Kā Mēnesim vārdu lika

I

Dažas dienas pirms Latvijas dzimšanas dienas e-pastā saņēmu ilgi gaidīto vēstuli no Tieslietu ministrijas, ar kuru tika apstiprināta mana vārda un uzvārda maiņa. Aptuveni gadu pirms tam es domāju un nogaidīju, aptuveni 3 mēnešus uz mana datora darbvirsmas stāvēja atvērta, bet neaizpildīta iesnieguma forma. Nespēju saņemties turpināt, jo šos dažus mēnešus mani paralizēja bailes no atteikuma, bailes no tā, ka manu identitāti varēs noraidīt kāds ierēdnis vai ierēdne (visa mana komunikācija vārda, uzvārda un dažādo dokumentu nomaiņā notika tikai ar sievietēm). Pagājušā gada oktobra vidū beidzot saņēmos rīcībai.

Ir vairāki iemesli, kuru dēļ cilvēks drīkst mainīt savu vārdu un uzvārdu, viens no tiem – apgrūtināta iekļaušanās sabiedrībā. Man šis likās tāds "slidens" iemesls, ļoti subjektīvs, bez spēcīgas "faktu aizmugures". Bet šajā iesniegumā es pamatojumam aprakstīju savu ikdienas realitāti: jau kādu laiku mani draugi, daži radi (ne visa ģimene ciena un/vai saprot manu vēlmi mainīt vārdu) un darba kolēģi sauc mani par Mailo, savukārt uzvārdu es izvēlējos nomainīt uz vecmammas pirmslaulību uzvārdu Mēness. Mēness ar vīriešu dzimtes galotni. Protams, ka 2000. gadā pieņemtais Valsts valodas likums un 2004. gadā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.114 "Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju" ir līdz galējībai bināri, taču mani visnemīļākie punkti tajos ir šie: "Personas uzvārda galotni latviešu valodā nosaka šīs personas dzimums. Uzvārda īpašnieka dzimumu latviešu literārajā valodā norāda atšķirīgās dzimtes galotnes. Vīrieša uzvārdam var būt sieviešu dzimtes galotne -a, -e. Atbilstoši latviešu valodas gramatikas likumiem sieviešu uzvārdos nelieto vīriešu dzimtes galotnes." Un kāpēc, ja drīkst jautāt? Uz šo jautājumu atbildes nav. Mums vienkārši jāpieņem tas, ka sievietes uzvārds nevar beigties ar galotni -s. Toties vīrieša gan var beigties ar galotni -e, piemēram, Laime, Varde, Ābele – viņi neviens nav Laims, Vards vai Ābels. Kāpēc tad mēs kļūstam par Mēnesēm, Akmenēm un Ezerām? Sakritība vai nejaušība, bet arī mans cerētais uzvārds minēts noteikumos kā paraugs un norādīts, ka no Mēness man jākļūst Mēnesei. (NETAISNĪBA! Diskriminācija! Fufelis!) Valsts valodas likums ir strikts, un tas pasaka, kā man būt. Un es esmu, jo citas izvēles man, nebināram cilvēkam, nav. Mailo Mēness es esmu mājās, feisbukā, instagramā, "Satori" profilā, taču valsts un likuma priekšā es esmu kas cits – kāds ar sagrozītu identitāti.

Procesa vidū pienāca e-pasts ar lūgumu apstiprināt, ka tiešām vēlos mainīt vārdu un uzvārdu. Man tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saņemtos uz šo soli, ka apstiprināju nekavējoties, un jau pēc divām nedēļām saņēmu ziņu, ka vārds un uzvārds ir nomainīts. Ļoti priecājos. Vēstule sastāvēja no divām lapām ar skaidrojumu, kāpēc mans lūgums ir jāapmierina. Jutu lielu gandarījumu par to, ka iesniegums nav noraidīts, un sasmējos par to, ka oficiālā lēmumā mana omīte ir nosaukta par vecmāmuļu. Mīļi, lai nu tā būtu!

Pēc lēmuma saņemšanas tas ir jāiesniedz PMLP nodaļā 30 dienu laikā, bet es gribēju to izdarīt uzreiz. Frizierim laika man nebija, fiksi uzlaboju frizūru ar matu mašīnīti, pakausī iegriežot robu (par laimi, iestādē pakausi nefotografē un neredz), uzvilku kreklu un žaketi un devos uz tuvāko PMLP nodaļu. Pēkšņajā steigā un stresā par lielo notikumu nebiju iedomājies, ka man būs vajadzīgs arī jauns paraksts. Man gan teica, ka varu nesteigties un padomāt, bet es uz digitālās plāksnes uzvilku pirmo skribelējumu, kas ienāca prātā.

