Kāpēc Rammstein ir līdzīgs Māleram?

(attēlā - grupas Rammstein 2009. gada albuma "Liebe ist für alle da" ilustrācija)

“Kāpēc Rammstein ir līdzīgs Māleram?” – šāds jautājums šķiet tikpat bezjēdzīgs kā mīkla, ko Alisei uzdod Cepurnieks: “Kāpēc krauklis ir līdzīgs rakstāmgaldam?” Lūiss Kerols, rakstot “Alises piedzīvojumus Brīnumzemē”, gan nav domājis par atminējumu, taču tāds pastāv un ir gana asprātīgs, lai pēc noslēguma eksāmena topošajiem filozofijas bakalauriem to uzdotu kā neoficiālu iesvētīšanas jautājumu. Tā kā minētā tradīcija ir beigusies, varu droši pateikt atbildi: Edgars Po wrote on both. Latviešu valodā tik īsi un eleganti pateikt nevar, bet atbilde, kas izmanto divus dažādus vārda on lietojumus, vienkārši nozīmē, ka dižais amerikāņu dzejnieks savu slaveno poēmu par kraukli rakstījis uz rakstāmgalda.

Vai pastāv tikpat asprātīga atbilde uz jautājumu par grupas Rammstein un Mālera mūziku (raksta sākumā uzdotais jautājums ir metonīmija), kas pat paviršam mūzikas klausītājam šķitīs ne mazāk atšķirīga kā krauklis un rakstāmgalds? Vai kāds, piemēram, Nīče, būtu rakstījis par abiem, vai arī mūziķi būtu rakstījuši uz viņa tekstu pamata vai par viņa idejām? Pirms nedaudz plašāk aplūkoju šādu iespējamo atbildi, nepieciešama neliela atkāpe, kas skar vēl vienu mūzikai it kā tikai ārēju un nejaušu līdzību. Nupat – 7. februārī – “Arēnā Rīga” notika Rammstein koncerts, kas bija tikpat pārpildīts kā grupas iepriekšējā uzstāšanās Rīgā 2010. gada martā. Klausītāji šīs tā dēvētās Neue Deutsche Härte (pēdējā apzīmējuma pamatā ir vācu valodas īpašības vārds hart ar nozīmi ciets, bargs, arī cietsirdīgs, sīvs, nikns) rokmūzikas dārdus varēja uztvert ar pieklājīgi iejūsminātu sejas izteiksmi VIP ložās vai, ekstātiski lēkājot un kliedzot līdzi zināmos dziesmu tekstus vācu valodā zem uguns un dzirkstelēm, ko koncerta beigās, neuzticoties mūsu ziemai, aizvietoja kaut kas sniega metēja dušai līdzīgs. Tīri fiziski norise nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu, katra ķermenis tika iesvārstīts jeb ievibrēts, un var tikai mēģināt iedomāties, kādu apzīmējumu “sasmaržota mutautiņa” vietā izvēlētos Kants, lai raksturotu mūzikas “uzmācību”¹, ja būtu nejauši nokļuvis Rammstein koncertā. (Nedaudz vēlāk, 19. gadsimta sākumā, romantiķi to droši vien sauktu par “elles smārdu”, bet Teodors Adorno apgaismības dialektikas garā – par “gāzes kameras smaku”.)

Savulaik, tuvojoties Latvijas Republikas 90. gadadienai, 2008. gada 17. novembrī “Arēnā Rīga” tika atskaņota Gustava Mālera 8. simfonija, kas izpildītāju lielā skaita dēļ un arī mārketinga nolūkos jau 1910. gadā, gatavojot pirmatskaņojumu, nodēvēta par “Tūkstošu simfoniju”. Pirms koncerta toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova teica saviļņotus ievadvārdus, kurus šobrīd vairs neatceros, bet koncerta programmā, kas man saglabājusies, Latvija nosaukta par “mūzikas lielvalsti”.

