Izstāde "Ar zelta stīgām"

Mājīgais Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālais muzejs Elizabetes ielā 57 ir lieliska vieta, kur patverties no vasaras karstuma, sevišķi šobrīd, jo tur apskatāma izstāde "Ar zelta stīgām. Jānis Rainis, žurnāls "Jaunais Cīrulītis" un latviešu mākslinieki". Kā norāda izstādes kuratore Irēna Bužinska, žurnāla izdevēji – Latvijas bērnu draugu biedrība – dzejnieku uzaicināja redaktora amatā, lai celtu izdevuma literāro un māksliniecisko kvalitāti. [1] Internetā publicētā relīze uzbur ainu par žurnāla uzplaukumu Raiņa darbības laikā (1926–1927), piesaucot ne vien pazīstamus vietējos māksliniekus (Niklāvs Strunke, Uga un Oto Skulmes, Aleksandra Beļcova u.c.), bet arī tādus cittautu literatūras milžus kā Tolstojs un Šekspīrs, kuru darbi publicēti "Jaunajā cīrulītī" līdzās latviešu dzejai un prozai, pašu bērnu sacerējumiem un zīmējumiem, praktiskām pamācībām rotaļlietu izgatavošanā utt. Tas manī uzkurināja pietiekamu interesi ne vien par ilustrācijām, bet arī par žurnāla tekstuālo saturu, taču jābrīdina, ka izstādē uzsvars tomēr likts uz māksliniecisko noformējumu. Toties labā ziņa ir tāda, ka vietnē "periodika.lv" var izpētīt kaut visus "Cīrulīša" numurus no vāka līdz vākam.

Foto: Vitālijs Vinogradovs

Vienīgais, par ko jānopūšas, – izstādē apskatāms tikai viens oriģināldarbs, proti, Beļcovas skice slavenajam skaitāmpantiņam par kaķi, kas kaļ smēdē. Tiem, kuriem patīk tieši šī darba stadija ar visām izplūdušajām krāsām un neizdzēstajām zīmuļa līnijām, blakus izstādītās reprodukcijas šķitīs nedaudz bezpersoniskas. Citādi pūsties nav pamata, jo izstāde sniedz lielisku iespēju iepazīt līdz šim neapzinātu epizodi latviešu periodikas grafikā. Turklāt tas ir ceļojums pagātnē – laikā, kad vēl neeksistēja planšetdatori, "Youtube" un "Minecraft" un bērns katru mēnesi gaidīja savu "Cīrulīti" ar veselām četrām (četrām!) krāsainām ilustrācijām, cītīgi lika žurnālus kaudzītē un, ja varēja atļauties, gada beigās iesēja vāciņos un lepni nolika plauktā (par to, ka tolaik periodikai bija garāks "lietošanas termiņš", liecina arī žurnālos publicētie piedāvājumi iegādāties "glīti iesietus [..] komplektus, kuri dabūjami katrā labākā grāmatu tirgotavā" [2]). Nelielā atkāpe domāta tiem, kas, gluži kā es, iedomājas, ka šie žurnāli bija pilni ar krāsainām reprodukcijām, un, nezinot par vienlaidu numerāciju, apmulst, ieraugot atsauci "312. lpp.". Neatceros, ka mana ģimene būtu aizrāvusies ar periodikas krāšanu, un ar žurnālu iesiešanas praksi pirmoreiz sastapos, ciemojoties pie drauga, kura plaukti vai lūza no gadu gaitā apkopotajiem "Avotiem". Savukārt to, kā ik mēnesi gaidīju "Zīlīti", gan atceros – tāpat kā savus centienus pēc žurnāla instrukcijām sameistarot leļļu frizētavu, izmantojot kurpju kastes, alumīnija foliju un jogurta trauciņus. Pieļauju, ne man vienīgajai izstādes apmeklējums uzjundīs šādas atmiņas.

Aleksandra Beļcova. Ilustrācija žurnālam "Jaunais cīrulītis" (1926.) Papīrs, guaša, zīmulis. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija.

