Karnevāls

Dievinu šo savādo laiku pirms sniega. Viss ierasti aiziet pa pieskari, ierasti krietni trakāk nekā iepriekšējās reizes. Izspūris un aizelsies ieskrienu kārtējā drūmajā, kabinetiem piebāztajā ēkā, lai tiktu pie izziņām, kuras jau sen neko vairs nevar mainīt. Man jāaizpilda anketa, lai vispār tiktu pār slieksni, jāapliecina, ka kopš pagājušā apmeklējuma joprojām neesmu pamanījies izceļot no valsts, jāsavelk padsmit ķekši pretī padsmit "nē". Gribētos arī kādu "jā", bet man pienākas tikai termometra stars uz pieres un numuriņš. Garderobiste – mazam, sirmam bērnam līdzīga omīte – apsauc mani, kad jau metos augšup pa kāpnēm. Viņu pamatīgi pārsteigusi mana aušība – kā tad es tāds, virsdrēbes nenovilcis, došos uz kabinetiem. Apstājos, metos atpakaļ, vilkdams nost mēteli, atdodu to viņai un atvainojos. "Atklāti sakot, vēl neesmu īsti pamodies," es atzīstos, un viņas blāvām spuldzītēm līdzīgās acis virs maskas silti nozibsnī. Jā, viņa tā pulksteņa griešanas dēļ arī pavisam negulējusi jūtoties, pat darbu gandrīz nosebojusi pirmo reizi 300 gadu laikā. Es noklusēju to, ka vienkārši jau mēnešiem neesmu cēlies agrāk par priekšpusdienu. To, tāpat kā vēl kaudzi ar dažādiem manas dzīves apstākļiem, varētu izrādīties sarežģīti paskaidrot.

Droši vien tāpēc cilvēki sāk melot. Nemākot vai negribot attaisnot savus savādos ieradumus, greizi aizgājušās ieceres, ne pārāk saprotamo dzīvi. Gvelž viens otram niekus kā pratināšanā vai darba pārrunās. Nevis lai kaut ko piepušķotu, bet vienkārši – lai nerastos nebeidzamu papildjautājumu jūra. Nevienam taču negribas sev pašam lieku reizi atgādināt, cik nejēdzīgi viss izvērties. Es pat negribu domāt, kādu elli patiesībā cenšas noslēpt tie, kas izvairīgu, neitrālu atbilžu vietā labprāt metas skaļi visai pasaulei klaigāt par to, cik viņiem viss ir lieliski. Tur apakšā jābūt kaut kam patiešām drausmīgam.

Bet šogad pirms sniega viss, kā pienākas, atkal kļuvis pilnīgi neprātīgs. Sen atpakaļ klāt nāktu vēl totāli nesaprotami romāni ar bālām, ekspresīvām jaunkundzēm, nebeidzama svešu dzīvokļu virtene no rītiem, suicidāli uzrāvieni un pārējā dekadence, bet šā laika piedāvātajos setingos spalga sirreālisma tāpat ir atliku likām. Izvilcies no mājām vēlu vakarā, plāns un sadriskāts, es badīgi elpoju uzlādēto gaisu. Ielu malās mētājas saņurcītas maskas kā pēc grandioza, apokaliptiska karnevāla, katrs pretimnācējs zīžas ar acīm manā sejā, kā kaut ko histēriski gaidīdams. Tā droši vien, es iedomājos, dzīvo pilsēta īsi pirms nu jau neizbēgamas okupācijas. Kamēr vieni krāmē koferos vēl pēdējos valsts kases zelta ķieģeļus, gaidot mašīnu uz lidostu, bet otri steigā dedzina papīrus un šaujas nost, trešie – mēs visi – izklīst pa teritoriju kā suņi, kuru voljērs ir nojaukts un pēkšņi izrādījies, ka viņi nevienam nav vajadzīgi. Un tajā, protams, ir kaut kas pasakaini burvīgs.

Nav izslēgts, ka nekad iepriekš vēl neesmu juties tik brīvs kā šeit un tagad. Es nevaru to apgalvot droši, jo nekad agrāk neesmu par to īsti domājis. Tomēr tagad es redzu – vai domāju, ka redzu – to point of no return, un ir skaidrs, ka tam ir pārkāpts pāri. Kā redzot attālināmies lidmašīnu, no kuras mirkli iepriekš esi izkāpis dažus tūkstošus metrus virs Zemes. Iekāpt atpakaļ vairs neizdosies, bet, iespējams, aiz muguras ir izpletnis un varbūt tas pat atvērsies. 

