Recenzija
01.08.2012

Meistars un viņa laiks

Komentē
0

 Viņš nonāca pie secinājuma, ka kļūt par literātu

ir viņa dabīgais aicinājums,  un tāpēc apņēmās,

par spīti visām ietekmēm, sekot dabas ieteikumam.

(Džeimss Džoiss. Varonis Stefans)

 .. – uz to mums Kafka nav devis nekādu atbildi.

Vai viņš ir solījies kaut ko darīt tālab?

Vai arī viņam bijis daudz svarīgāk atbildi nepieļaut?

(Valters Benjamins. Francs Kafka)

Recenzija par grāmatu. Johans Volfgangs Gēte "Vilhelma Meistara mācību gadi", izdevniecība "Avens un partneri", 2012. No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

Ir tikai viens veids, kā glābt klasiķi: izmantot viņu mūsu pašu glābšanai, citiem vārdiem, nepievēršot uzmanību tam, ka viņš ir klasiķis, piesaistīt viņu mums, padzirdīt ar mūsu asinīm, kas piesātinātas ar mūsu kaislībām un problēmām, – aptuveni tā pirms astoņdesmit gadiem rakstīja spāņu domātājs Hosē Ortega i Gasets savā esejā Berlīnes žurnālam Die Neue Rundschau, atzīmējot Gētes nāves simtgadi. Viņš aicināja saprast dižo klasiķi nevis kā sastingušu skulpturālu tēlu, kuru godbijīgi aplūkojam no tam ārēja skatpunkta, bet gan pamatot savus jautājumus pašā Gētes personībā jeb, kā saka Ortega i Gasets, uzdot tos "no iekšpuses". Tādējādi atklājas pretrunīga dzīve, kas neuzticīga savam aicinājumam jeb liktenim. Gēte, kā raksta Ortega i Gasets, ir ministrs, kurš īstenībā tāds nemaz nav, viņš ir režisors, kurš ienīst teātri, dabaszinātnieks, kuram tā arī nav izdevies kļūt par dabaszinātnieku, un, ar Dieva svētību būdams dzejnieks, Gēte liek viņā mītošajam poētiskajam ģēnijam apmeklēt rūdas raktuves un vervēt zaldātus. Šie paradoksālie apgalvojumi varētu būt pamatā vienai noteiktai interpretācijai, kas Vilhelmu Meistaru skatītu kā cilvēku, kurš dodas meklēt, bet tā arī neatrod savu "iekšējo likteni", pat vairāk – bēg no tā.

Lai precīzāk aptvertu iespējamo interpretāciju lauku, nepieciešami daži fakti, kas norāda uz ilgo un sarežģīto, ar Vilhelmu Meistaru saistīto tekstu tapšanas gaitu. Gēte savam varonim ir veltījis divus romānus – "Vilhelma Meistara mācību gadi" (izdots 1795.–1976. gadā) un "Vilhelma Meistara ceļojumgadi" (pirmais izdevums 1821., pārstrādāts variants – 1829. gadā; latviski Wanderjahre mēdz atveidot arī kā "klejojuma gadi"). Jāpiebilst, ka arī latviski tulkotos "Gara radiniekus" (pirmoreiz apgādā "Zelta ābele" tie iznāk jau 1944. gadā) sākotnēji kā noveli bija plānots iekļaut šajā otrajā romānā, kura gala variantu par romānu Gēte gan vairs nesauc. Pirmā dokumentālā liecība par darbu pie Vilhelma tēla gan ir krietni agrāka – 1777. gada 16. februārī Gēte ieraksta dienasgrāmatā: "Dārzā diktēju "Vilhelmu Meistaru"." Sākotnējo versiju, uz kuru attiecas šis ieraksts, sauc "Vilhelma Meistara teātra sūtība", bet, atsākot darbu pēc ilgstoša pārtraukuma 1794. gadā, rakstīšanas procesā "teātra sūtība" jeb burtiski "teatrālais aicinājums" pārvērtās "mācību gados". Gēte romāna pirmo variantu iznīcināja, taču 1910. gadā tika atrasta tā kopija, kas ļauj spriest par sākotnējo ieceri. Darbs pie "Teātra sūtības" bija apstājies pēc sestās grāmatas pabeigšanas ("Mācību gadus" veido astoņas grāmatas), un tiktāl tas tiešām bija stāsts par jaunu cilvēku, kurš savu dzīves piepildījumu gan kā dramaturgs, gan kā režisors un aktieris saista ar teātri. Vai izmaiņas nosaukumā atspoguļo arī izmaiņas Gētes uzskatos par cilvēka sūtību? Vai šeit varam redzēt gandrīz vai kafkisku – līdz galam neapzinātu – izvairīšanos no vienkāršotu interpretāciju iespējas?