Lai viss neizklausītos tik rožaini, jāpiebilst, ka identitātes oficiālās izmaiņas nav lētas. Divreiz pa 71 eiro Tieslietu ministrijai, 50 eiro PMLP, 26 eiro CSDD. Vēl bankas kartes nomaiņa. Vēl jānopērk jauns domēns savam mākslinieka portfolio. Jāgaida, kamēr sinhronizēsies e-veselība. Vēl, vēl un vēl.

II

Lai kā ar to gājis, vārds vairāk vai mazāk ir nomainīts. Bet kur man rakstīt iesniegumu, lai mainītos sabiedrības uztvere? Biju cerējis, ka pēc šī soļa iestāsies atvieglojums, jo beidzot lielā gaidīšana un uztraukumi būs beigušies, bet nebiju iztēlojies, ka gandrīz katru reizi, nosaucot savu vārdu, man nāksies vēl kaut ko skaidrot un atbildēt uz jautājumiem.

"Mailo? Kāds interesants vārds!" (No manis seko aizrautīgs skaidrojums par manu nebinaritāti, kas kļūst arvien klusāks, jo sāku saprast, ka cilvēks nebija gaidījis no manis šādus runas plūdus.)

"Mailo? Tev tā pasē rakstīts?" ("Jā, pirms nedēļas nomainīju vārdu!" dedzīgi izsaucos un arī tikpat dedzīgi apklusu.)

"Mailo. Mailo?" ("Jā, M-A-I-L-O, tā kā sunītis*." (Stresa smiekli no manas puses.))

Es mēģinu dzīvot savu normālo ikdienas dzīvi ar saviem jaunajiem dokumentiem un smieklīgo parakstu, bet to nepārtraukti pavada stress par jaunu iepazīšanos un nepieciešamību skaidrot. Cik ilgi tas tā būs? Nākas skaidrot ne tikai manu vārdu, bet arī mēģināt pateikt sev vēlamo vietniekvārdu. Teiksim, rīt iešu pie fizioterapeites, kurai pirmās vizītes uztraukumā nepateicu, ka vēlos, lai mani uzrunā ar "viņš". Par to, ka es nepārtraukti dzīvoju stresā un neatslābis, liecina arī mans ķermenis. Fotogrāfijās redzu, cik šķībs un greizs esmu: viens plecs augstāks par otru, mugura līka un muskuļi saspringuši. Es bieži jūtos apkārtējiem neērts un tā arī izskatos. Rūpes, kuras es varētu veltīt, lai pats justos ērti, es iztērēju, rūpējoties par to, lai apkārtējie justos ērti saskarē ar mani, un man tas ne vienmēr izdodas.

Vēl viens jautājums, uz kuru atbildi vēl nezinu: "Vai varu tevi saukt par māsu?" Es nudien apstulbu. Kā citiem uzrunāt nebināro radinieku? Es nezinu, un atkal jau latviešu valoda ar saviem ierobežojumiem stājas man ceļā. Angliski es esmu vienkārši sibling, bet latviski? Varbūt "līdzaudzis"**? Terminoloģijas komisija – nāciet palīgā!

Parādīju savu jauno ID karti tētim. Viņš skatījās un pukojās par to pašu, par ko es – ka tur nav rakstīts Mēness, bet gan Mēnese. Un šis mirklis patiesībā nesa atvieglojumu – tētis bija pieņēmis mani un manu jauno identitāti. Viņš ne reizi nav vaicājis, kāpēc es to daru, nav teicis, ka tās ir muļķības. Un varbūt reiz, mani uzrunājot vai pasaucot, viņš pateiks "Mailo". Bet no krustmātes gan visdrīzāk šādu uzrunu tik drīz nesadzirdēšu. Pirms gada viņa uztaisīja "ģimenes grāmatu" – izdevumu par ģimenes vēsturi ar bildēm, bet manis kopējā ģimenes bildē uz vāka nav (toreiz es kādas 15 minūtes nokavēju radu tikšanās sākumu). Toties tur ir redzams manis veidots māla pods, kas mani pārstāv. Tālāk grāmatā ir vesela nodaļa par mani, bet tikai par veco mani ar veco vārdu. Ziemassvētku dāvanas no tās pašas krustmātes gan bija ar zīmīti "Mailo", tomēr to pavadīja atruna, ka viņa to visu galīgi nesaprotot. Tētis man svētkos uzdāvināja tosteri, par ko ļoti priecājos, taču uz tostera lieliem burtiem vecais vārds.