Tagad dalīšos pārdomās, kas kādam, iespējams, liksies paradoksālas vai nepieņemamas, bet būs atbilstošas Rammstein mūzikas – lai man piedod šo Fihtes vārdu pārfrāzējumu – garam un burtam. Vispirms, par mūzikas lielvalsti Latvija saucama nevis Mālera simfoniju atskaņojumu dēļ, bet pateicoties tieši tādiem koncertiem kā tikko dzirdētā Rammstein uzstāšanās. Kāds varētu teikt, ka tas tā ir tikai klausītāju vai to cilvēku, kuriem kaut ko izsaka viens vai otrs vārds (kā teiktu Vitgenšteins, vienam vai otram vārdam ir kāda gaisotne, kas acīmredzot ir nekas cits kā noteiktas mūzikas klausīšanās prakse), skaitliskās attiecības dēļ. Protams, no aroganta mūzikas teorētiķa viedokļa Rammstein cienītāji veidotu pašu pēdējo (vērtības hierarhijā), lai arī visplašāk pārstāvēto klausītāju tipu – tos, kuri mūziku uzskata tikai un vienīgi par izklaidi². Un šāda klausītāju tipu hierarhija reizē atspoguļotu arī noteiktu mūzikas vērtējumu, kas nebūtu nekas jauns līdz ar daudzkārt dzirdēto gaušanos par nopietnās jeb klasiskās mūzikas popularitātes zudumu. Nediskutējot par problemātiskajiem apzīmējumiem (“nopietnā” pretstatā “populārajai” mūzikai u.tml.), gribu tikai atzīmēt, ka mūzika savā attīstībā ir nevis pamazām degradējusies, bet kļuvusi kaut kas pilnīgi cits, un tas attiecas gan uz klasisko, gan populāro mūziku. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, piemēram, ka runājot par Mālera 8. simfoniju “Arēnā Rīga”, netiek vērtēts tās izpildījums – kurš mūzikas kritiķis uzdrošinātos teikt, ka tas bija slikts, ja beidzot mazajā Latvijā izdevies kaut ko tādu vispār organizēt (kritika kultūras cilvēku aprindās droši vien tiktu uzskatīta par nodevību)? Līdzīgi Rammstein koncerta gadījumā – netiks analizētas kādas specifiskas muzikālas kvalitātes, bet gan muzikāli vizuālās performances iespaids (profesionālas kritikas gadījumā – salīdzinot to ar citiem koncertiem). Klasiskā mūzika ir mirusi – šis Normana Lebrehta (Norman Lebrecht) atzinums, kas izteikts vairākās viņa grāmatās, kuru nosaukumos figurē vārdi “klasiskā mūzika”, “nāve”, “nogalināt”, balstās uz domas, ka klasiskā mūzika 20. gadsimtā ir vispirms jau mūzikas ieraksti. Es piebilstu, ka mūzika vispār ir kļuvusi par digitālajiem datiem, līdz ar to zūdot vizuālā un audio materiāla nošķīrumam (atšķirīgs lejuplādēšanas ātrums ir tikai tehniska problēma, tātad – laika jautājums, un jau šobrīd to var risināt uz attēla kvalitātes rēķina). Ja es meklēju kritēriju 8. simfonijas izpildījumam, tad tie ir Klausa Tenšteta (Klaus Tennstedt) vai Džordža Šolti (Georg Solti) ieraksti, ko man – tāpat kā vairumam citu Mālera mīļotāju – nav bijis ne vismazākās iespējas dzirdēt koncertā. Ja es gribu novērtēt Rammstein mūziku (lasi videoklipu) – es noskatos to, kas pieejams YouTube.

Koncerti – vienalga, vai tie notiek “Arēnā Rīga” vai neesošā koncertzālē uz AB dambja – ir elitārs un salīdzinoši neliels pasākums. Vai gan Rammstein savāktos 11 tūkstošus Rīgas skatītāju var salīdzināt kaut vai ar – ņemsim kontrastam kaut ko no klasiskās mūzikas retāk izpildītajiem darbiem – Vāgnera “Nībelungu gredzena” tetraloģiju, kas Šolti ierakstā pārdota 18 miljonos eksemplāru! (Dati ņemti no Lebrehta grāmatas Life and Death of Classical Music.)

