Zilais kausiņš pilns

Par kinofestivāla "Riga IFF" filmu "Zilā Džīna" (režisore Džordžija Ouklija)

Starptautiskā kinofestivāla "Riga IFF" programmā "Festivāla spilgtākie atradumi" iekļauta 2022. gada filma "Zilā Džīna". Latviskotajam nosaukumam man gribas piesieties, jo, manuprāt, Džīna ir drīzāk skumja, nevis zila. Bet tas nu tā. Filma ataino 1988. gada notikumus Lielbritānijā, kad Mārgaretas Tečeres konservatīvā valdība gatavojās pieņemt likuma pantu ("Section 28"), kas stigmatizē gejus un lesbietes, aizliedzot vietējām pašvaldībām un skolām veicināt informācijas pieejamību par homoseksualitāti. Šis tiesību akts paredzēja aizliegt finansēt grāmatas, lugas, bukletus, brošūras, filmas vai citus materiālus, kuros atspoguļotas viendzimuma attiecības, un neļaut skolotājiem mācīt par homoseksuālām attiecībām.

Izklausās kaut kā ļoti pazīstami, vai ne? Arī pie mums dažādi "gejropas propagandas" materiāli nonāk ar novēlošanos: kāds apgalvo, ka tie ir 10 gadi, bet izrādās – veseli 30. Turklāt pie mums cilvēku var pat uz laiku atstādināt no amata (kā VISC vadītāju Lieni Voroņenko) par transidentitāti skaidrojošu informatīvo materiālu sagatavošanu. Tikai par informāciju par vienu no burtiņiem LGBT+ abreviatūrā. Materiālu finansēšana gan nav aizliegta, bet jebkurš materiāls, kas apskata viendzimuma attiecības, tiek nopelts no ievada līdz pat pēdējai zilbei. Šobrīd, pateicoties Stepaņenko kundzei un "tikumības grozījumiem", nu jau vairs neviens nezina, kuram jāizglīto bērni par seksualitāti – vai tie ir vecāki? Skola? "Papardes zieds"? Vai tomēr vislabāk neviens (t.i., tiktoks, vienaudži un pornogrāfija).

Mārgareta Tečere savā uzrunā esot teikusi: "Bērniem, kuriem būtu jāmācās ievērot tradicionālās morāles vērtības, tiek mācīts, ka viņiem ir neatņemamas tiesības būt homoseksuāliem. Visi šie bērni tiek aizmanipulēti no laba dzīves sākuma. Jā, viņi tiek apkrāpti." Ja nemaldos, pie mums ir dzirdama un lasāma galvenokārt tāda pati retorika. Jaunākajās seriāla "Kronis" sērijās Tečeri atveido kvīru ikona Džiliana Andersone. Tomēr, pierādot, ka 28. panta šausminošo vēsturi var viegli aizmirst, seriāls šo tēmu ir pilnībā izlaidis. Minētais pants tika atcelts vien 2003. gadā, bet tā nodarītais posts palicis neatgriezenisks.

"Zilā Džīna" stāsta par homoseksuālu sievieti, kura cenšas iekļauties heteronormatīvajā pasaulē laikā, kad homoseksuāli cilvēki tika politiski nomelnoti, un aizsargāt savu skolotājas amatu. Džīna dzīvo dubultu dzīvi. Manā sociālajā burbulī šāda situācija vairs īsti nav novērojama, bet ticu, ka ir vēl ļoti daudz cilvēku, kas savas dienas vada skapī, bet iznāk no tā tikai naktī. Filmā redzams, ko nozīmē dzīvot pasaulē, kurā cilvēka daba tiek politizēta un izmantota, lai padziļinātu stigmu un novērstu sabiedrības domas no aktuālajām problēmām; ietekme, kādu šī ikdiena atstāj uz galveno varoni Džīnu un pastarpināti arī uz citiem, kuri internalizē aizspriedumus. Šāda sociālā realitāte ietekmē ne tikai Džīnas attieksmi pret sevi, bet arī pret saviem tuvākajiem. Vienlaikus Džīna redz, ka citi LGBT+ kopienā sevi pieņem, dzīvo atklāti un nekaunoties no sevis (kaut filmā, šķiet, tiek mēģināts uzsvērt, ka tie kvīri, kas dzīvo atklāti, nestrādā balto apkaklīšu darbus, tāpēc viņiem savas karjeras zaudēšanas/sabojāšanas draudi ir daudz mazāki nekā, piemēram, skolotājai).

