Jaunas valodas vīruss

Kādā darbā par viduslaiku estētiku Umberto Eko sholastisko summu salīdzina ar datoru, sakot – tiklīdz ir ievadīti visi dati, tā katrs jautājums noteikti saņems jēdzīgu atbildi. Protams, viņš piebilst, ka atbilde būs jēdzīga tikai vienas noteiktas realitātes izpratnes ietvaros, jo “katra summa ir dators, kas domā kā viduslaiku cilvēks”.[1] Šī piezīme liek uzdot jautājumu, vai mūsdienās daudziem cilvēkiem tik ierastais internets un sociālie tīkli ir kaut ko principāli mainījuši cilvēka un pasaules, kā arī cilvēku savstarpējās attiecībās, vai mana drauga e-pasts, kas aicina kopīgi apmeklēt kādu pasākumu, ir būtiski atšķirīgs no vēstules, ko, Šillers nosūta Gētem 1800. gada 1. janvārī, apsveicot viņu Jaunajā gadā un apvaicājoties, vai Gēte vakarā nedomā doties uz operu, ko izrāda Veimāras teātrī, piebilstot: “Tādā gadījumā es droši vien satikšos ar Jums teātrī, jo grasos šodien sagādāt sev kādu izklaidi.”[2]

Lēciens vairāk kā piecdesmit un divsimt gadu vecā pagātnē, rakstot par Rasas Šmites grāmatu “Kreatīvie tīkli”[3], kuras pamatā esošā disertācija mazāk kā pirms gada aizstāvēta Rīgas Stradiņa universiādē, tikai daļēji ir retorisks žests. Tas paredzēts, lai pievērstu uzmanību tam, ka ikdienā pašsaprotamas lietas prasa zināmu distancēšanos, ja vēlamies saprast to lomu mūsu dzīvē. Īstenībā nedz apstiprinoša, nedz noliedzoša atbilde uz iepriekšējā rindkopā uzdoto jautājumu nav acīmredzama un varbūt šobrīd – ja vien nepieņemam kādu aprioru skatījumu uz cilvēku – pat nav iespējama. Tomēr nevar noliegt, ka mūsdienu sabiedrībā, tai skaitā Latvijā, ir radušās jaunas parādības, kas daļēji aizsākas 90. gados un kas prasa disciplinētu refleksiju.

Rasas Šmites grāmata ir šādas refleksijas pirmais mēģinājums latviešu valodā, tā pēta interneta kultūras pirmsākumus un attīstību digitālo tīklu laikmetā un aplūko sabiedrību, balstoties uz tīkla jēdzienu. Līdz ar to šis darbs pelna gan atzinību par uzdrošināšanos analizēt salīdzinoši nesenu parādību, gan padziļinātu uzmanību kā avots un precedents turpmākajiem pētījumiem.

Kā norādīts darba ievadā, autori interesē “kreatīvie tīkli [4] un to kopienas, kas izveidojās galvenokārt interneta agrīnajā periodā” bet “sociālie tīkli, kas radušies mūsdienu Web 2.0 sociālo mediju platformās” ir izmantoti tikai kā salīdzinājuma objekts. Atsevišķi kreatīvie tīkli pasaulē un Latvijā grāmatas otrajā daļā veido pētījuma empīrisko (parādības aprakstošo un analizējošo) daļu. Darba ievads dod īsu ieskatu izvēlētajās socioloģijas metodēs (kvalitatīvās metodes – intervijas ar kreatīvo tīklu dibinātājiem, aktīvākajiem dalībniekiem un ekspertiem – tiek kombinētas ar kvantitatīvajām, tiek veikta internetā pieejamo dokumentu analīze, izmantota naratīvās socioloģijas pieeja un personiskās refleksijas attiecībā uz tīkliem, kuros autore pati ir bijusi iesaistīta, un, visbeidzot, daži no empīriskās analīzes aspektiem tiek vizualizēti, veicot kreatīvo tīklu kartēšanu). Pirmajā daļā ir aplūkoti galvenie jēdzieni, ar kuru palīdzību tiek aprakstīts un analizēts pētāmo parādību loks un ieskicēta tāda kā tīklu metavalodas gramatika (piemēram, otrajā nodaļā kā tīkla darbības pamatprincipi raksturoti savstarpējās savienojamības, atvērtības un vienlaicīguma jēdzieni). Šāda grāmatas struktūra atspoguļo to, ka tās pamatā ir promocijas darbs sociālajās zinātnēs.
   