Izstāde piedāvā ceļot ne vien laikā, bet arī telpā, atklājot, kā latviešu mākslinieki mazajiem lasītājiem attēlojuši gan tuvas, gan tālas vietas. Par ceļojuma sākumpunktu varētu kalpot divas blakus izstādītas ilustrācijas, kurās attēlota ģeogrāfijas stunda. Aleksandra Šutkas versijā redzams sabijies skolnieciņš, kas izsaukts klases priekšā pie kartes, virs kuras karājas Raiņa portrets. [3] Savukārt ap Beļcovas attēloto klases telpu, kas krāsainībā un ģeometriskajos ritmos atsauc atmiņā mākslinieces apgleznotos darbnīcas "Baltars" šķīvjus, rindojas žirafe, kamielis, zilonis, lauva un citi svešzemju tēli. [4] Salīdzinot abas versijas, man bija grūti paskaidrot, kāpēc man daudzkārt veiksmīgāks šķita Beļcovas redzējums – jutu vienīgi, ka bargam Rainim ar smaidošu krokodilu grūti sacensties. Tad uzzināju, ka izstādes kuratore šim Beļcovas darbam pievērsusies arī esejā par Voldemāru Matveju, tās raksturojumā uzsverot modernās dzīves izjūtu un atvērtību pasaulei [5] (starp citu, arī Beļcovas ilustrācijā pie sienas karājas portrets – acīgākie skatītāji aicināti tajā atpazīt franču fovistu Polu Gogēnu [6]). Pieķēros šim skaidrojumam – galu galā, izdevusies ilustrācija gan iepriecina bērnu, gan paplašina viņa pasaules redzējumu. Jāpiebilst, ka tolaik latviešu mākslinieki arī grāmatu grafikā pievērsušies t.s. "primitīvo" kultūru motīviem – šeit minamas Strunkes ilustrētās "Melnās pasakas", kā arī Rīgas mākslinieku grupas aizsāktā bērnu grāmatu sērija, kurā iznāca trīs izdevumi, tostarp Ugas Skulmes ilustrētā grāmata "Palaidnīgie puikas: Klusā okeāna salinieku pasaka" [7]. Savukārt to, ka Matveja grāmata "Nēģera māksla" bija būtisks iedvesmas avots latviešu modernistiem, mēs jau zinām, pateicoties Irēnas Bužinskas veidotajai izstādei "Nākotnes mākslu meklējot" [8].

"Jaunais Cīrulītis" 1926. gada 11. numura vāka ilustrācija. Aleksandras Beļcovas zīmējums.

Tā kā izstāde "Ar zelta stīgām" ir veltījums Raiņa jubilejai, goda vietā šoreiz ir lokālās tēmas – Sigismunda Vidberga zīmētie Jāņu un Dziesmusvētku motīvi, lauku idille Ugas Skulmes interpretācijā, Anša Cīruļa attēlotās bērnu skolas gaitas sarkanbaltsarkanu karodziņu pavadībā, Aleksandra Šutkas futūristiskās vīzijas par Raiņa lugu "Zelta zirgs" ilustrācijās, Beļcovas veltījums dzejolim "Lellīte Lolīte". Lai arī vairumā darbu manāms autora rokraksts, ārpus konteksta varbūt ir pagrūti novērtēt svaigās vēsmas, ko tie ienesa ilustrācijā. Salīdzinājumam jau minētajā vietnē "periodika.lv" var aplūkot Andreja Jesena izdoto žurnālu "Jaunības Tekas" – līdzīgi savam laikabiedram "Cīrulītim", arī šis izdevums centās mazajiem lasītājiem piedāvāt augstvērtīgu latviešu un cittautu literatūru, taču vizuālajā noformējumā pieturējās pie tradicionālākas pieejas.

