Mesemerizētājs ar pacientu, apmēram 1795. gads
 
Raksti
22.11.2021

"Koviddisidentiem" ir interesanti idejiskie priekšteči

Komentē
9
Saglabā

Šodien redzamajam aizmetņi meklējami pirms vairākiem gadsimtiem.

Antropoloģijas tekstos laiku pa laikam var saskarties ar smīkņāšanu par to, ka cilvēks – lai cik neticami tas izklausītos – evolūcijas gaitā kļuvis nevis intelektuāli augstāk attīstīts (kā mums labpatīk domāt), bet kūtrāks. Turklāt šādas tēzes tiek izteiktas bez jebkādas moralizēšanas – vienkārši mūsdienās, lai puslīdz komfortabli dzīvotu, smadzenes (un arī muskuļi) nav jāsasprindzina tā, kā to nācās darīt mūsu senčiem, kuri mitinājās krietni neērtākos apstākļos. Īsi sakot, cilvēka evolūcija nav taisnvirziena, un hronoloģiski nesenākais joks ir saistīts ar pirms apmēram 300 000 gadiem dzīvojušo Homo naledi, kura pirkstu forma varētu liecināt par to, ka šis no koka nokāpušais personāžs kaut kādu iemeslu dēļ izlēma tajā atgriezties.

Pārsvarā domīgā galvas grozīšana žanrā "kas ar mums notiek?!" neattiecas uz tik gariem laika nogriežņiem, un mēs, saskaroties ar kaut ko mūsdienu cilvēka (galvenokārt iedomātam) statusam neatbilstošu, iemeslus tam meklējam daudz tuvākā pagātnē. Piemēram, vainojot cilvēku prāta untumos parādību ar nosaukumu "internets". Cik esmu pamanījis, internets un no tā atvasināmie sociālie tīkli tiek lielā mērā vainoti par – formulēsim tā – ekstravagantiem priekšstatiem par Covid-19. Kā gan citādi izskaidrot to, ka daudzos citos jautājumos loģiski domājoši indivīdi, kuri ir pilnīgi normāli integrējušies mūsdienu tehnoloģijās, brīžiem sper ārā tik eksotiskus apgalvojumus?

Mana tēze šim tekstam ir: nenoliedzot sociālo tīklu ietekmi, līdzīgu situāciju var ieraudzīt arī pašā Apgaismības plaukuma posmā 18. gadsimta otrajā pusē.

Aizsākums pārdomām, kas novedušas pie minētās tēzes, ir Latvijas akadēmiskajās aprindās radusies tradīcija publicēt tulkojumus tekstiem, kas raksturo kādu noteiktu posmu vai epizodi ideju vēsturē. Šogad šajā procesā pienāca kārta Antonam Mesmeram [1] un t.s. dzīvnieku magnētisma teorijai. Darba pienākumu dēļ sāku par Mesmera kungu lasīt papildu literatūru. Secināju, ka pēdējo gadu laikā bieži novērotā situācija, kad cilvēka galvā var kaut kā kombinēties ticība "veselajam saprātam" un vienlaikus šim "veselajam saprātam" nu nekādi neatbilstošas idejas (tas, starp citu, attiecas ne tikai uz kovidu), pilnā krāšņumā parādās 18. gadsimta nogalē.

Tātad tolaik ir pat zināma mode uz zinātni (interese par jaunatklājumiem, to apspriešana utt.). Kā 18. gadsimta astoņdesmitajos gados raksta kāds Mesmera laikabiedrs: "Literatūras valdīšanas laiki ir beigušies; dzejnieku vietā stājušies fiziķi, teātra lugas vietā – elektriskā mašīna." [2] Dominējošais diskurss, ja lietojam šādu jēdzienu, ir ticība cilvēka prāta varenībai un pasaules izzināmībai. Tajā pašā laikā plaukst un zeļ no mūsdienu zinātnes viedokļa murgainas teorijas, starp kurām Mesmera & Co. t.s. dzīvnieku magnētisms vēl ir ziediņi. Tēlaini izsakoties, cilvēki diskutē gan par Ņūtonu gan par iespēju sarunāties ar "gariem". Attiecinot uz mūsdienām – mēs zinām, ka ir tāda lieta kā fizikas likumi, tādēļ bez lieka stresa sēžamies lidmašīnās, bet vienlaikus ticam, ka ar vakcīnu starpniecību mūs var "čipot". Kā tas vispār iet kopā? Mierīgi.