"Vilhelma Meistara mācību gadus" var saukt gan par teātra romānu, gan par audzināšanas jeb izaugsmes romānu (termins Bildungsroman rodas 19. gadsimta sākumā, un dažkārt "Mācību gadus" skata kā tā pirmo paraugu), tomēr šie apzīmējumi nenozīmē, ka Gētes teksts sniegtu skaidras atbildes uz mūs interesējošiem jautājumiem par cilvēku. Vācu literatūrzinātnieks Karls Oto Konrādijs (Karl Otto Conrady) grāmatā par Gētes dzīvi un darbiem norāda, ka romānu caurvijošie izteikumi par cilvēka audzināšanu un dzīvesveidu neveido kaut cik viendabīgu izaugsmes koncepciju un ka no romāna izrietošie jautājumi par konkrētas cilvēciskas darbības sociālo lietderību, kā arī dzejas un mākslas vietu sabiedrībā paliek neatbildēti. Ja ņemam vērā vēl arī romānā klātesošo Gētes ironiju, tad atbilžu meklēšana kļūst jo sarežģītāka.

Patiešām, dzejas un dzejnieka iedvesmotais raksturojums, kas pausts Vilhelma sarunā ar savu prātīgo draugu, tirgotāju Verneru "Mācību gadu" otrās grāmatas otrajā nodaļā, var tikt uzskatīts gan par romantiskas aizrautības ar dzeju manifestu, kas salīdzināms ar Džoisa personāža Stefana optimistisko ticību mākslinieka aicinājumam viņa agrīnajā fragmentā "Varonis Stefans" (1904–1906), gan ironisku pārspīlējumu, no kura Gētes romāna varonim nākas atteikties. Savukārt "Mācību gadu" nobeiguma straujā notikumu gaita liek apšaubīt prasību pēc nopietnam stāstījumam piemītošas nesteidzības, kuru kā šim žanram raksturīgu īpašību viens no pirmajiem formulējis Novāliss kādā no saviem "Fragmentiem" (turpat kā piemēru lēna izklāsta valdzinājumam Novāliss min "Mācību gadu" pirmo grāmatu). Gētes izvēlētais sižeta peripetiju atrisinājums, kas vēl nebija uzrakstīts laikā, kad tika publicētas "Mācību gadu" pirmās grāmatas, ir izraisījis Gētes laikabiedru kritiku, kas gan bijusi visai atšķirīga polemiskā asuma ziņā. Novāliss jau minētajos "Fragmentos" nosauc "Meistaru" par "dzejas, reliģijas utt. satīru", jo galu galā šeit viss pārvēršas farsā un triumfē darījumu, ikdienības gars. (Arī Novālisa nepabeigtajā romānā "Heinrihs fon Ofterdingens" var atrast gan Gētes darba ietekmi, gan viņa romāna kritiku literārā formā.) Cits ievērojams romantisma pārstāvis – Frīdrihs Šlēgels savā recenzijā, secīgi aplūkojot "Mācību gadu" sējumus (Gētes darbs tiek publicēts četros sējumos, katrā no tiem ietvertas divas romāna grāmatas), pēc visnotaļ atzinīgiem vērtējumiem norāda, ka lasītājiem romāna noslēgums var likt justies pieviltiem, jo visi audzinošie pasākumi gala rezultātā dod vien pieticīgu laipnību (Liebenswürdigkeit).