Tomēr mana recenzija balstās uz pieņēmumu, ka pētījums par jaunajiem medijiem – gan konkrētais Rasas Šmites, gan kāds cits darbs – varētu tikt rakstīts arī kādā citā zinātņu klasifikācijas “ailītē”. Katrā ziņā grāmata nepārliecina par socioloģijas metožu pievilcību kaut vai tikai kreatīvo tīklu parādību kopas analīzē, lai gan taisnības labad jāatzīmē, ka, vēloties iegūt šādu socioloģijas metožu attaisnojumu, es droši vien vispirms sāktu ar Emīla Dirkheima vai Maksa Vēbera tekstu pārlasīšanu.
   
Grāmatas pirmā daļa, kā jau minēju, sniedz analīzes instrumentāriju, proti, ieskatu par jēdzieniem, autoriem un to darbiem, kas sarakstīti par pētījumā skartajiem tematiem un kas lielākajai daļai lasītāju būs jauni un nezināmi vārdi, bet neatbild uz veselu rindu jautājumu, kas rodas, lasot šo apskatu. Kādi tad ir šie jautājumi? Piemēram, ceturtās nodaļas sākumā minēts, ka termins “tīkla loģika” var tikt attiecināts uz priekšstatiem, kas saistīti ar tīklu tehnisko struktūru, bet “sociālā loģika” – uz priekšstatu kopumu, kas saistās ar sociālo rīcību. Lai arī tālākajā nodaļas tekstā ir īss dažādu autoru izteikumu un faktu apraksts, tomēr nav atklāts, kādi tad ir šie priekšstati, kuri nosaka cilvēku – tai skaitā manu, iespējams, neapzināto – attieksmi pret digitālajiem tīkliem un arī vienam pret otru. Ja tiek minēta abu šo loģiku mijiedarbība, kas rada “trešo stāvokli” jeb tādu kā “hibrīdu sfēru”, tad nav skaidra šīs mijiedarbības heiristiskā jēga, izņemot Sasijas Saksenas atziņu, ka sabiedrība un tehnoloģijas nav savstarpēji neitrālas. Ja sociālās loģikas un digitālo tīklu mijiedarbība tiek nosaukta par konceptuālo telpu (šādā abstraktā formulējumā apgalvojums par mijiedarbību šķiet diezgan triviāla atziņa), tad no tā neizriet, ka “šāda elektronisko mediju telpas izpratne var palīdzēt labāk izskaidrot ne tikai tīklu kopienas sociālās rīcības jēgu un motivācijas, bet arī jauno sociālo dinamiku un citus sociālos fenomenus digitālajos tīklos” (59. lpp.). Protams, šeit nav arī nekādas pretrunas, tomēr tikai konkrētu gadījumu izskaidrojums, kas balstītos konceptuāli jaunā izpratnē, var apliecināt šo “palīdzību”.