III

Varbūt klupienus pār savu vārdu es varētu izturēt mierīgāk, taču man gandrīz ik dienu nākas nopūlēties ar vēl kādu nomācošu jautājumu. Man nepatīk savs ķermenis. Man nav ķermeņa dismorfijas, bet attālas nepatikas notis uzrodas, kad stāvu viesnīcas vannasistabā ar spilgtu, baltu gaismu un lieliem spoguļiem, kuros sevi varu redzēt gandrīz pilnā augumā. Ieraugu gurnus un krūtis, un mēģinu tos paslēpt, pieliekot priekšā plaukstas. Skatos uz sevi un nodomāju: "Es izskatos kā kalsna govs." Aši dodos pēc drēbēm, uzvelku t-kreklu, bikses. Abi šie apģērba gabali ir brīvi, es skatos uz sevi un jūtos labāk.

Vairākas labi zināmas mūzikas un kino personības maina savu augumu, manās acīs to neitralizējot, piemēram, aktrise un komiķe Meja Mārtina (Mae Martin) (veikusi top surgery jeb krūšu operāciju), dziedātāja Christine and the Queens (koncertos uzstājas ar kailu, muskuļotu torsu un aizlīmētiem krūtsgaliem), mūziķe LP (man nav skaidrs, ko tieši viņa ar savām krūtīm ir izdarījusi, bet nu to "nav"). Zinu vairākus nebinārus cilvēkus, kas veikuši krūšu operāciju, un viņiem ar to pietiek, lai atbrīvotos no diskomforta. Ja neesmu uzvilcis ciešu sporta krūšturi, staigāju ar līku muguru, jo vēlos noslēpt to, ka man ir krūtis. Varbūt, ja es arī veiktu krūšu noņemšanas operāciju, es beidzot varētu iztaisnoties un atslābt?

Un man nevajag, lai visi pielāgotos. Un nē, mana operācija neapdraud citus, cilvēki nesāks sekot manam piemēram. Ar šādu domāšanas kļūdu izceļas viendzimuma laulību pretinieki, apgalvojot, ka "tad jau visiem būs jāprecas ar sava dzimuma cilvēku". Nu, nē tak, ne jau visiem – tikai tiem, kam tas ir aktuāli. Tāpat ar dzimumu – ļaut veikt procedūras tiem, kam tas ir aktuāli (vai tās būtu medicīniskas procedūras, vai sadzīviskas, piemēram, vārda un vietniekvārda maiņa). Un, ja kāds tiks iedrošināts ieklausīties savā ķermenī un būt patiess pret sevi par spīti apkārtējo spiedienam – tas nav sliktākais piemērs, kam sekot.

Man ir beigušies spēki labot citus brīžos, kad viņi mani uzrunā kā meiteni. Kāds interneta komentārs*** izsaka šīs situācijas esenci, tikai komentētājam tas šķiet absurdi, bet, ak dievs, jā! Tieši tā būtu mana ideālā pasaule! "Pēc video ieteiktā sanāk, ka, uzsākot sarunu ar nepazīstamu cilvēku, uzreiz būtu jāprasa, vai tam nav dzimumidentitātes traucējumu, lai uzzinātu, kā to pareizi uzrunāt. Domāju, ka ikvienam vajadzētu savas diagnozes paturēt pie sevis un uzrunās vadīties pēc bioloģiskām pazīmēm." Man kļūst arvien grūtāk būt vienam no tiem retajiem cilvēkiem, kas iepazīstoties tomēr pasaka arī savus vietniekvārdus. Es negribu, lai mani uzrunā, vadoties pēc bioloģiskām pazīmēm, tāpēc jau es tās tik cītīgi slēpju, gan izvēloties apģērbu, gan saucot sevi par Mailo.

*Filmā "Maska" (1994) ir tēls – suns Mailo (Milo).
**Viens no diviem vai vairākiem cilvēkiem, kas auguši kopā, vienlaikus.
*** Pie VISC publicētā un nu jau pazudušā video, kur tika skaidroti dzimuma jautājumi.