Ja ne mēs, tad kurš? Talka: izvēle vai pienākums

Pavasaris ir laiks, kas iezīmējas ar lielākiem un mazākiem uzkopšanas darbiem. Sabiedrība tiek mudināta piedalīties lielākās un mazākās talkās. Taču talka kā kopdarbu fenomens nav tikai mūsu sabiedrības pazīme. Tai ir plašāks konteksts un nozīme, kas sapludina šķietamu svešinieku kopdarbošanos un pirmo pavasara pikniku ar pienākumu uzturēt sociālā atbalsta sistēmas, kas nodrošina sabiedrības pretošanās spējas. Talka kā brīvprātīgs darbs bez tiešas atlīdzības uztur ne tikai tīras grāvmales, bet arī ticību kopējam sabiedrības spēkam mainīties, mainot vidi ap sevi. Turklāt svarīgi apzināties, ka šis process nav individuāls, bet gan kolektīvs. Lai cik ļoti mēs koncentrētos uz savu dzīves ceļu un stāstu vai citu personu individuālajiem sasniegumiem, kopējo sabiedrības attīstību noteiks plašāka ļaužu uzvedības sistēma, ko antropologi sauc par habitus. Tēlaini izsakoties, mežs nav atsevišķu koku summa, bet gan putna tiesības neriskēt, izvēloties zaru, uz kura nolaisties. Tādēļ mūsu tiesības turpināt savu dzīvi un sabiedrību ir cieši saistītas ar apkārtējo ieguldījumu, bet apkārtējie cits citam esam mēs paši. 

Šķūņu talkas

Runājot par talkām, mēs runājam par brīvprātīgu darbu bez atalgojuma. ASV un Lielbritānijā ir īpašs tradicionālās talkošanas veids – šķūņa celšana ("barn raising"). Tas ir grupas kopīgs darbs vienas vai divu dienu garumā, kura laikā kopiena uzceļ šķūni vai kūti kādam kopienas biedram. Šķūņu celšana bija īpaši izplatīta 18. un 19. gadsimtā Ziemeļamerikas lauku apvidos. Šķūnis bija nepieciešama celtne jebkuram zemniekam, piemēram, labības un siena uzglabāšanai vai lopu turēšanai. Tomēr tā bija arī liela un dārga celtne, kuras montāža prasīja vairāk darbaspēka, nekā varētu nodrošināt atsevišķa ģimene. Šķūņa celšanas talka risināja šo vajadzību, piesaistot darbam citus kopienas locekļus bez atlīdzības. Tā kā katrs dalībnieks varēja lūgt citiem palīdzību, bija iespējams pamatoti pieņemt, ka ikkatrs dalībnieks saņems savstarpējo palīdzību arī sev, ja tāda vajadzība rastos. Mūsdienās šī tradīcija vairāk vai mazāk nemainīgi turpinās dažās eimišu un menonītu kopienās, īpaši Ohaio, Indiānā, Pensilvānijā un dažās Kanādas lauku daļās. Prakse turpinās arī ārpus šīm reliģiskajām kopienām, lai gan retāk nekā 19. gadsimtā. Lielākā daļa šķūņu mūsdienās tiek būvēti, izmantojot celtņus un nelielu strādnieku komandu, tādēļ vajadzība pēc lielām talkām ir sarukusi. Izteiktāka šī tradīcija ir tieši ziemeļu teritorijās, kur ēku un infrastruktūras kvalitātei ir tīri klimatisks pamatojums. Šādas talkas saistītas ar kopienas gara spēka uzturēšanu. Palīdzība kaimiņiem tiek organizēta, lai radītu labsajūtu, svētkus un veicinātu solidaritāti. Tā veido kopienas attiecības un saauž vienā sabiedrības audeklā ģimenes un dzimtas, kas citādi ir varbūt mazāk savstarpēji saistītas. Ierasti šķūņu talkas beidzās ar viesībām, ballīti un dejām, kas nereti ilga līdz rīta gaismai. Vienīgais, kas nebija klātesošs – atalgojums. Šķūņu celšana ir pienākums, no kura nav pieņemts atteikties. Tas ir patīkams pienākums. Taču vienlaikus tā ir arī kopienas ballīte, kas rada vērtību tās organizētājiem un dod garantiju veicējiem, ka pie vajadzības arī viņi varēs sasaukt kopā draudzīgu, produktīvu un atsaucīgu strādnieku kopu, kas īsā laikā paveiks iecerēto darbu. 

