Laiks ir krāsaina mozaīka

Par Jāņa Streiča memuāriem "1991. Tas garais cilvēkbērna gads", apgāds "Dienas Grāmata", 2012

Klasisks kino paņēmiens skatītāju uzmanības noturēšanai ir ļaut tiem redzēt un zināt vairāk nekā filmas varoņiem. Tas ir satraucoši ‒ vai varonis pamanīs zem galda novietoto bumbu, pirms tā sprāgs?

Un aizraujoši ‒ kā viņš atklās, kas ir anonīmo mīlas vēstuļu autors? Memuārliteratūras lasīšanu var salīdzināt ar šādas filmas skatīšanos, jo arī te notikumi, ko piedzīvo grāmatas varonis un autors, lasītājam it kā jau ir zināmi. It kā, jo bieži vien atmiņās, dienasgrāmatās vai vēstulēs ieraugām autoru citādu nekā iztēlojamies pirms to lasīšanas. Varbūt drīzāk šāda literatūra ir ceļojums laikā, kas ļauj mums iesaistīties nekad nenotikušā sarunā ar cilvēku, kura arī īsti vairs nav ‒ jo pēc savas dzīves pierakstīšanas tās varonim pāri klājušās jaunas dzīves pieredzes kārtas.

Jāņa Streiča grāmata "1991. Tas garais cilvēkbērna gads" piedāvā ceļot uz vēsturiski un režisoram personīgi nozīmīgu laiku. Dienasgrāmata un sarakste ar emigrācijas rakstnieku Jāni Klīdzēju ir filmas "Cilvēka bērns" tapšanas hronika un laikmeta notikumu un noskaņu vērojums no 1989. gada nogales līdz 1992. gada pirmajiem mēnešiem. Kā ievadā raksta autors ‒ dzīvē gads ir nosacīts mērs.

Deviņdesmito gadu sākumā es biju cilvēkbērna Boņuka vecumā, tādēļ dažas spilgtās pašas atmiņas sajaukušās ar vēlāk lasīto un dzirdēto. Streiča apraksti ir lakoniski un labi ieguļas šajā pazīstamajā neatkarības laika mitoloģijā ‒ neziņa, bailes, pašaizliedzība, pacilātība. Dzīve ir detaļās. "20. janvāris. Pārvilkos rīta pusē. [..] Mājās novilku zābakus. Tie laiž mitrumu. Lai nesasaldētu kājas, biju tās ietinis avīzes autos. Tie samalti driskās, un zeķes vienos caurumos." (136. lpp.) No barikāžu laika līdz augusta pučam arvien klātesošā neskaidrība par nākotni ir atgādinājums, ka vēsture nav mācību grāmatās lasāmie fakti un datumi. Īstos brīžus, kad "kaut kas notiek", nav iespējams precīzi fiksēt, tie izplūduši laikā, kura ietilpību gandrīz vai fiziski sajust liek grāmatas apjoms ‒ ap seši simti lappušu.

Līdztekus vēsturei Streičs dokumentē filmas dzimšanu, arī procesu, nevis precīzi laikā fiksējamu notikumu. Sākotnēji režisors iecer veidot televīzijas seriālu pēc Klīdzēja stāstu krājuma "Gājputnu dziesma", taču viņa uzmanību "pārķer" cits darbs ‒ romāns "Cilvēka bērns", kurš apbrīnojami īsā laikā pārtop scenārijā. Tālāk seko braucieni uz Latgali filmēšanas vietu un aktieru meklējumos, bažas par naudu, filmēšana, montāža, skaņošana. Godalgotā filma rodas kaut kur pa vidu tam visam – šaubām, nogurumam, veselības problēmām ("Šādā nogurumā var nomirt. Apgulties un vairs nepiecelties. Viegla nāve. Sirds tik tikko pukst." (398. lpp.)), neapmierinātībai ar filmēšanas grupu, līdzcilvēkiem, uzfilmēto materiālu ("Kuru dienu neņem, uz kuru epizodi neskaties, visur virspusība, steiga, nodevas ražošanai, grupas neizdarībai, savai nekonsekvencei. "Salānu miests" būs atbaidošs. "Lieldienas" izgāzās. "Aršanas" vispār nav. Un mīļais suņuks Žiks, zirgs Cikcers? Tie paliks tikai uz papīra." (381. lpp.)). Kā? Iespējams, neizskaidrojami tas šķiet tikai pret sevi augsti prasīgajam režisoram, kurš pat radošās mocības privātajā dienasgrāmatā un vēstulēs ietērpj apvaldītā, rāmi plūstošā tekstā, pilnīgā saskaņā ar pastāvošo priekšstatu par Jāni Streiču, Režisoru. Varbūt viņš ir arī liels savas dzīves režisors, jo domas par vēstuļu un dienasgrāmatas iespējamo publicēšanu grāmatā parādās vairākkārt.