Foto: Vitālijs Vinogradovs

Izstādē var iepazīt arī "Afrikas", "Amērikas" un citu svešzemju iemītniekus, taču tie paslēpušies reprodukciju albumā. Tā kā tajā apkopotie zīmējumi tapuši, pirms Rainis kļuva par "Cīrulīša" redaktoru un pirms žurnālā sāka darboties pazīstamie mākslinieki, darbi nav izcīnījuši vietu pie sienas, taču kuratores lēmums tos iekļaut arī šādā formā ir apsveicams – uzreiz atzīšos, ka pie albumiņa pavadīju visvairāk laika, un man šķiet, ka mazākajiem apmeklētājiem tā varētu būt interesantākā izstādes daļa. Albums lielākoties sastāv no žurnāla krāsainajiem vidus atvērumiem – šajos komiksos (kā gan citādi nosaukt sērijveida attēlu stāstus?) sastopam "latvju dēlu" Uciņu, rūdīto pasaules apceļotāju, kas jāj uz dažnedažādiem zvēriem, tostarp roņiem un pūķiem, draudzējas ar ķīniešiem, eskimosiem un indiāņiem un palaikam nonāk cilvēkēdāju gūstā. Tiesa, pirms ķerties pie šķirstīšanas, jāņem vērā zināmas perioda īpatnības – citu etnisko grupu attēlojums ne vienmēr iekļaujas mūsdienīga politkorektuma robežās, piedevām zīmējumos pavīd smēķējoši, ar azartspēlēm pārņemti pērtiķi un čūska, kas aiziet bojā, aprijot dzeloņcūku, – un, pretstatā "Tomam un Džerijam", šeit dzīvnieki mēdz arī asiņot. Citādi gan viss ir ļoti aizkustinoši.

Foto: Vitālijs Vinogradovs

Pēc izstādes apmeklējuma devos uz Centrālo bibliotēku, lai pārliecinātos, kas šobrīd notiek bērnu periodikā, – tur atradu arī "Ezi" un "Zīlīti", bet tikai tad, kad biju atžilbusi no krāsaini spiedzošajiem "Barbie" un "My Little Pony" vākiem. "Zīlītes" vizuālais materiāls pārsvarā sastāv no fotogrāfijām, bet "Ezis" vēl turas pie zīmētām ilustrācijām un katrā numurā piedāvā kādu jaunu griešanas un līmēšanas uzdevumu. Tiesa, "Jaunā Cīrulīša" tradīcija – piesaistīt pazīstamus māksliniekus bērnu literatūras ilustrēšanai – turpinās ja ne periodikā, tad grāmatniecībā noteikti (piemēram, dzejas grāmatiņu sērijā "Bikibuks"). Un, tā kā latviešu grāmatu un periodikas grafika ir diezgan fragmentāri pētīts lauks un tai veltīto izstāžu ir salīdzinoši maz, katra no tām jāsagaida ar atplestām rokām.

Foto: Vitālijs Vinogradovs

Izstāde apskatāma līdz 2015. gada oktobrim, un tās ietvaros norisināsies arī trīs pasākumi: saruna ar kuratori Irēnu Bužinsku, lekcija "Bērnu zīmējumi – mākslinieku iedvesmas avots 20. gadsimta sākumā" un "Jaunā cīrulīša darbnīca", kurā varēs izgatavot rotaļlietas pēc žurnālā publicētajiem paraugiem. [9]

[1] Bužinska I. Ar zelta stīgām. (Lnmm.lv)

[2] Cīrulītis. – 1924. – Nr. 3. – 14. lpp.

[3] Jaunais Cīrulītis. – 1928. – Nr. 2. – 49. lpp.

[4] Jaunais Cīrulītis. – 1926. – Nr. 11. – 255. lpp.

[5] Bužinska I. Nākotnes mākslas meklējumos. Voldemārs Matvejs – ārpus Eiropas mākslu pētnieks un fotogrāfs // Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas (Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas) māksla. – Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2014. – 20. lpp.

[6] Turpat.

[7] Brasliņa A. Rīgas mākslinieku grupas modernistu pieredze "nēģeru mākslas" atklāšanā // Nākotnes mākslu meklējot. – 94. lpp.

[8] Bužinska I. Nākotnes mākslu meklējot. (Lnmm.lv)

[9] Vairāk informācijas: Ar zelta stīgām. Izstāde par Raiņa darbības laiku bērnu žurnālā "Jaunais Cīrulītis". (Aspazijarainis.lv)