Es ticu, ka jau drīz mums, kvīru kopienai, būs pieejama kāda latviešu filma vai seriāls, kur LGBTQ+ tēls nebūs tikai margināls ķeksītis. Tam ir jau zināmas iestrādes, jo ir tapušas vairākas dokumentālas filmas, kuru centrā ir šī tēma, – Kaspara Gobas "Homo@lv" par praidu, pats piedalījos Aigas Baikovas stundu garajā filmā "LGBT Tu neesi viens", kur viens no tematiem bija kvīru kopienas pārstāvju mobings, Ināras Kolmanes filma "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS" piemin Aleksandru Irbi, cilvēku, kas ikdienas gaitas rūpīgi pierakstījis savās dienasgrāmatās. Spēlfilmās, šķiet, LGBTQ+ tēma tikpat kā neparādās: viena meiteņu buča filmā "Jelgava 94", iespējams, kāds ironisks skūpsts Ēķa filmās; arī Aika Karapetjana "MOŽ" bija dvīnes, kas kaut ko darīja, filmā "Teātris" Elzas Radziņas varonei patika sievietes un viņa apkampa Džūliju, savukārt "Carmen Horrendum" bija attālināti sieviešu homoseksuālu attiecību filmējumi (klausījos kinolektoriju, kur Daira Āboliņa nespēja pār lūpām pārdabūt vārdus, lai to pateiktu). Nopietnāka reprezentācija iezīmējas Daces Pūces filmā "Bedre" (2021).
Populārā kultūra mēdz atstāt iespaidu uz indivīdu dzīvi: piemēram, to, ka man ir cita seksuālā orientācija, sapratu, skatoties leģendāro seriālu "The L Word" – tas bija pirmais seriāls ASV, kurā parādījās lesbiešu un biseksuālu sieviešu tēli. Jā, man (un gribētos teikt, ka arī manai paaudzei) tas ir leģendārs. Man to ieteica noskatīties kāda paziņa, un es, neko nenojaušot, pierakstīju blociņā nosaukumu un pēc kāda laika to uzmeklēju torentos. Uztaisīju sev vakariņas, iesēdos dīvānā un nepiecēlos nākamās 4 stundas, jo, skatoties, kā skūpstās divas meitenes, man kņudēja kājstarpe un bija parauts vaļā atklāsmju dambis. Nākamajā dienā laicīgi steidzos mājās no darba, lai ieslēgtu nākamās sērijas un savu seksuālo orientāciju atklātu pilnībā. Tas notika nu jau tālajā 2009. gadā, un tieši izklaidējošs TV seriāls bija tas, kas pilnībā mainīja manu dzīvi.
Pēdējos gados Latvijas kino industrija darbojusies ar lielu jaudu, un, pateicoties manas bijušās draudzenes iekrišanai telemārketinga tīklos un attiecīgi pieslēgtajam "Go3" abonementam, arī es varu ieskatīties rezultātos, kur reizēm "iesprausti" daži citas seksuālās orientācijas varoņi. Detalizētu zilā kino apskatu par filmām, kas tapušas līdz 2020. gadam, "Satori" publicējis Žulijens Nuhums Kulibali. Es pārņemšu no viņa stafeti un padalīšos ar iespaidiem par jaunāko, ko esmu redzējis no pašmāju veidotā piedāvājuma.
Neizmantotās iespējas
2021. gada sākumā skatītājiem tika piedāvāta pandēmijas ierosināta izklaide sešu "YouTube" mini sēriju garumā. "Paliec negatīvs jeb filma ar laimīgām beigām" iekļauj homoseksuālus tēlus. Viens no tiem – jauna meitene, kas iemīlējusies citā jaunā meitenē, bet visspilgtāk atmiņā palicis manierīgā geja tēls Jēkaba Rasnača izpildījumā. To es uztveru kā mēģinājumu izpildīt dažādības kvotas – kāds tēls ar citu ādas krāsu, kāds ar citu orientāciju, kāds ar vēl kādu "novirzi" – taču rezultāts ir klišejas. Es laikam esmu pārāk piekasīgs skatītājs, jo caur sava prasīguma prizmu neieraugu šī žesta pozitīvo nokrāsu. Seriāla veidotāji ir bijuši drosmīgi un jauniešiem domātai auditorijai homoseksuālos tēlus veidojuši kā sabiedrības locekļus, ar ko var identificēties. Var jau teikt, ka tas ir "tikai seriāls", izklaide, taču šeit ir redzama Latvijas filmās un seriālos tik ļoti trūkstošā kvīru reprezentācija. "Paliec negatīvs" gan būtu varējis izmainīt pārmiju stāvokli un aizvest vilcienu tomēr uz citu staciju – uz to, kurā seriāla beigās abas meitenes – Dži Dži un Marta – būtu tās, kas sadodas rokās, bet šī lieliskā iespēja tiek palikta zem vilciena riteņiem un sadragāta. Filma tomēr bez īpašām beigām.
Kadrs no seriāla "Paliec negatīvs".