Pat Šilleram, ar kuru draudzība un sarakste sākas 1974. gadā – laikā, kad Gēte atsāka darbu pie "Vilhelma Meistara", – un kurš veltījis Gētes darbam viscildinošākos epitetus, "Mācību gadu" nobeigums izraisa (lai arī viņu sarakstei raksturīgajā, atklātajā un reizē pieklājīgajā, pat diplomātiskajā manierē) kritiskas piezīmes. Šillera teiktajam vērts pievērties nedaudz rūpīgāk, jo abu dzejnieku domu apmaiņa un savstarpējo viedokļu saskaņošana parāda viņu kopējo reakciju uz norisēm tālaika kultūrā, kā arī mietpilsoniskās viduvējības un romantiķu pārspīlējumu kritiku, sniedzot vienu no vispilnīgākajiem laikmeta raksturojumiem (sarakste ilgst līdz Šillera nāvei 1805. gadā).

Pirmais iespaids pēc "Mācību gadu" pēdējās grāmatas rokraksta saņemšanas Šilleram, kā viņš raksta, ir tikai aptuvens, lai arī tas tiek izteikts tieši ("alkas un miers ir brīnišķīgi apvienoti"), kā spilgtāko nosaucot Minjonas tēlu (28. jūnija vēstule). Vēlāk, jūlija sākumā, Šillers raksta vairākas plašas, nu jau pārdomātas vēstules, kurās detalizēti analizē astoto grāmatu un romāna galvenos tēlus, izsakot arī vairākas kritiskas piezīmes, ko Gēte varētu ņemt vērā, pabeidzot darbu pie rokraksta. Šillers atzīmē, ka Gēte ir meistarīgi noslēpis Vilhelma audzināšanas "mehānismu", tomēr uzstāj, ka varētu vēlēties, lai Gēte lasītājam padarītu skaidrāku šī mehānisma nozīmību un tā saistību ar darba "iekšējo būtību". Viņš arī pārmet Gētem to, ko es sauktu par pārlieku rotaļību sižeta risinājumos ("iztēle, šķiet, pārāk brīvi spēlējas ar veselumu"), atzīstot, ka viņa iebildumi gan skar tikai "idejas atainojumu", jo "pati ideja neliek neko vairāk vēlēties" (8. jūlija vēstule). To, kas ir romāna "iekšējā būtība", var saprast no Šillera apgalvojuma, ka ceļš pie mērķa, pie kura pēc daudziem maldiem nonāk Vilhelms, parāda pāreju no "kāda tukša un nenoteikta ideāla" pie "noteiktas darbīgas dzīves", kas tomēr nezaudē savu idealizējošo spēku.

Nākamajā, 9. jūlija vēstulē Šillers pēc vairākām sīkām piezīmēm pie romāna "slēptā mehānisma" jautā: kā Gēte varēja pilnībā izveidot cilvēku, ne reizi nesaduroties ar tām vajadzībām, ko spēj apmierināt tikai filozofija? Viņš pats gan arī redz atbildi romāna "estētiskajā ievirzē", citiem vārdiem sakot, estētiskajai attieksmei (burtiski "estētiskajam garastāvoklim" – ästhetischen Geistesstimmung) nav vajadzīgs mierinājums, ko var sniegt spekulācija (t. i., filozofiska domāšana). Taču pārmetums slēpjas Šillera šaubās, vai Vilhelmam pilnā mērā piemīt "estētiskā brīvība", kas filozofijas palīdzību padarītu lieku. Šeit jāatceras, ka Šillera domāšanas veids bija daudz filozofiskāks, salīdzinot ar Gēti (tas redzams arī Gētes raksturojumā, ko Šillers sniedz viņu sarakstes pašā sākumā, savā otrajā vēstulē, apgalvojot, ka pretstatā filozofijas analītiskumam Gēte ņem dabu tās veselumā, lai izgaismotu atsevišķo, tai skaitā izskaidrotu individuālo cilvēku). Būtiskas ir arī Šillera estētikas atziņas, kuras izteiktas, piemēram, vēstulēs "Par cilvēka estētisko audzināšanu" (1795), kas arī tiek apspriestas ar Gēti. Šī temata izvērsums gan iziet ārpus recenzijas robežām un atstājams kādam pētījumam, kas, cerams, kādreiz latviski tiks uzrakstīts par šeit īsi ieskicēto vācu kultūras lauka fragmentu.

