Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
06.06.2022

Ja Putins nomirs rīt, vai karš beigsies parīt?

Komentē
3
Saglabā

Sakāpinātā uzmanība, kas pievērsta Krievijas prezidenta veselības stāvoklim, liecina par nepietiekamu izpratni, kā funkcionē totalitāras sistēmas.

Domāju, ka nav nepieciešams uzskaitīt un pārstāstīt informatīvajā vidē vai ik nedēļu cirkulējošās ziņas par Putina kaitēm vai drīzo nāvi. Kārtības labad – jo žurnāls tomēr skaitās nopietns – var minēt tekstu amerikāņu "Newsweek" 2. jūnijā.

Es šo rosību nesaprotu vispirms no, kā saka, elementāras loģikas viedokļa. Proti, pastāv reāla iespēja, ka, apzinoties savas nopietnās veselības problēmas, diktatori tieši kļūst īpaši neganti un bīstami, piemēram, izvēloties savu nāvi pavadīt ar maksimāli lielu postu visiem pārējiem. Atliek atcerēties, ko 1950.–1953. gadā sastrādāja jau slimais un it kā mazaktīvais Staļins (piemēram, laika posmā no 1946. līdz 1953. gadam viņš publiski uzstājās tikai trīs reizes – tikai trīs publiskas uzstāšanās). Tādēļ iedomāties, ka slimais – pat ja šāds novērtējums ir pareizs – Putins personīgo pārdzīvojumu kontekstā kaut kā aizies (dažādā nozīmē) stoiskā mierā, ir nedaudz dīvaini. Tāpat var atgādināt par iespēju, ka "čekistam" Putinam runas par viņa veselības problēmām ir izdevīgas, lai novērtētu elites lojalitāti.

Kopumā spekulācijas par "Kremļa saimnieka" kaitēm mani vedina domāt, ka mūsu uztvere par varas sistēmām neko daudz nav mainījusies kopš antropologa Džeimsa Frēzera klasiskā darba "Zelta zars" iznākšanas pirms vairāk nekā simts gadiem (1890. gadā) – pat ja mēs šo darbu neesam lasījuši. Es pieļauju, ka Frēzera aprakstītais modelis, kur brīdī, kad valdnieks pavalstnieku acīs zaudē savu spēku un varēšanu, pareizāk ir bosu upurēt (ļoti vienkāršots izklāsts, protams), – kaut kādos cilvēku sabiedrības attīstības periodos vai konkrētās kopienās patiešām darbojās. Tomēr ne pēdējo divu gadsimtu laikā. Daži vēsturiski piemēri. PSRS norieta periodā kompartijas ģenerālsekretāri – Leonīds Brežņevs, Konstantīns Čerņenko, arī Jurijs Andropovs – saudzīgi izsakoties, neizskatījās pēc veselības iemiesojumiem, par viņu veselības, tostarp garīgās, stāvokli tika stāstītas neskaitāmas anekdotes. Vai tādēļ armijā, "čekā" bija novērojamas kādas nelojalitātes pazīmes? Nē. Bija krievu monarhisti un šovinisti, kuri burkšķēja par "vācu partijas" ietekmi uz caru Nikolaju II, tāpat Pirmā pasaules kara otrajā pusē viņiem jau bija puslīdz skaidrs, ka Nikolajs II nodara postu šo personāžu tik karsti mīļotajai impērijai un labāks risinājums būtu cits valdnieks, tomēr ne jau pragmatiski vai vismaz savu ādu glābjoši "galminieki" bija tie, kuri Nikolaju II, teiksim tā, nosūtīja citā darbā un agregātstāvoklī.

Tāpat, manuprāt, kļūdains ir pieņēmums, ka, ja vien Vladimirs Vladimirovičs kaut kur pačibētu, tad personālā autokrātija pārveidotos par kaut ko mums tīkamāku, jo, redz, visas šausminošās konstrukcijas centrā ir viens konkrēts cilvēks. Bija tāds negants vīrs Roberts Mugabe, kurš, atvainojiet, čakarēja savu valsti visos iespējamos veidos 37 gadu garumā. 2017. gadā Robertu viņa paša līdzgaitnieki tomēr piespieda doties pensijā, cilvēks sakreņķējās un pat nomira. Piecus gadus vēlāk Zimbabve no demokrātijas, cilvēktiesību un ekonomiskās politiskas sajēgas ziņā nekur daudz tālāk nav tikusi. Tas pats attiecas uz ne mazāk krāšņu tipu – Mobutu Sese Seko –, kurš arī valdīja 37 gadus un nomira, varu nepazaudējis. Nomira šis vīrs 1997. gadā, tātad ir pagājis ceturtdaļgadsimts, bet man liekas, ka konkrētajā valstī – Kongo Demokrātiskajā Republikā (kādreizējā Zairā) – būtiskas pozitīvas pārmaiņas nav notikušas. Šādu piemēru uzskaitījumu var turpināt ilgi. Savukārt pretēji gadījumi – piemēram, Spānijas demokratizācija pēc Fransisko Franko nāves – drīzāk ir izņēmumi, turklāt šo izņēmumu gadījumā mēs nonākam pie diezgan ķēpīgām diskusijām par atšķirībām starp dažādām autoritārisma un totalitārisma nokrāsām un pakāpēm. Jebkurā gadījumā pilnvērtīgi izveidotā totalitārā režīmā – un manā skatījumā Krievijā tāds ir izveidots – Vadoņa pazušana nenozīmē reālas pārmaiņas.