Dugnad – norvēģu nacionālais pienākums

"Dugnad" ir norvēģu ekvivalents vārdam "talka" un vienlaikus arī nacionālais pienākums. Tradicionāli tas radies līdzīgi kā citur pasaulē – lauksaimniecības kopienās ar mērķi kolektīvi paveikt darbu, ko indivīds vai ģimene vienatnē nespētu izdarīt. Terminam ir sena skandināvu izcelsme, kas apzīmē palīdzību, atbalstu, tikumu un spēku. Senākos norvēģu rakstos šādi tiek drīzāk sauktas viesības pēc kolektīvā darba, un tam vēsturiski ir izteikti līksma un pozitīva konotācija. Tomēr arī norvēģiem šī tradīcija ietver savu daļu pienākuma, un mēģinājumi atpirkties ar maksājumu vai, vēl ļaunāk, nepiedalīšanās brīvprātīgajā darbā var tikt stigmatizēta. Mūsdienās svarīga norvēģu talkas sastāvdaļa ir darba paveikšana, produktivitāte un tikai pēc tam atpūta un ballīte. Covid-19 pandēmijas kontekstā dugnad tika aktualizēts kā nacionālā vērtība un pienākums. Termins tika izmantots, uzsverot tautas pienākumu kopīgi pieveikt vīrusu. Talkas termina izmantošana cīņai pret Covid-19 apzināti veicināja norvēģu nacionālo pašapziņu. Sociālo atbildību par ierobežojumu ievērošanu deleģēja nevis valsts hierarhiski no augšas, bet tā drīzāk bija no apakšas vērsta tautas sociālā kontrole (Nielsen, Skarpenes, 2022). Kopīgs darbs pie pandēmijas uzveikšanas bija sabiedrību vienojošs mehānisms. 

Kartupeļu talka

Kas ir mūsu – Latvijas tautas – nacionālais pienākums? Talka? Kapusvētki? Dzimšanas dienas dāvana darba kolektīvā? Brīvprātīgi obligāts ziedojums? Lai kas tas arī nebūtu – tas mūs vieno. Mazākās sociālās vienībās mums visiem eksistē šādi brīvprātīgi obligātie pienākumi. Manā ģimenē tāda ir rudens kartupeļu talka, kas parasti notiek septembra pirmajā vai otrajā nedēļas nogalē dzimtas mājās. Tētis visu gadu audzē kartupeļus. Tam nav īsti materiāla pamatojuma, jo ieguldītais darbs ir krietni lielāks par to, cik kartupeļi maksā lielveikalā. Taču tā ir ģimenes sīkstuma un pretestības politika krīzēm. Rudenī sabrauc vairākas ģimenes, kas kartupeļus novāc. Pēc talkas ir mielasts, un katram lasītājam pienākas pa maisam kartupeļu. 

Papildu simboliska vērtība ir ģimenes kartupeļu sugai, kas netiek izlaista no aprites nevienu sezonu. Tā ir kā lāpa, ko nedrīkst nodzēst. Turklāt tā ir dzimtas radīta vērtība, kas nāk no kopīgi veikta darba. Pie kopējā simboliskā kartupeļu maisa nesēžu tikai es un mani vecāki: caur talkas tradīciju tā ir vieta plašākai ļaužu saimei – ikvienam, kas piedalās kartupeļa aprites ceļā. Kopīgā darbā mēs katru gadu novācam savas sētas simbolu un to noglabājam nākamajai sezonai. Ja citām nācijām šis simbols ir mūžīgā uguns, tad mums tas ir mūsu dzīvais un smaržīgais kartupelis.

Tieši šogad Ukrainas kara un pirms pāris mēnešiem aktualizētās ārkārtas rīcības programmas kontekstā es sapratu, ka mana drošā vieta krīzes apstākļos visdrīzāk būs lauku sēta ar kartupeļu pagrabu, kas mums garantē iztiku un neatkarību. 

