Man pārsvarā šķiet, ka es par mīlestību nezinu neko.
Pusaudžu gados manu izpratni par to, kas tā "mīlestība" tāda ir, veidoja svētā trīsvienība – grāmatas, mūzika un, protams, filmas. Taču, ziniet, kino ir tāda īpatnēja īpašība, ka, pirmkārt, tā NAV realitāte un, otrkārt, scenāriju pamatā ir konflikts. Ja kino valodā tiek rādītas mierpilnas un laimīgas attiecības, tas ātri vien kļūst neizturami garlaicīgi. Un tieši šī iemesla dēļ arī lielākā daļa filmu, kuras manā romantiskās gotu meitenes prātā kļuva par ideālajiem mīlasstāstiem, patiesībā ir diezgan baisi naratīvi, kur parasti kāds (vai arī abi) mirst, ir šausmīgi daudz ciešanu un lielākoties viens vai abi no partneriem būtu šobrīd definējami kā toksiski. No otras puses – piecpadsmit gadu vecumā mans mīlestības ideāls bija Nastasja Fiļipovna un Rogožins no Dostojevska "Idiota". Tāpēc nav brīnums, ka savā prātā mīlestību saistu ar ciešanām un nāvi. (Ja kāds nav informēts, Nastasjas un Rogožina stāsts nebeidzas ar laimīgu laulību un kopīgu kabaču audzēšanu.)
Kad mani uzrunāja uzrakstīt par skaistākajiem mīlasstāstiem kino, sāku savā prātā uzskaitīt filmas, kuras man šķitušas (un šķiet, jo gotu meitene manī dzīvos mūžam) romantiskas, – Baza Lūrmena "Romeo + Džuljeta" un "Mulenrūža", Roberta Vaiza un Džeroma Robinsa "Vestsaidas stāsts", Džo Raita "Piedošana", Anga Lī "Kuprainais kalns", Ādama Šenkmana "Bezgalīgais ceļojums", jebkura filmas "Zvaigzne ir dzimusi" versija… Un visās kāds mirst! Galu galā 1970. gada Artūra Hillera filma ar hrestomātisko nosaukumu "Mīlasstāsts" ir būvēta tieši ap galvenās varones nāvi.
Kas tad paliek pāri no šīs "romantiskās mīlestības"? Atmiņas. Lielākoties šajās filmās redzamie pāri izdzīvo tā saucamo "rozā briļļu" periodu, sarežģījumus, kaislības, bet brīdī, kad būtu jāsākas parastajai kopdzīvei, to pārtrauc traģiska nāve. Tādējādi mīļotais cilvēks sava partnera atmiņā vienmēr paliek ideāls – nav strīdu par netīrajiem traukiem vai negaidīta atklājuma, ka tavs mīļotais uzskata, ka Trampam savā ziņā ir taisnība, jo Obama darīja vēl sliktākas lietas. Piemēram, mūziklā "Mulenrūža" visreālistiskākais brīdis ir Satīnas buduārā, kad Kristiāns cenšas kurtizāni pārliecināt, ka mīlestība ir skaistākais pasaulē un ka viņiem ir lemts būt kopā, bet Satīna iebilst:
Kristiāns: Mēs varētu būt varoņi! Kaut uz vienu dienu.
Satīna: Tu… tu būsi nejauks.
Kristiāns: Nē, es nebūšu!
Satīna: Un es… es visu laiku dzeršu.
Nevēlos izklausīties ciniska, bet šajā īsajā dueta fragmentā ietverts vairāk patiesības par šo mīlasstāstu nekā visā filmā. Taču līdz šai realitātei mēs nenonākam, jo Satīna traģiski mirst un paliek Kristiāna atmiņā jauna, skaista un viņu mīloša uz mūžiem. Tā kā filma bieži vien ir īss laika nogrieznis, mīlasstāstiem daudz spēcīgāk var pieķerties seriālos, kad skatītājs ar abiem mīlētājiem dzīvo kopā daudz ilgāk. Fanu forumos tiek runāts par tā saucamajiem "OTP" (one true pairing – vienīgais īstais pāris) un tiek lauzti šķēpi par to, kam ar ko būtu jāpaliek kopā, ja seriālā ir mīlas trīsstūris. Stefans vai Deimons "Vampīru dienasgrāmatās", Peitona vai Brūka "One Tree Hill", Dosons vai Peisijs "Dosona līcī" – saraksts ir nebeidzams! Tāpēc es gribētu vairāk pastāstīt par diviem ikoniskiem televīzijas pāriem, kurus varu vainot tajā, ka manā pasaulē reālā mīlestība nekad nevarēs sacensties ar to, kas eksistē ekrānos – lielajos vai mazos.
Lai arī manā pusaudzes dzīvē ļoti svarīgu lomu spēlēja gan Anna Kareņina un Vronskis, gan Skārleta O’Hāra un Rets Batlers, neviens nevarēja sacensties ar ĪSTU MĪLESTĪBU – vampīru slepkavu Bafiju un mūžam mokās esošo vampīru ar dvēseli – Eņģeli. Visa mana tīnīgā esība bija pārņemta ar domu, ka arī es vēlos skaistu mīlestību ar vampīru, ignorējot faktu, ka neesmu Bafija un ka vampīri kā tādi īsti neeksistē. Taču izrādījās, ka attiecības ar vampīru ir daudz reālistiskākas nekā mans bērnības sapnis par kopdzīvi ar Niku Kārteru no "Backstreet Boys". Pieaugušā vecumā kādu laiku biju kopā ar vīrieti, kuram bija alerģija no saules, un pēc tam – ar džeku, kuram patika tumsa un kurš bija emocionāls vampīrs. Tā kā – hei, meitenes – bērnības sapņi piepildās!