"Vilhelma Meistara mācību gadi" neapšaubāmi ir izcils darbs, kas ietekmes un interpretāciju ziņā ir grūti aprakstāms. Tā meistarību var novērtēt, arī salīdzinot to ar citiem tālaika romāniem, kaut vai Ludviga Tīka "Franca Šternbalda klejojumiem" (1798), kura pirmo daļu Gēte, starp citu, ir konspektējis. Raksta sākumā minētie apzīmējumi "teātra romāns" un "izaugsmes romāns" ļauj "Mācību gadus" sastatīt ar Ruso pedagoģisko romānu-traktātu "Emīls jeb Par audzināšanu", kas iznāk 1762. gadā (biežāk salīdzināti gan ir divi citi šo autoru darbi – "Jaunā Vertera ciešanas" un "Jaunā Eloīza"), vai Mihaila Bulgakova 30. gados sarakstītajiem un tikai pēc viņa nāves publicētajiem teātra romāniem ("De Moljēra kunga dzīve" un "Teātra romāns"). Savukārt "Vilhelma Meistara ceļojumgados" aprakstītā Pedagoģiskā province atradusi savdabīgu turpinājumu latviešu lasītājam zināmajā Hermaņa Heses "Stikla pērlīšu spēlē". Šo uzskaitījumu varētu turpināt, iekļaujot tajā Gētes romāna daudzos interpretus līdz ar dažādu literatūras teorijas virzienu aplūkojumu, kas piedāvā atšķirīgas pieejas literāro tekstu interpretācijai. Pēdējo spožu aprakstu, ne bez trāpīgas ironijas, var izlasīt Terija Īgltona "Literatūras teorijā", kurai dots pieticīgs apakšvirsraksts "Ievads" (papildinātais 1996. gada izdevums iekļauj arī nodaļu par 90. gadu tendencēm, domāju, ka nekas daudz kopš tā laika klāt nebūs nācis – postkoloniālā teorija un atsevišķu sociālo grupu izslēgšana no literārā kanona šeit jau ir minēti).

Šādā interpretācijas iespējamību postmodernajā kokteilī savu vērtību, šķiet, atgūst pats teksts, šajā gadījumā – tā tulkojums latviešu valodā. Gētes romāns ir gana tāls no mūslaiku rakstības manieres, tāpat sveši mums var šķist tajā attēlotie cilvēki, viņu paradumi, apkārtējā vide un tālaika kultūras pasaule. Tulkotājs Jānis Krūmiņš, kas vērīgam lasītājam pazīstams kā Nīčes "Par morāles ģenealoģiju", (iznāk ar redakcijas doto "ciltsrakstu" nosaukumu) un arī Rīdigera Safranska Nīčes "domāšanas biogrāfijas" latviskotājs, ir sarakstījis patiešām plašu un izsmeļošu komentāru ("piezīmes"). Tā vienīgais trūkums ir informācijas pārbagātība vienā sintaktiskajā vienībā, kas dažu labu teikumu ar divkāršām iekavām liek pārlasīt vēlreiz. Šis Gētes romāna tulkojums varētu pretendēt uz akadēmiski pētnieciska izdevuma statusu, par kura paraugu padomju laikos kalpoja sērijas Литературные памятники izdevumi, ja vien pirms komentāriem būtu aplūkota teksta tapšanas un izdošanas vēsture (daļēji to sniedz 8. piezīme piektās grāmatas tekstam). Vēl viens nosacījums būtu plašāks "Vilhelma Meistara mācību gadus" interpretējošs raksts, kādu latviešu valodā izdotajiem "Gara radiniekiem" veido Valtera Benjamina "Iluminācijās" (Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005) ietvertā eseja.