Ukraiņu brīvprātīgais darbs

Daudz lielāku svaru iegūst tas Ukrainas tautas brīvprātīgais darbs, kura liecinieki esam pēdējo mēnešu laikā. Tas apvieno un pat simtkāršo visas talkas, ko pieminēju līdz šim. Mēs visi apbrīnojam Ukrainas tautas spēju nolikt pie malas personīgo un turēt brīvprātīgu savas valsts uzturēšanu un aizsargāšanu augstākā vērtībā par visu pārējo. Ukrainas brīvprātīgie iemieso nācijvalsts rašanos un radīšanu. Saskaņā ar ukraiņu sociologu Antonu Oleiniku, brīvprātīgo organizācijas bija viens no galvenajiem ierosinātājiem milzu pārmaiņām, kuras redzējām pēdējo astoņu gadu laikā Ukrainā. Grāmatā "Ukrainas uzcelšana no iekšienes" Oleiniks (2018 ) norāda, ka kopš Pašcieņas revolūcijas (Revolution of Dignity) 2014. gadā uzticība brīvprātīgo iniciatīvām palielinājusies četrkārtīgi un 2016. gadā ukraiņu brīvprātīgo iniciatīvas bēgļu atbalstam bija trešajā vietā uzreiz pēc tautas uzticības armijai un baznīcai. Tām sekoja brīvprātīgo iniciatīvas armijas atbalstam un brīvprātīgie karotāji. Tikai tad valsts un pašvaldības iestādes un elite (Oleinik, 2018:365). Saskaņā ar 2016. gada aptaujas datiem politiskajām partijām pilnībā uzticējās tikai 0,2% iedzīvotāju, bet drīzāk uzticējās nekā neuzticējās aptuveni 6,7% iedzīvotāju (ibid.). Brīvprātīgie salauza šo apburto loku un aizstāja vājo un nespējīgo valsts aparātu ar savu darbu, personīgo atdevi, un tādējādi tauta kopumā ieguva nacionālo pašapziņu. Oleiniks apgalvo, ka tieši brīvprātīgo iniciatīvas ir bāze valsts sašķeltības konsolidācijai (2018:374) jeb – citiem vārdiem – Ukrainas tauta spējusi vienoties, pateicoties vajadzībai palīdzēt citiem brīvprātīgi un pašorganizējoties. 

Lai gan pilsoniskās sabiedrības organizācijas Ukrainā ir sena parādība, brīvprātības principi pirms 2014. gada revolūcijas bija drīzāk rietumu NVO popularizēti aktīvisma modeļi, kas izpaudās masu pasākumu rīkošanā, kuros piedalījās jaunieši. Taču pēc revolūcijas šādai sadarbībai radās pamatota un būtiska vieta plašākā valsts iekšējā organizācijā. Darbus, ko vājā un sašķeltā valsts pati nespēja paveikt, savās rokās ņēma brīvprātīgie. Brīvprātīgais darbs apvienoja iepriekš naidīgas nometnes un deva praktisku ikdienas risinājumu lielajām humānajām un ekonomiskajām problēmām. Ukrainas sabiedrība iekšēji vienojās, un katrs uzņēmās daļu neapmaksāta, sabiedriska darba, lai nodrošinātu bēgļu izmitināšanu, armijas apgādi ar pārtiku, apģērbu un tehniku, apkaimes uzturēšanu un sociālos pakalpojumus mazāk aizsargātajām grupām. 

Pēc 2014. gada Pašcieņas revolūcijas brīvprātīgo organizācijas Ukrainā izauga no kopienām bottom-up jeb kā aktīvisms no sabiedrības apakšas, un sākotnēji tās bija ļoti neformālas, taču ar laiku ieņēma arvien lielāku nozīmi Ukrainas valsts veidošanā – tās tika norīkotas arvien formālākos publiskā sektora darbos un to vadītāji sāka ieņemt vēlētus amatus valsts un pašvaldību struktūrās. 

Uzticību brīvprātīgo organizācijām Ukrainā veicināja to pretstāve merkantilismam. Tās nav ar racionālu personīgā labuma meklēšanu saistītas iniciatīvas. Brīvprātīgo darbības motivācija nav statuss vai atalgojums. Viņi drīzāk darbojas, balstoties uz vērtībām (Oleinik, 2018:369). Antons Oleiniks uzsver, ka Ukrainas brīvprātīgo iniciatīvas papildināja 1990. gados iesākto valstsveides procesu ar nācijveidošanas procesu (ibid.). Turklāt tās pārvarēja postpadomju telpai tik ļoti raksturīgo sabiedrības dalīšanos pa etniskajām robežām. Praktisku problēmu risināšana pacēla darba nozīmi no merkantilas problēmu risināšanas uz vērtībās balstītu procesu. Brīvprātīgos virza apziņa, ka konkrētajos apstākļos nav citas alternatīvas. Visa pamatā ir pavisam triviāla ideja – ir lietas, kas jāizdara, un, ja ne mēs, tad kurš?

Atsauces

Nilsen, A.C.E. and Skarpenes, O. (2022) Coping with COVID-19. Dugnad: a case of the moral premise of the Norwegian welfare state. International Journal of Sociology and Social Policy, Vol. 42 No. 3/4, pp. 262–275. https://doi.org/10.1108/IJSSP-07-2020-0263

Oleinik, A. (2018). Building Ukraine from Within. A Sociological, Institutional, and Economic Analysis of a Nation-State in the Making. Stuttgart: ibidem-Verlag.