Paskaidrojumam atļaušos garāku piemēru. 18. gadsimta astoņdesmitajos gados Parīzes publika aktīvi apsprieda kādu ziņu par to, ka Dienvidamerikā (versijas atšķīrās – vai nu mūsdienu Peru, vai Čīles teritorijā) ir noķerts "monstrs". Ļoti saīsināts apraksts: seja kā cilvēkam, ausis kā ēzelim, divi spārni, divas astes, turklāt vienas galā dzelonis, ķermeni klāj zvīņas [3]. Varētu likties – kā var noticēt šāda radījuma pastāvēšanai laikmetā, kad plaukst racionalitāte un ticība zinātnei? Pirmkārt, publika bija kaut ko dzirdējusi par tādu zinātnes jaunatklājumu kā starpsugu krustošanās. Tas, ka zinātnieki tolaik nebija pat iepīkstējušies par tik eksotisku hibrīdu iespējamību, jaunās idejas kāri – un tātad pavirši – tverošajai publikai neko nenozīmēja. Zinātnieki taču paši raksta par starpsugu krustošanās iespēju, tātad ziņa par "monstru" ir "zinātniski pamatota". Kaut kur dzirdēta loģika, vai ne? Otrkārt, radījuma pastāvēšanas ticamībai par labu nāca tas, cik detalizēti tika plānota tā nogādāšana Eiropā. Proti, tika publicēti aprēķini, cik govju un cūku diennaktī radījums apēd, tādēļ kuģojot vajadzīgas vairākas pieturvietas, kurās krājumus papildināt. Šeit iezīmējas konkrēts domāšanas modelis – kognitīvas lamatas. Ja vienkārši deklarē, ka cilvēki tiek "čipoti", tas var izraisīt šaubas. Savukārt, ja talkā tiek ņemti racionāli skanoši argumenti – piemēram, "tas nepieciešams cilvēku skaita kontrolēšanai un pārapdzīvotības novēršanai" –, tad apgalvojums tiek ievietots kontekstā, kas pretendē uz kopsakarību atklāšanu. Jo rūpīgāk izstrādāta "teorija", jo ticamāka un "racionālāka" tā šķiet – lūk, cilvēks nevis vienkārši kaut ko apgalvo, viņš arī spēj pamatot, "loģiski izskaidrot"! Lietojot šodienas tematiku un žargonu, pareizāk ir nevis tikai apgalvot, ka "citplanētieši" pastāv, bet izklāstā lietot vārdus "multiverss", "tārpa caurumi" un – pats galvenais! – "kvantu fizika". Pavisam cita ticamība, vai ne?

Lasot par 18. gadsimta nogali, iezīmējas arī citas paralēles. Proti, ne tikai Mesmera un viņa sabiedroto apgalvojumi par to, ka "ārsti slēpj patiesību", lai "turētu cilvēkus pakļautībā" (Nikolā Bergass, 1750–1832), bet arī "īstās zināšanas" kā mobilizējošs elements politiskai darbībai. Piemēram, pastāv viedoklis, ka labi zināmais Franču revolūcijas darbonis Marats politikā iesaistījās lielā mērā tādēļ, ka bija aizvainots par to, ka Parīzes intelektuālā elite nenovērtēja viņa pētījumus par "uguns dabu". Aizskartas intelektuālās ambīcijas indivīdus itin bieži noved pie īpatnējiem sabiedrotajiem un aktivitātēm politikā. Viņi uzskata sevi nevis par frīkiem, bet tieši otrādi – par patieso zināšanu un prāta gaismas nesējiem, kuru mērķis ir cilvēkiem atklāt patiesību. Kaut kādā ziņā var teikt, ka ticība "veselajam saprātam" dažkārt izspēlē ar mums ļaunu joku.

Rezumēju: ja mums jāraksturo kaut kas, mūsuprāt, arhaisks vai dīvains, mēs vieglu roku lietojam salīdzinājumu "tumšie viduslaiki" un variācijas par to ("nav taču kaut kādi viduslaiki"). Savukārt Apgaismības laikmets pašsaprotami liekas mūsdienīgas dzīves uztveres aizsākums, kas pieliek punktu šiem "tumšajiem viduslaikiem". Šķiet, nav tik vienkārši.

 


[1] Hānemanis, Zāmuels,  Mesmers, Antons. Solis pirms mūsdienu medicīnas. LU Akadēmiskais apgāds, 2021.

[2] Darnton, Robert. Mesmerism and the End of the Enlightenment in France. Citēts no 2021. gadā iznākušā (izdevniecība NLO) tulkojuma krievu valodā, 35. lpp.

[3] Turpat, 42. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!