Raksta nobeigumā laiks pievērsties Nīčem. Māleram diezgan tuvas bija agrīnā Nīčes idejas – sacerot 3. simfoniju, viņš sākotnēji plānoja to nosaukt “Jautrā zinātne” (norāde uz Nīči ir acīmredzama). Savukārt Rammstein vizuālajos tēlos redzamā vardarbība (vai spēks), militārisms (vai kārtība), seksualitāte (vai aizspriedumu neierobežots tiešs juteklības izpaudums) ilgi neprātojošam cilvēkam atsauks atmiņā pārcilvēka ideju. Viens no pārmetumiem šai mūziķu grupai ir bijis par nacionālsociālisma estētikas izmantošanu un, kā zināms, atsevišķas Nīčes idejas izmantotas arī Trešā reiha ideoloģijā (vēsturiskā saistībā šeit būtu tāda, ka Nīčes māsa Elizabete Fērstere-Nīče, kas pēc Nīčes nāves pielikusi roku pie “Varasgribas” tapšanas, “flirtējusi” ar Hitleru – viņš pat trīs reizes apmeklējis māsas izveidoto Nīčes muzeju). Nīčes pārcilvēks, protams, vairumā gadījumu ir tikai mūsu valodā nogulsnējies jēdziens ar visai paviršām un neskaidrām lietojuma kārtulām, tātad – arī neskaidru nozīmi (līdzīgi kā dažs labs psihoanalīzes termins un paša Zigmunda Freida vārds). Var jautāt, vai pat tad, kad Nīče patiešām līdzīgi Rammstein hitu ritmiem, filozofējot kā ar veseri, sagrauj visu Rietumu filozofijas vēstures nopietnību un nobeidz ar uzvarošu INCIPIT ZARATHUSTRA³, šeit tomēr nav papilnam pusdienas saules gaismas un dejas soļu viegluma, kas jūtams pat “Tā runāja Zaratustra” prozas rindās?

Var jau teikt, ka tas, kas bija deja Nīčes laikā, ir kļuvis radikāli citādāks, tomēr, ja meklējam Rammstein saknes vācu kultūrā (uz to īpaši vedina viņu tekstos izmantotā vācu valoda), tad labāk palūkoties nedaudz senākā pagātnē. Labi zināma ir klasiskās estētikas atziņa, ka skaistais ir bezgalīgais izteikts galīgajā, idejas brīva un adekvāta izpausme tēlā, proti, ideja kā īstenība, kas atbilstoši savam jēdzienam iemiesota jutekliski tveramā formā, un ka to vispilnīgāk realizē antīkā māksla, šajā nozīmē radot ideālu. Atmetot skaistā un bezgalīgā jēdzienus (vienalga kādā izpratnē), mēs varam teikt, ka Rammstein “mūzikā” izpildījuma forma (vizuālā un akustiskā) ir atbilstoša idejai jeb saturam un arī šeit tiek sasniegts zināms ideāls. Paliek jautājums – kas ir šis saturs? Lai atstātu jebkurai sarunai par mākslu piemītošo nenoteiktību, noslēgumā citēšu kliedzienos pāraugošos diriģenta vārdus no Felīni “Orķestra mēģinājuma” beigu kadriem. Filmā tie arī skan vāciski (manā rīcībā gan ir tikai scenārija tulkojums krievu valodā): “Vairāk spēka! Šīm taurēm jāmodina mirušie! Citādi var vienkārši aizmigt! Vai jūs esat mūziķi vai neesat?” Patiešām – kāpēc gan tas lai nebūtu jauna Rammstein hita teksts?

______________________

¹ “Mūzikas iedarbība līdzinās iepriecinājumam no smaržām, kas tālu izplatās. Cilvēks, kas izvelk no kabatas sasmaržotu mutautiņu, pamielo ar smaržām visus apkārtesošos, turklāt pret viņu gribu, un piespiež viņus, ja vien elpo, baudīt tās reizē ar sevi; ..” (Kants, Imanuels. Spriestspējas kritika. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 138. lpp. – 53. §.)

² Pēc skaita tas būtu kāds septītais tips – sk. atbilstošo klasifikāciju Adorno “Ievada mūzikas socioloģijā” (1962) sākuma daļā. Kopš vairs nedarbojas viena no lielākajām internetā atrodamajām grāmatu lejuplādēšanas krātuvēm http://library.nu/, var izmantot pieejamo darba tulkojumu krievu valodā: http://krotov.info/lib_sec/01_a/ado/adorno01.html.

³ Sk. vienu no spožākajām Nīčes lappusēm “Kā “īstenā pasaule” beidzot kļuva par mītu”. Internetā tā pieejama kritiskajā Kolli un Montināri (Giorgio Colli, Mazzino Montinari) izdevumā: http://www.nietzschesource.org/texts/eKGWB/GD-Fabel.