Džīna ik dienu ar akmenscietu seju klausās ziņās par "tradicionālajām morālajām vērtībām". Viņa šķiet viegli ietekmējama un kā sūklis uzsūc apkārtējo viedokļus. Radio iespaido Džīnu tā, ka arī viņa sāk atbalstīt tradicionālu redzējumu, kurā, kā izrādās, galvenā vērtība ir nevis mīlestība, iekļaušana, pieņemšana, bet gan saderīgi dzimumorgāni. Pat vairāk – viņa nonāk līdz diezgan briesmīgam iekšējam konfliktam, kas liek viņai rīkoties ārkārtīgi egoistiski. Galvenās varones mierīgā dubultdzīve sašūpojas brīdī, kad viņas vadītajai sporta komandai pievienojas jauna meitene vārdā Lūisa. Lūisas satikšana Džīnas iecienītajā bārā ir pagrieziena punkts, jo varone saprot, ka skolas kolēģi var uzzināt, kāpēc viņai vienmēr ir kāds iemesls atteikties kopā aiziet iedzert aliņu, kamēr viņa slepus spēlē biljardu ar savām kvīru draudzenēm.

Skatoties filmu, konstatēju, ka jau kādu laiku ir mainījusies kino veidotāju (vismaz Rietumos) pieeja homoseksuālu tēlu atainošanā: neviens pēdējos gados uzņemtajās filmās nenomirst, nedara sev pāri un nav arī izteikts ļaunais tēls. Arī seksa ainas ir, teiksim tā, jaukas (bez kārtīgas klitoru berzēšanas ainām). Šķiet, ka tam par pamatu ir arī tas, ka filmas režisore un scenārija autore ir sieviete (atminēsimies arī "Lēdijas portretu ugunī", rež. Selīna Sjamā, "Kerolu", scenārija autores Filisa Neidžija, Patrīcija Haismita, kontrastam minot "Zils ir vissiltākā krāsa" (šī filma jau ir 10 gadus veca!), rež. Abdelatifs Kešišs).

Džīnas un viņas draudzenes Vivianas attiecības filmā atrodas kādā tālākā plānā, galvenā tomēr ir varones cīņa pašai ar sevi. Viņas kopā skatās TV, nodarbojas ar seksu, kopā atpūšas. Tāpēc šķiršanās aina kafejnīcā šķiet neproporcionāli dramatiska. Mēs par varoņu attiecībām nezinām neko, bet te pēkšņi tāds emociju uzplūds! Tāpat arī Vivianas teiktais draudzenei ("You’re sick in the head!"), kad Džīna iemigšanai uzliek meditatīvu audio ierakstu par atslābināšanos, izlec no kopējā filmas plūduma kā nevajadzīgi stigmatizējoša attieksme pašā kopienas iekšienē. Jā, mēs neesam homogēni un mūsu viedokļi par daudz ko atšķiras, bet šis?

Mīļotā cilvēka iepazīstināšana ar citiem, nosaucot to par "draugu", noteikti varētu būt raksturīga dažādiem pāriem, ne tikai homoseksuāliem. Esmu šajā situācijā bijis abās pusēs, bet tā nu tas ir – LGBT+ kopiena jo sevišķi bīstas par iespējamām sekām. Sēžot skapī, citādi nevar. Filma arī parāda, kā varoņu tuvākie cilvēki šo faktu cenšas sagremot, piemēram, Džīnas māsa saka: "Es TO atbalstu." Atbalstu "to tur" – tavu vārdos nepasakāmo lietu, kaut esmu dusmīga, ka vēlies noņemt no kamīna dzegas to skaisto kāzu bildi, kur tu, mana māsa lesbiete, biji precējusies ar vīrieti un biji tik ļoti smaidīga!"

Mums arī beidzot derētu šāda filma (vai teātra izrāde)! Tāda, kurā atainota LGBT+ kopienas dzīve ar Latvijas mūžam negatavo un neiecietīgo sabiedrību, tikai mūsu stāsts nebūtu par 30 gadus senu pagātni, bet gan par notikumiem, kas risinās laikā, kad mums ir pašiem savs Rīgas praids. Un vēlams ar skaistu kvīru skūpstu. Man pat padomā pāris režisores, kas būtu uz to spējīgas.

Lai arī "Zilajā Džīnā" pietrūkst īstas katarses, tā parāda atvieglojumu, ko cilvēks var gūt, labojot savas kļūdas, pārstājot cīnīties pret un sākot cīnīties par. Par sevi, savu būtību un savu kopienu.