Vai pētījuma otrajā daļā aprakstītie gadījumi to veic? Atbilde būtu, ka veic tikai daļēji, jo, no vienas puses, tas ir jautājums par attieksmi pret šādiem skaidrojumiem, proti, vai ir pietiekams skaidrojums, kurā izmantots instrumentārijs, kuru veido, piemēram, sekojoši terminu bloki: (1) “vēstkopa”, “tīkls” un “kopiena”, (2) “darbības lauks” un “mērķi”, (3) “sociālās rīcības jēga”, “motivācija” un “ar indivīdu nesaistīti ārējie apstākļi”.[5] No otras – var teikt, ka šobrīd apmierinoša atbilde uz šiem jautājumiem nav nemaz iespējama, jo pirmie teorētiskie uzmetumi visticamāk tiks koriģēti turpmākajos pētījumos, tai skaitā par Latvijas kultūrtelpu. Ņemot vērā šo otro aspektu, es nekomentēšu grāmatā minēto teorētiķu uzskatus (“pirmos teorētiskos uzmetumus”), jo vairumā gadījumu neesmu pilnīgi kompetents un iepriekšminētie secinājumi izdarīti, balstoties viņu ideju reprezentācijā Rasas Šmites darbā. Gribu tikai atgādināt latviešu lasītajam pazīstamā jauno mediju teorētiķa Ļeva Manoviča domu, ko viņš izsaka, paskaidrojot “kultūras transkodēšanu” (kā raksta Manovičs, kaut ko “transkodēt” jauno mediju žargonā nozīmē pārvērst to citā formātā): “Kultūras datorizācija pakāpeniski veic līdzīgu transkodēšanu attiecībā uz visām [izcēlums mans – J. T.] kultūras kategorijām un jēdzieniem. Tas ir, kultūras kategorijas un jēdzieni .. valodas līmenī tiek aizvietoti ar jaunām kategorijām un jēdzieniem, kas atvasināti no datora ontoloģijas, epistemoloģijas un pragmātikas”.[6] Ja uztveram nopietni šo Manoviča atziņu un attiecinām to arī uz sociālo realitāti, tad tās adekvāta izpratne prasītu darbu, kas līdzvērtīgs, piemēram, Hēgeļa “Filozofijas zinātņu enciklopēdijas” pārrakstīšanai jauno mediju valodā.

Darba otrajā daļā ir apkopots ļoti interesants materiāls, īpaši pievēršoties lokālo kopienu tīklojuma attīstībai Latvijā. Kādā ziņā interesants? Fakti, ko savākusi kāda mākslas zinātniece vai zinātnieks, paši par sevi nevar būt saistoši, jo tie ir vienmuļi un savā neierobežotajā daudzskaitlīgumā, kas balstās valodās potenciāli bezgalīgajā spējā veidot arvien jaunus apgalvojuma formas teikumus, ir nomācoši. Īstenībā jebkurš fakts ir kādas teorijas rezultāts, kas pasaka, kas tad vispār ir fakts, un, otrkārt, tie vienmēr ir atlasīti, pateicoties apzinātiem vai neapzinātiem pieņēmumiem, taču interesantus tos padara apzināta refleksija par šiem diviem iepriekš minētajiem momentiem. Rasas Šmites stāstu saistošu padara personīgā pieredze, “skatījums no iekšpuses”, kas – vismaz man – daudzus personīgi pazīstamus cilvēkus ļauj iesaistīt šīs sākotnēji alternatīvās kultūras sfēras veidošanas “tīklojumā”.[7] 

Latvijas situācijas analīzē parādās arī vairāki konceptuāli svarīgi jautājumi par alternatīvās kultūras spēju vai nespēju izvairīties no institucionalizācijas, par skaņu un vizuālās mākslas attiecībām, par jauno mediju un konceptuālisma mākslas prakses līdzībām un atšķirībām un jauno sociālo tīklu nereflektēto socializācijas “te es esmu” formu, pretstatot to kreatīvo tīklu aktualizētajām iespējām. Būtisks šobrīd ir jautājums par to, kas kreatīvo tīklu mākslas eksperimentus saista ar laikmetīgās mākslas praksi, proti, jautājums par to, vai šādas mākslas prakses neizšķīst nemākslā.[8]  Arī izstāde, kas šobrīd notiek “kim?” mākslas centrā un ko organizējis jauno mediju kultūras centrs RIXC, liek atcerēties, ka jauno mediju māksla, līdzīgi kā 20. gadsimta otrās puses avangards, mūs nu jau gana ilgi ir radinājusi nevērtēt mākslu pēc formālisma kritērijiem. Izšķīšana nemākslā īstenībā nozīmē tikai to, ka mākslas vērtēšanas kritēriji tiek papildināti (vai – aizvietoti?) ar sociāliem, politiskiem, ētiskiem, pat bioloģiskiem un ekoloģiskiem (uz ekoloģiju gan arī var lūkoties no ētikas viedokļa) kritērijiem.[9]