Starp citu, Benjamins šajā "Gara radiniekiem" veltītā raksta sākumā ievieš nošķīrumu starp mākslas darba patiesības saturu, kuru meklē kritika, un lietišķo saturu, ko atklāj komentāri. Turpat Benjamins nosauc arī kādu rakstniecības pamatlikumu, proti, "jo nozīmīgāks ir kāda darba patiesības saturs, jo neuzkrītošāka un dziļāka ir tā piesaiste lietišķajam saturam". Benjamina domu gandrīz burtiski atkārto Adorno ("Apjēgt patiesības saturu – postulē kritika"), kuram patiesības satura jēdziens pretstatā mākslas un izziņas nošķirtībai formālisma estētikā ir viens no svarīgākajiem viņa noslēdzošajā, pēc nāves izdotajā "Estētiskajā teorijā" (1970). Gētes romāna gadījumā šīs atziņas būtu nozīmīgas, jo "Vilhelma Meistara mācību gadi" ir iezīmīgi tieši ar to, ko varētu saukt par patiesības saturu, bet darba lietišķais saturs ir gana attālināts no mums, lai prasītu rūpīgu vēsturisku vērtējumu, kas, kā savā komentārā norāda Jānis Krūmiņš, ikdienas apziņas līmenī "ne tuvu nav kļuvis par dominējošu arī šodien" (43. piezīme sestajai grāmatai).

Taču vēsturisks skatījums uz kādu mākslas darbu nozīmē arī tā nozīmības vēsturiskumu, proti, romānam nav nemainīga, reizi par visām reizēm piešķirta vērtība un vieta literatūras vēsturē (mūsdienās būtu jāvaicā, cik gan viendabīga ir "literatūras vēsture" un vai šāds vienots termins maz vairs ir lietojams). Varbūt var piekrist metaforiskajam Ortegas i Gaseta izteikumam, ka, kārtīgi sapurinot Gētes darbus, no tiem paliks vien dažas rindiņas? Tomēr šādas radikālas interpretācijas uzdevums šķiet slēpjamies kaut kur tālumā aiz latviešu valodā vēl netulkoto, "sapurināšanai" tikai gatavojamo tekstu gūzmas. Tāpat turpmāko interpretāciju ziņā paliek jautājums, cik lielā mērā "Vilhelma Meistara" cikla romānos saskatāma izvairīšanās no burtisku atbilžu došanas, ko saasinātā – "atbilžu nepieļaušanas" – formā Benjamins attiecinājis uz Kafku un kas lielākā vai mazākā mērā raksturīga jebkurai labai literatūrai, kā arī – cik lielā mērā Gētes dzīve sniedz atslēgu viņa darbiem, jo, neskatoties uz 60. gadu beigās pasludināto "autora nāvi", kā "Literatūras teorijas" nobeigumā raksta Terijas Īgltons, autors vēl nav galīgi miris, no modes izgājis tikai naivs biogrāfisms.

Noslēdzot recenziju, vien šķietami nenozīmīga piebilde: "Vilhelma Meistara mācību gadu" izdevums ar atturīgajiem tumši zilajiem audekla vākiem un vecās drukas stilizāciju zelta burtu veidā norāda uz atteikšanos no grāmatu dizaina jaunākajām tendencēm. Protams, klasiķu piesaistīšanai mūsu laika garam nepietiek ar grāmatas materiālo ietērpu, taču varbūt tas ir vēl viens apliecinājums priekšstatam par klasiskās literatūras, plašākā nozīmē – kultūras, elitāro raksturu, kas domāta šauram, konservatīvam cilvēku lokam? Šo minētā priekšstata pamatā esošo pieņēmumu atmaskošana būtu vēl viens literatūrkritikas uzdevums.

 

Piezīme. Recenzija neprasa akadēmiskas atsauces, un tās ir pat pretrunā ar raksta formu, kas paredzēts interneta portālam. Tāpēc par avotiem tikai īsa piezīme – lietoju pārsvarā savu grāmatplauktu un internetu. Gētes un citu viņa laikabiedru tekstus oriģinālvalodā (lielākoties) var atrast:

http://www.zeno.org/ un

http://www.gutenberg.org/,

Gētes un Šillera saraksti:

http://www.briefwechsel-schiller-goethe.de/seiten/zeittafel.php.

(Jaunākus darbus – kā laimēsies, un bieži jālasa bez pārliecības, ka teksts ir gana korekts, vai arī jāsamierinās ar nodaļu numerācijas atšķirību no akadēmiskiem izdevumiem, kas publicēti grāmatu formā.)

Tēmas

Jānis Taurens

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!