības izaugsmei, tā saskarsmē ar jaunām tehnoloģijām. Tā ieskanas gan rūgtā secinājumā – "tur [internetā] nav neviena, kas pateiktu – nedariet tā", ko pauž autoavārijā bojā gājušās Nikijas vecāki, kas cietuši no naidpilniem uzbrukumiem internetā (Hercogs paskaidro, ka tieši tādēļ izvēlējies filmā meitenes attēlu nerādīt: un es, nešaubīgi pārliecināta, ka, ievadot dažus precīzi izvēlētus atslēgas vārdus, internetā šie attēli ir atrodami, apspiežu sevī vēlmi tos nekavējoties uzmeklēt); gan interneta pioniera Vinta Serfa skaidrojumā, ka internets tika radīts kopienai ar iekšēju savstarpējas uzticības kodeksu, kurā nebija nepieciešami augsta līmeņa drošības pasākumi. Vēl pirms dažiem desmitiem gadu visu interneta lietotāju sarakstu ar dzīvesvietas un e-pasta adresēm varēja ietilpināt telefona grāmatas izmēra katalogā. Interneta izaugsme ir bijusi neparedzami eksplozīva, un, kā filmā saka Serfs, "mūs vēl gaida ne tikai tehnoloģiska, bet arī teoloģiska revolūcija".
"Vai internets sapņo par sevi?" Hercogs vaicā vairākiem filmas dalībniekiem, izvirzot sapņošanu – procesu, kura nozīmei joprojām nav viennozīmīga zinātniska skaidrojuma, – kā iespējamu apziņas pazīmi. Pagaidām vēl tie esam mēs paši, kas sapņo par nākotni, un ir pārsteidzoši apjaust, cik netālu mēs esam no pagātnes: tam pietiek ar vienu melnbaltu fotogrāfiju, kurā kāds no interneta pionieriem redzams pie klasiskas krīta tāfeles ar pīpi zobos. Un cik mēs esam nespējīgi domāt par nākotni citādi kā vien sev pieejamās kategorijās: filmā pieminētais "Wikipedia Emergency Project", kas paredz, ka katastrofas gadījumā tīmekļa enciklopēdijas redaktoriem jāsāk paniski drukāt ārā lappuse pēc lappuses ar tās saturu un jānoglabā vietā, kur to varētu atrast pēcnācēji, ir tikai viens humoristisks piemērs.
Internetam ir jākļūst neredzamam, pašsaprotamam – tādam, kāda mūsdienās ir elektrība, uzsver viens no tā radītājiem, datorzinātnieks Leonards Klainroks. Savukārt cits IT pionieris, Teds Nelsons, termina "hiperteksts" izgudrotājs, pauž vilšanos par to, ka internets nav kļuvis par patiesi revolucionāru mediju, bet savā pašreizējā formā ir saglabājis lineāra teksta ierobežojumus un neataino domāšanas procesa nelinearitāti un sazarotību. Tikmēr neirologi pēta iespējas, kā ar interneta starpniecību padarīt iespējamu telepātiju, un apgalvo, ka nākamais pavērsiena punkts IT attīstībā būs iespēja pārraidīt sajūtas. Reibinošā ceļojuma beigās pavisam droši varam zināt tikai to, ka mūsu savienotā pasaule nākotnē būs ļoti atšķirīga no tagadnes – un tā pilnīgi noteikti nebūs tāda, kā to iedomājamies, bet tā būs tāda, kādu mēs to izveidosim.
1