Kā jau dienasgrāmatā, ir tēmas, atmiņas, situācijas, kas atkārtojas un, manuprāt, varētu būt tikušas īsinātas vai vietām pavisam atmestas, taču varbūt tieši tā ir patiesa atklātība un drosme – atstāt reiz rakstīto visā liekvārdībā un, autora vārdiem, "grafomānijā" līdz ar šokējoši intīmiem dvēseles pārdzīvojumiem. "Tev nebūs nokaut... Ir uz manas sirdsapziņas šis grēks un arī nava. [..] Es nezināju, ka aiz durvīm stāv vecenīte. Es grūdu tās, ieskrējies no visa spēka, rokas bija pilnas skaidu plātēm un dēļu galiem. Atskanēja pārbīļa kliedziens, un es tikai redzēju caur vaļā atsistajām durvīm, kā viņa nogāzās uz cementa [..]." (205. lpp.)

Streiča rakstnieka talants visspilgtāk uzliesmo tēlojumos iz dzīves, kuros koši izzīmēti kolēģi, ceļā nejauši sastapti laikabiedri un atgadījumi. Tie glābj no pārlieka bezkaislīguma, kas grāmatas ievērojamā apjoma dēļ varētu sākt garlaikot, un tajos, šķiet, atrodams vairāk atziņu nekā biežajās pārdomās par latvisko identitāti, par tautai piemītošo mazvērtības kompleksu, savstarpējo kašķīgumu, kas traucē izvirzīt un īstenot kopējus mērķus. "Mēs uzvedamies kā kranča kucentiņš, kas sastapis ceļā lielo sugas dogu. Mēs metamies sēdus, saliecam muguru kūkumā, no iztapības apčurājamies un liekamies garšļaukus paši savā slapjumā. Mēs nevaram nostāties blakus visā augumā kā līdzīgie nedz Rainim, nedz Mauriņai [..]. Un tad paliekam nežēlīgi dziļdomīgi, patosaini un diletantiski traģiski. Mēs ķeramies pie banālās lieluma atribūtikas." (92. lpp.) Tomēr arī tiem ir sava vieta laikmeta, Latvijas un arī autora paša raksturojumā, jo īpaši skatot šīs pārdomas viņa filmu kontekstā, kurās Streičs komentē latviešu raksturīgās īpašības, bet cenšas arī celt tautas pašapziņu, būvējot tādu Latvijas tēlu, kas atbilst režisora uzskatiem un principiem. Taču varbūt dara to arī sevis dēļ. Streičs nav nekāds "baltais tēvs": "Šodien atkal vilšanās vienā pirmizrādē (lai izpaliek nosaukums). [..] Režisoram kādreiz bija izcili inscenējumi. Viņš jau bija centies. Un zāle neparasti pārpildīta. Uzņēma labi. Dedzīgi aplaudēja. Skanēja: "Bravo!" Mūsu ģimene stāvēja kājās un aplaudēja, lai neaizvainotu pazīstamos aktierus. Pametu acis pa kreisi. Arī Raimonds Pauls aplaudēja tādos pašos pienākuma un neveiklības žņaugos kā es. Z. Skujiņš mums aizmugurē izrādes laikā mocījās kā no kaulu sāpēm." (107. lpp.) Vai tad, ja intelektuālā elite dažādi izlokās pieklājības pēc, nav veltīgi pārdzīvot par tautas sīkmanību?