Vēl viena interesanta un diskutējama pētījuma daļa saistīta ar to, ka analizētie fakti bieži vien pastāv tikai virtuāli, radot problēmu, kā padarīt redzamu “neredzamo” momentu kreatīvo tīklu aktivitātēs. Rasa Šmite piedāvā savdabīgu kartēšanas metodi, kas, droši vien, neatbilst klasiskajiem sociologu priekšstatiem par kvantitatīvo datu reprezentāciju. Taču šajā gadījumā var teikt, ka pētījumā redzamās “kartes” nav saprotamas tikai kā kvantitatīvu datu reprezentācijas forma, bet gan tās jāskata saistībā ar iespējamo izmantojumu, kartēm darbojoties kā noteiktam cilvēka–datora interfeisam.[10]


Šis pēdējais darba aspekts ved pie jau minētā svarīgā jautājuma, proti, vai pētījuma iekļaušanās esošajā zinātņu klasifikācijā ir adekvāta pētāmā materiāla īpatnībām (līdzīgi kā var jautāt par to, vai jauno mediju mākslu var iekļaut esošajā laikmetīgās mākslas izpratnē)? Varbūt jāveido jauna humanitāro zinātņu nozare? Bet kādai gan jābūt tās metodei? Šie jautājumi nav atbildami īsā recenzijā, taču tie būtu jāpārdomā turpmāko pētījumu gaitā. Refleksija par valodu, kādā mēs varam domāt, piemēram,  par kreatīvajiem tīkliem, būtu viens no iespējamajiem jauno parādību apjēgsmes veidiem. Taču tas ir jautājums par to, vai mēs inficējam mūsu domāšanu un valodu ar jaunu kategoriālu karkasu vai radām tikai jaunu – lai arī spožu kā eklektiskajās Cicerona “Tuskulānas sarunās” – retoriku. Šis jautājums, iespējams, tiks atbildēts ne vairs manas paaudzes ietvaros, lai arī – kā man labpatīkas domāt – jaunās valodas vīruss jau ir iekļuvis mūsu asinīs.[11] 


Iespēja uzzināt vairāk:
Ceturtdien, 24. novembrī 19.00 kim? auditorijā notiek Rasas Šmites lekcija un saruna ar grāmatā "Kreatīvie tīkli" intervētajiem 90. gadu lokālā tīkla dalībniekiem un mūsdienu sociālo mediju ekspertiem> Plašākas ziņas par pasākumu un iespējām iegādāties grāmatu skat. šeit.