Taču, atgriežoties pie Bafijas un Eņģeļa – pirms pāris mēnešiem jau neskaitāmo reizi noskatījos seriālu "Bafija pret vampīriem" un šobrīd atsvaidzinu savas atmiņas par tā spin-off "Eņģelis". Un, lai arī ar racionālo prātu saprotu, ka šīs attiecības (jo īpaši pirmajās divās sezonās) ir spēcīga metafora par to, cik bīstami ir iemīlēties vecākā vīrietī, kurš tev nevar neko solīt, jo viņa dzīve ir "tik sarežģīta", joprojām uzskatu šo par skaistāko mīlasstāstu televīzijas vēsturē. Jā, Eņģelis pēc seksa ar Bafiju zaudē dvēseli un nogalina veselu kaudzi cilvēku, moka Bafijas draugus un ģimeni, bet vismaz Džosa Vēdona radītajā universā to izdara dēmons, kas tajā brīdī kontrolē Eņģeļa ķermeni. Maniem bijušajiem šāda attaisnojuma nav!
Eņģelis: Šī nav nekāda pasaka. Kad es tevi skūpstu, tu nepamosties no dziļa miega un nedzīvo laimīgi mūžu mūžos.
Bafija: Nē, kad tu mani skūpsti, es gribu mirt.
Protams, ka par "romantisku" šo stāstu padara tieši aizliegtā augļa motīvs – vampīrs, kurš iemīlas vampīru slepkavā. Un, lai arī kā es pusaudzībā lēju rūgtas asaras par to, ka Eņģelis trešās sezonas beigās pamet Sanīdeilas pilsētu, lai dotos glābt pasauli citur (jeb patiesībā vienkārši uzsāktu savu seriālu), skatoties to visu šogad, sapratu, ka tas ir vislielākais mīlestības akts, ko viņš varēja veikt. Bafijas nepiepildāmais sapnis ir "normāla dzīve", un Eņģelis viņai nevar sniegt neko no tā – ne piknikus saulītē, ne kopīgu ģimeni vai bērnus. Un viņš pieņem smago lēmumu doties prom, lai viņa mūža mīlestībai būtu iespēja vismaz uz nelielu normalitāti. Turklāt abu seriālu veidotāji rīkojušies gudri – par spīti tam, ka gan Bafijai, gan Eņģelim pēc tam ir dažādas citas attiecības, viņi joprojām ir viens otra "īstie". Un šī sajūta saglabājas līdz pat abu seriālu beigām – Bafija tā arī nekad pa īstam neiemīl nevienu citu vīrieti. Kad septītās sezonas nobeigumā viņa Spaikam pasaka vārdus: "Es tevi mīlu," – viņš atbild: "Nemīli gan. Bet paldies, ka to pateici." Jāpiebilst, ka fanu forumos liels sekotāju loks ir arī neveselīgajam Bafijas un Spaika "mīlasstāstam", taču šajā gadījumā atļaušos citēt grupu "Singapūras satīns" – Spaiks "ir tikai plāksteris, kas nokritīs, kad pienāks rīts".
"Savā seriālā" arī Eņģelis ik pa brīdim (visai neveiksmīgi) uzsāk citas attiecības, taču turpina būt klātesošs Bafijas dzīves smagākajos brīžos, un ir skaidrs, ka kaut kur tālajā nākotnē abus gaida kopīgs ceļš. Vismaz mana romantiķes sirds tā vēlas domāt, pat ja mani pašu attiecības ar vampīru vairs īsti neuzrunā.
Otrs mīlasstāsts, par kuru vēlos mazliet parunāt, nāk no seriāla "Draugi". Kad biju mazāka, mans ideālais pāris bija Ross un Reičela, jo visu laiku taču bija jāstreso par to, vai viņi beidzot būs kopā vai ne. Bet pēdējos gados, pārskatot šo seriālu ne vienu reizi vien, sapratu, ka šis pāris ir toksisks, disfunkcionāls un no patiesas mīlestības tur ir visai maz. Jo īstais "Draugu" pāris patiesībā ir Monika un Čandlers. Lai arī abu romāns sākas ar seksu dzērumā, jo Monika sajūtas vientuļa un veca kārtējās Rosa kāzās, tas izvēršas par aizkustinošu ceļojumu tajā, kā veidot savas pirmās "pieauguša cilvēka" attiecības. Kamēr Ross un Reičela līdz pat pēdējām sērijām turpina uzvesties kā vidusskolā, Monika ar Čandleru kopīgi aug, attīstās, atklājas viens otram. Mēs redzam, kā emocionāli nepieaugušais un par sevi nepārliecinātais Čandlers kļūst par uzticamu partneri un kā Monika atrod sevī mieru, kuru pirms tam nav radusi nevienās citās attiecībās. (Jā, pat ar Ričardu.)
Šis ir viens no realitātei pietuvinātajiem mīlasstāstiem, jo zinu pietiekami daudz pāru, kurus izveidojuši ilggadēji draugi. Tiesa, neiesaku pārbaudīt to "sekss dzērumā" lietu, tā lai paliek sitkomiem. Monika un Čandlers ir pāris, kura problēmas ir tādas, kādas tās mēdz būt dzīvē, turklāt tieši kopīga to pārvarēšana padara viņus stiprākus. Turklāt – neviens nemirst vai nesūc asinis. Tas jau vien ir ko vērts! (Kā redzat, manas ekspektācijas ir augstas.)
Bet ko ar to visu vēlējos teikt? Nezinu. Es jau jums pašā sākumā teicu, ka par mīlestību nezinu neko.
1