Brāļi Ābeles savā filmā "Nemierīgie prāti" izvēlējušies iekļaut stereotipiskus kvīru attēlojumus. Viena no ainām ir daudzu heteroseksuālu vīriešu sapnis – sekss trijatā, kur viņš ir viens, bet meitenes divas un labprāt savstarpēji intīmas. Šis ir lesbietēm un kvīriem apnicis un nodrāzts stereotips, kas tiek nebeidzami tiražēts. Tā ir gandrīz vai ikdiena biseksuālām un panseksuālām sievietēm – iepazīstoties ar vīrieti, dzirdēt jautājumu ar zemtekstu: "Bet vai tev draudzene ir?" Otra aina ir iedomātā vizuālās mākslas balvas pasniegšanas ceremonija, kurā uz skatuves ar performanci uzstājas gejs. Ainu sīkāk neaprakstīšu, tā jau robežojas ar pornogrāfiju.
Solījumu varā
""Neona pavasaris" ir pirmā pilnmetrāžas filma Latvijas vēsturē, kurā attēlots divu sieviešu skūpsts. Iespējams, pat būtiskāk – filmā attēlotas romantiskas un seksuālas attiecības starp divām jaunām sievietēm – bez stigmas un nosodījuma, bet ar izpratni par to sarežģītību." [1] Šāds uzsaukums bija lasāms LGBT un viņu draugu asociācijas "Mozaīka" feisbuka kontā, kas šīgada februārī "LGBT House" telpās aicināja skatīties "Neona pavasari". Es filmu mēģināju skatīties vairākkārtīgi. Pirmajā reizē noskatījos 15 minūtes un izslēdzu, filma vienkārši neuzrunāja. Otrajā reizē filmu mēģināju skatīties "Mozaīkas" rīkotajā pasākumā, taču, noturoties aptuveni 40 minūtes, to pametu – filma mani vēl joprojām nebija uzrunājusi. Tikai ar trešo reizi man to izdevās noskatīties līdz galam, jo es speciāli saņēmos un turējos – turēju acis vaļā un liku sev redzēt ekrānā notiekošo.
Mans galvenais iebildums filmas veidotājiem ir krasā atšķirība starp to, kā būs (filmas reklāma), un to, kā bija (filmas sižets). Visos mārketinga materiālos – plakātos, preses attēlos, feisbuka reklāmās – izmantoti kadri ar galveno varoni Laini un otru meiteni Gundu, kuru filmu vēl neredzējis skatītājs attiecīgi uztver kā otru galveno varoni. Arī "Mozaīka" solīja, ka uz lielā ekrāna varēšu sekot līdzi abu meiteņu attiecībām. Es tās gaidīju un tā arī nesagaidīju. Filmā ir vairākas sižeta līnijas – galvenā varone ir spiesta piedzīvot vecāku šķiršanos, viņa meklē aizmiršanos dažādos veidos, un filma stāsta par jaunietes pieaugšanu un sevis meklējumiem, dzīvojot finansiāli nodrošinātā un it kā labklājīgā ģimenē. Laines satikšanās ar Gundu ir tikai viena no līnijām, un tā turklāt nepiedzīvo nekādu atrisinājumu – manuprāt, šī līnija filmas veidotājiem ir bijusi mazsvarīga un nav izcelta nekādā citā veidā kā tikai uz filmas plakātiem.
Abu aktrišu tēlojumam nenoticu. Aktrises intimitāti attēlo diezgan atsvešināti un izturas tā, it kā skūpstītu trauku lupatu, nevis cilvēku, kurā it kā ir ieķērušās un ar kuru it kā veido attiecības (skatoties šo ainu, es joprojām biju mārketinga solījuma varā – ka tur kaut kas būs!). Esmu skeptisks arī par maigošanās ainu jauniešu pulcēšanās vietā Andrejsalā uz cietas betona virsmas, kas tā vien kliedz: "Nobrāzumi!", bet mana blakussēdētāja pačukst, ka arī tā ir darījusi. Man Laines seksuālā orientācija izskatās pēc starpstāvokļa starp U un Q – unknown [2] un questioning [3]. Filmā ir attēloti jauniem cilvēkiem – gan puišiem, gan meitenēm – raksturīgie seksuālās identitātes meklējumi: tur manāma neskaidrība, nedrošība, taustīšanās, iepazīšanās, bet es tās nenosauktu par attiecībām. Arī Laines un Gundas "attiecībās" nav nekāda konflikta vai attīstības – tur nav iesaistīti ne sašutuši (vai atbalstoši) vecāki, sabiedrība viņas neizstumj, viņas nestrīdas. Varētu gan teikt, ka tās sarežģījas brīdī, kad Gunda tiek izvarota un "paslēpjas" – neatbild uz Laines zvaniem, ziņām, klauvējieniem pie durvīm. Bet principā te arī šī sižeta līnija beidzas. Filmas autors seko klasiskai kvīru kino klišejai – filmā nepiedzīvojam pozitīvu atrisinājumu kvīru tēlu līnijai. Jā, varones nemirst, bet viena no viņām – Gunda – pēc izvarošanas pazūd uz neatgriešanos un filmas skatītāji ir atstāti dīlot ar frāzi, ka policija jau tāpat neko nedarīs.