Spānijas piemēra minēšana nav nejauša, jo valsts, izsakoties žargonā, tranzītā no diktatūras uz demokrātiju posmā no 1975. gada līdz 1978. gadam sava loma bija arī diktatūras pragmatiskāk noskaņotajiem pārstāvjiem. Un te mēs nonākam pie citas – paralēli Putina veselības stāvoklim – dedzīgi apspriestas tēmas Rietumu informatīvajā telpā: proti, vai tikai Putinam tomēr nav izveidojusies opozīcija elites rindās, kas Vladimiru Vladimiroviču tādā vai citādā formā aizsūtīs pensijā? Te, manuprāt, vietā ir pieminēt vēl citu vēsturisku epizodi, jo īpaši kontekstā ar nu jau iecienīto Putina un Hitlera salīdzināšanu. Runa ir par otro puisi nacistu varas vertikālē, Hermani Gēringu, kurš 1945. gada aprīlī un maijā mēģināja glābt savu ādu – gan provējot atstumt sirdsdraugu Ādolfu no varas, norādot, ka Ādolfs iestrēdzis aplenktajā Berlīnē un tādēļ neesot rīcībspējīgs, gan padodoties amerikāņiem (nevis PSRS zaldātiem). Tāpat 1945. gada martā un aprīlī Fīreram pretī sāka čiepstēt cits ietekmīgs nacists, Alberts Špērs, par ko Fīrers, starp citu, apvainojās. Tomēr te jāņem vērā divi aspekti. Pirmkārt, dārgie līdzgaitnieki sāk apšaubīt Bosa nekļūdīgumu pašā pēdējā brīdī, kad konstrukcijas drīzo un nenovēršamo sabrukumu neredz tikai īpaši alternatīvi apdāvināti cilvēki. Otrkārt, nekādas jēgas (piemēram, ātrāku kara beigu, mazāk upuru) no šiem sānsoļiem nebija. Tādēļ, ja paliekam pie tēzes, ka Putina izveidotā sistēma nav mazāk paranoiski represīva pat pret t.s. savējiem kā Hitlera, tad varianti par galma apvērsumu ir maz ticami.

Savelkot visu iepriekš minēto kopā, loģisks ir pretjautājums – labi, bet ko tad darīt, ar ko rēķināties? Mazāk fantazēt par Putina veselības stāvokli, toties izlēmīgāk turpināt jau iesākto. Pirmkārt, dot Ukrainai maksimālu militārās tehnikas atbalstu – tā banālā iemesla dēļ, lai vīrieši Krievijā arvien vairāk atsacītos dienēt, atsacītos doties uz Ukrainu vai sliktākajā gadījumā masveidā padotos Ukrainas armijai, redzot Ukrainai piegādāto ieroču darbību praksē. Otrkārt, jo īpaši pastiprināt to sankciju daļu, kas saistīta ar tehnoloģijām. Daudz apspriestais jautājums – kamēr Krievijai izdodas eksportēt tās energoresursus, tai būs arī nauda karam –, protams, ir pamatots. Tomēr tev var būt nauda, bet nebūt, formulēsim tā, elektronikas, ko likt militārajos "dzelžos". Mani kopumā apmierinātu situācija, kad nauda Kremlim ir, toties raķetes sprāgst to palaišanas vietās, kara aviācija gāžas (vēlams, uz pašu Krievijas zaldātu galvām), sakaru un dzelzceļa sistēmas "gļuko". Galu galā arī Krievzemei tik mīļo kodolieroču uzturēšanai pienācīgā stāvoklī ir nepieciešams zināms tehnoloģiskās kompetences līmenis. Mani faktiski neinteresē, kurš sēž Kremlī – Putins, viņa dubultnieks vai vēl kāds cits –, vai Krievijā ir demokrātija vai totalitāra sistēma. Pati Krievijas sabiedrība ir izvēlējusies pēdējo. Man šķiet svarīgi, lai šī valsts tehnoloģiski ir tik novājināta, ka nespēj nopietni apdraudēt citas valstis.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!