"Tik labi, kā bija, vairs nebūs. Bet varbūt būs vismaz kaut kā – varbūt pat nebūs pavisam slikti, ja tagad visi nenokārsim galvas un mēģināsim." Kaut kā tā tagad skan populārākais sauklis – par visu, pilnīgi visu, kas notiek. Un tad atliek paskatīties acīs tiem cilvēkiem, kuriem tas tiek adresēts, un viss kļūst skaidrs. Gan par galvas nenokāršanu, gan par "tik labi". Ko nu tur – atliek pat vienkārši paskatīties spogulī, sakot to sev pašam. Tas viss vienkārši vairs nestrādā. Tāpat kā nestrādā man līdzīgu tipu solījumi mainīties un laika prognozes.

Es gulēju mājās un necēlos vairākas dienas – vai varbūt tās bija nedēļas –, un lasīju par visu mirušo dzejnieku dzīvēm. Par visu mirušo balerīnu dzīvēm. Par visu mirušo skursteņslauķu, ģenerāļu un modes dizaineru dzīvēm. Man bija sajūta, kuru nekādi neizdevās aizdzīt, – sajūta, ka ikkatra mana kustība var nodarīt kaut kādu ļaunumu, skādi ar tālejošām sekām. Tāpēc es vienkārši gulēju un lasīju visu, izņemot ziņas. Kaut kur fonā garām skrēja neatbildēti zvani, īsziņas, e-pasti. Iespējas, kas patiesībā, protams, nav nekādas iespējas – vienkārši darbību imitējoši sprakšķi ēterā, ar kuriem apmaināmies, jo nevēlamies palikt šeit pavisam vieni. Beigās kādā vakarā tomēr piecēlos, stāvēju pie loga un blenzu uz ielu. Un piepeši atcerējos, ka varu arī nejust visu to smagumu.

Nejust neko, izņemot slimīgu sajūsmu, klaiņojot riņķī starp anulētām izrādēm un aizvērtiem krogiem. Aizvērtiem muzejiem un rezervētiem parkiem. Sajūsmu par to, ka šī pasaule nekad vēl nav bijusi tik saspiesta un smieklīga. Sajūsmu par to, ka kaut kas tik smagnējs un draudīgs kā pasaule nupat jau gārdz uzņemšanas nodaļā, kamēr pilnīgi visiem garām ejošajiem ārstiem ir pilnīgi vienalga. Sajūsmu par to, ka tu nomirsi kopā ar viņu un visiem, nevis viens un velns viņu zina, kā. Kur šodien ir tie džeki, kuri vēlējās izglābt pasauli, nevis nomirt tai līdzās?

(Vēl tāda aina – tā jau ir cita nakts, un es, cenšoties rakstīt, pamanu, ka man atkal kaut kas sanāk, teikumi neiestrēgst virs tumšiem, visu aprijošiem bezdibeņiem, konteksts nepārvēršas pārvārītu simbolu putrā, viss notiek pat pārāk gludi un es, satraucies un aizgrābts, lidojošas rindkopas vidū pamanos izgāzt kafiju uz klaviatūras. Tā atsakās strādāt tālāk, es, neticot notiekošajam, turpinu dauzīt pa taustiņiem. Pamodies nākamās dienas priekšpusdienā, apātiski vēroju to bardaku, ko esmu atstājis uz grīdas, – pret palodzi driskās sašķaidītā klaviatūra, inkvizīcijas preparētā krūze, saplosītas cigaretes.)

"Ceru, ka jums viss labi gāja," saka garderobiste. Esmu atgriezies tieši tad, kad viņa kaut kur sataisījusies iet un slēdz ciet garderobes durvis. Bez tālākām runām viņa tās atslēdz no jauna, kaut gan es neiebilstu pagaidīt – steigties man, kā visus pēdējos gadus, īsti vairs nav, kur. Viņa paņem manu numuriņu un, pat nepaskatoties uz to, atnes manu mēteli. "Lai dieviņš jūs sargā," viņa saka, kad, mulsi pamājis ar galvu atvadām, dodos laukā. Un es izeju pa durvīm, ievelku pilnas sadriskātās plaušas ar visu to drīzās traģēdijas piesūcināto gaisu, palūru uz augšu sniega desanta gaidās un velkos uz pieturu. Dievs nelocīja manu izpletni un nelika dauzīt cilvēkus Minskā. Nosargāt mani šeit šobrīd var tikai brīnums globālas veiksmes izskatā. Vai vismaz dubulta viskija porcija. Tāpat kā, patiesībā, arī ikvienu citu. Ar dievu tam vairs nav nekāda sakara, ja vispār jebkad ir bijis.