1 Эко, Умберто. Эволюция средневековой эстетики. СПБ: Азбука-классика, 2004, с. 57 Eko darbs Sviluppo dell’estetica medievale uzrakstīts 1958. gadā kā nodaļa estētikas mācību grāmatā Momenti e problemi di storia dell’estetica, kas publicēta 1959. gadā. Man pieejamā krievu tulkojumā izmantots arī 1986. gadā autorizētais tulkojums angļu valodā (Art and Beauty in the Middle Ages). Neatkarīgi no tā, ko apzīmējumam “dators” atbilstošais vārds itāļu vai angļu valodā varēja apzīmēt 1958. vai 1986. gadā, Eko doma norāda uz noteiktu viduslaiku un mūsdienu datorizētā laikmeta informācijas ieguves struktūru izomorfismu. Līdz ar to arī es nejūtos spiests savās atsaucēs izmantot tikai tos darbus, ka rakstīti sākot ar 20. gadsimta 90. gadiem.
2 Sk. 695. vēstuli: Гете, И.-В., Шиллер, Ф. Переписка. В 2-х томах. Т. 2. Пер. с нем. и коммент. И. Е. Бабанова. Москва: Искусство, 1988, с. 282.  Vēstule, ko droši vien nogādā kurjers, šajā gadījumā ir pat efektīvāks saziņas līdzeklis, jo jaunā gada pirmajā dienā es varētu būt izslēdzis mobilo telefonu un diez vai skatīšos e-pastus datorā. Cilvēku komunikatīvā sasniedzamība mūsdienās rada labi saprotamu vēlmi pēc nošķirtības un nepieejamības vismaz dažos dzīves brīžos.
3 Šmite, Rasa. Kreatīvie tīkli. Rīga, Liepāja: Jauno mediju kultūras centrs RIXC, Liepājas Universitātes MPLab, 2011. Grāmata ir pārskatāmi strukturēta un tajā ir viegli orientēties, tāpēc, atsaucoties uz autores tekstu, es ne vienmēr norādīšu lappuses numuru, reizēm nosaucot tikai noteiktu darba nodaļu vai paragrāfu.
4 Rasas Šmites izveidots termins, kas norāda uz to, ka “šo agrīno tīklu dibinātāji un aktīvākie dalībnieki bija galvenokārt mākslinieki un teorētiķi, kā arī elektroniskie aktīvisti un kontrakultūru pārstāvji” (10. lpp.) un ka šīs interneta pirmsākumos radušās “sociāli tehniskās formācijas” jāatšķir no mūsdienu sociālajiem tīkliem (25. lpp.). Pašu terminu “tīkli”, kā var saprast no atbilstošā pirmās nodaļas paragrāfa, autore, sekojot nīderlandiešu jauno mediju pētniekam Ērikam Kluitnebergam, lieto attiecībā uz “sociālajiem fenomeniem un sociālo praksi”, nošķirot to no šaurāka apzīmējuma “digitālie tīkli” (tas ir, uz datortehnoloģijām bāzētie tīkli).
5 Kāds šeit varētu gribēt “dziļāku” un “filozofiskāku” šo jēdzienu interpretāciju, piemēram, to  “eksistenciālo konstitūciju” kā Heidegera “Esamībā un laikā”. Viņam varētu iebilst, ka filozofija šādā izpratnē ir kļuvusi vien par “privātu sevis pilnveidošanu”, nevis vairs līdzekli “kādu sociālo mērķu sasniegšanai”. (Sal. Rortijs, Ričards. Nejaušība, ironija un solidaritāte. No angļu val. tulk. Velga Vēvere. Rīga: Pētergailis, 1999, 116. lpp.)
6 Manovičs, Ļevs. Jauno mediju valoda. No angļu val. tulk. Ilva Skulte. Rīga: RIXC, 2006, 83. lpp.
7 Interesanti, ka vesela rinda salīdzinoši jaunu cilvēku jau kļuvuši par vēstures daļu. Nosaukšu tikai dažus: Kaspars Vanags, Ilze Black (Strazdiņa), Sergejs Timofejevs, Normunds Kozlovs, Kristīne Briede, Kalle Bjošmarks, Alise Tīfentāle un citi.
8 Laikmetīgās mākslas gadījumā šis jautājums aktualizējās saistībā ar Nikolā Burjo “attiecību estētikas” mākslas vērtējuma kritērijiem.
9 Sal. ar Rasas Šmites teikto par Xchange projektu: “No vienas puses, Xchange pretendē būt par avangarda tīkla mākslas (net.art) projektu. [..] Taču, no otras puses, Xchange projekta mērogs un dažādās izpausmes formas daudzkārt pārsniedz “mākslas projekta” robežas, turklāt šīs robežas ir “izplūdušas”, tās pārklājas ar citām sfērām, piemēram, sociālo komunikāciju.” (150. lpp.)
10 “Interfeiss nosaka formu, kādā datora lietotājs uztver pašu datoru.” (Manovičs, op. cit., 101. lpp.) Šajā gadījumā – tas var būt viens no veidiem, kā ar datora palīdzību uztvert un darboties ar informāciju par kreatīvajiem tīkliem. (Ceru, ka esmu korekti interpretējis to, ko sarunā ar mani par kartēšanu teica Rasa Šmite.)
11 Vīruss, šķiet, ir vissīkākais mikroorganisms, kas spēj vairoties tikai dzīvā šūnā, ak, jā – vārdu “vīruss” lieto arī datorikā...