Ja es filmu nebūtu redzējis, par Laines atveidotājas Marijas Luīzes Meļķes lēmumu nepieņemt nacionālo kinobalvu "Lielais Kristaps" teiktu – "Cepuri nost, paldies par drosmi!" Bet pēc filmas noskatīšanās ceremonijas izraisītā sensācija šķiet mazliet žēlīga un lieka. Filmas veidotāju un reklāmas cilvēku uzsvars uz šīm attiecībām ir aptuveni tas pats, kas centieni Laini vest uz mājām ar tramvaju, kaut arī mēs labi zinām, ka uz to Rīgas galu neviens tramvajs nebrauc.
Kvīru maģija teātrī
Domājot par kvīru reprezentāciju kultūrā, spēcīgākus iespaidus man sagādājis Latvijas teātris, nevis kino. Toreiz, 2013. gadā, kad es kā svaigi no tumsības iznācis kvīrs Dailes teātra Lielajā zālē Lauras Grozas izrādē "M. Butterfly" lielām acīm, saspringtu ķermeni vēroju, kā koši sarkanā kleitā tērptais Dainis Grūbe skūpsta topošo (pēc 10 gadiem) teātra direktoru Juri Žagaru… Lūk, tas nekādā gadījumā nebija ikdienišķi! Ja es nesēdētu, tad es "apsēstos". Piebildīšu, ka vēl spēcīgāku šo brīdi padarīja tas, ka pāris rindu attālumā no manis sēdēja arī Ieva Pļavniece ar savu draudzeni Anemiku, un es jutu, ka… Es neatceros, ko tieši es jutu, tikai zinu, ka tas bija īpaši un ka man svīda paduses un gan jau arī kājstarpe. Nākamajā sezonā tas pats Dainis Grūbe jau glāstīja kādu citu, šoreiz Gintu Andžānu, kas nudien fantastiski iemiesoja zirgu izrādē "Equus". Arī šobrīd, pašķirstot attēlus, es atceros novilkto spriegumu starp abiem aktieriem, kas toreiz un vēl joprojām šķiet īpaši.
Skats no izrādes "Equus". Foto: Kaspars Kviesis.
Diemžēl teātra izrādi nevar attīt kā filmu. Tāpēc no izrādes "Ričards. Nekā personīga" man atmiņā neskaidri saglabājies tikai ainas sākums. Šķiet, izrādes varoņi – Ričards un viņa draugs Kristians – tiek uzrunāti performancei. Performance – atrašanās stikla būrī tik ilgu laiku, līdz abi kļūst homoseksuāli un atzīst, ka tas ir tieši tik vienkārši – pēc vajadzības mainīt seksuālo orientāciju. Premisa varbūt ir apšaubāma, toties izspēlēts godam – ar katarsi un kāda skatītāja emocionālu reakciju uz to. Ja šī reakcija nebūtu iestudēta, es to uztvertu kā drosmīgu žestu – piecelties skatītāju pilnā zālē un paziņot par savu nepatiku, redzot vīriešu ņemstiņu un nolaistās bikses. Ar šādu rīcību es identificējos un pats esmu rīkojies līdzīgi – kādā personības izaugsmes treniņā piecēlos kājās un skaļi paziņoju trenerim, ka man viņš besī. Uz ko viņš man atbildēja: "Okay, so that’s it?" [4] "That’s it," [5] atbildēju es un apsēdos. Ar šo žestu es tik tiešām atrisināju iekšējo cepienu. Vai Nacionālā teātra konservatīvajā [6] publikā līdz brīdim, kad tā saprata, kas notiek, kāds identificējās ar šo "aizkaitināto skatītāju"? Es ceru, ka jā, jo par sevi ir jāpastāv. Arī gejiem. Šīs ainas aktierspēle bija baudāma ne jau kājstarpē kņudošās sajūtas dēļ (man tur šobrīd vispār klusums), bet gan tajā ziņā, ka aktieriem saspēle izdodas (gandrīz) tikpat baudpilna un dejiski organiska kā izrādes partneru sieviešu skūpstīšana.
Nobeigumā es gribētu vien piebilst – kino industrija, iespējams, varētu pamācīties no teātra kolēģiem, kā uzburt ticamu maģiju arī kvīru varoņu starpā. Katrā ziņā mēs, kvīru kopiena, turpināsim gaidīt ne tikai brīdi, kad seksuālā orientācija būs kaut kas ikdienišķs un iznākšana no "Skapja" notiks tikai A. Briāna ielā, bet arī "šo zilo ilgu puķi" – pirmo patiešām īsto, homoerotiski dziļo skūpsta tuvplānu latviešu kino gan uz lieliem, gan maziem ekrāniem.
[1] https://www.facebook.com/mozaikalv/posts/585118270328713
[2] Nezināma.
[3] Meklējumos.
[4] "Labi, tas ir viss?"
[5] "Tas ir viss."
[6] Noteikti ne visi skatītāji ir konservatīvi un ne visi liberāli. Gan jau esam patīkams rasola mikslis.
6