Par mākslas festivālu "Survival Kit 6: Utopian City"
Uz laikmetīgās mākslas izstādēm eju audzinošos nolūkos – kā nepacietīgs cilvēks, kas parasti gatavs gleznai vai fotogrāfijai veltīt dažas sekundes. Jauno mediju mākslas gadījumā esmu spiesta uzkavēties, palasīt koncepciju, uzlikt austiņas vai vismaz uz pāris minūtēm ieslīdēt tumšajā, ar aizkaru norobežotajā kambarī. Ar šādu domu devos uz festivāla "Survival Kit" izstādi, kas šogad ieņēmusi divas šobrīd neizmantotas ēkas – bijušo tekstilfabriku "Boļševička" Ganību dambī un Vāgnera zāli Vecrīgā –, tādējādi aizskarot arī sāpīgo jautājumu par laikmetīgā mākslas muzeja un koncertzāles neesamību.
Festivāla tēma šogad ir "Utopiskā pilsēta" – vārda "utopija" dubultā nozīme (eu-topos –laba vieta/ u-topos – nevieta) jau paver plašas interpretācijas iespējas, taču izstādē ne mazāk nozīmīga loma ir distopijai (utopijas pretmets) un heterotopijai (burtiski – "citvieta") – sevišķi pēdējais jēdziens, kura daudznozīmība apcerēta dzeltenās programmas ievadrakstā, pat vairāk nekā utopija kalpo par šīgada festivāla konceptuālo saistvielu. Heterotopija – tā ir "trešā telpa", ne privāta, ne publiska, bet gan kultūras telpa, nesaimnieciskā telpa, eksperimenta un kritiskās apceres telpa.
Apmeklējot izstādi, centos paturēt prātā "SK" ideju un uzlūkot mākslas darbus kā izdzīvošanas stratēģijas – tā pakāpeniski noslāņojās vairāki tēmu loki, kuru pamatā ir dažādi veidi, kā mijiedarboties ar vidi: to var izpētīt, uzlabot, pieradināt, padarīt par savu. Mans nolūks nav piesaistīt darbus konkrētai kategorijai, bet gan atrast vadlīnijas savām pārdomām.
Bieži sastopams izpētes objekts ir pamestas vietas – gan ar mērķi gruvešu kaudzēs atrast kādu sen zaudētā vai nekad nerealizētā spožuma atlūzu, gan arī nesaudzīgi vērst skatienu uz šībrīža situāciju. Tāds ir Marjamas Natrošvili un Detu Džinčaradzes video "Lazika – spoku pilsēta" – no vīzijas par Gruzijas otro lielāko pilsētu palikušas vien rēgainas būves. "Šeit neviens nav nomiris un neviens arī nenomirs," vēsta subtitri. Jespers Justs savukārt uzbūris murgainu ainu pamestā tuksneša pilsētā – sieviete izmisīgi krauj akmeņus uz brūkoša mūra, pār kuru gāžas mākslīgs lietus. Tikpat bezjēdzīgas šķiet darbības filmā "Telpiskā plānošana un organizēšana" (Alicja Karska, Aleksandra Vente) – nepabeigtas viesnīcas karkasā paralēli rosās celtnieki, kas pamazām nojauc ēku, un istabenes, kas vēl skraida apkārt, klājot gultas. Zudušo laiku nostalģija savukārt jūtama Evelīnas Deičmanes un Rasas Jansones instalācijā "Skurstenis", kas aicina iztēloties Pārdaugavas baltvācu muižas to ziedu laikos, – tiesa, jāiztiek tikai ar apdegušiem dēļiem, skursteņa fragmentu un sērīgām trompetes skaņām. Līdzīgu pieeju piedāvā arī darbs "Ķemeru sanatorijas parks" (Amanda Ziemele, Margrieta Dreiblate) – veci avīžraksti, reklāmas plakāti, skārda vannas un plastmasas glāzītes ar minerālūdeni kā noklīduši puzles gabaliņi, no kuriem jānojauš kopaina. Vai ar to pietiek? Varbūt ne. Varbūt tāda ir doma.
Cits darbu kopums savukārt brīdina par plūstošo robežu starp utopiju un distopiju, atgādinot, ka, tiecoties pēc pirmās, mēs nereti attopamies otrajā. Pretstatu metaforu uzskatāmi ilustrē Anukas de Klērkas animācija "O", kurā Etjēna-Luisa Bulē graciozā papīra arhitektūra pārtop draudīgos, ēnainos monumentos un bezgalīgās telpās, kas pāraug cita citā. Neierobežota izplešanās kā utopijas ēnas puse atklājas arī Aļņa Stakles foto sērijā "Šangri-La". Tumsas aizsegā uzņemtie kadri no dažādām Ķīnas metropolēm rāda gruvešu kalnus – veco apbūvi, kas nojaukta, lai atbrīvotu vietu utopijas pīlāriem – debesskrāpjiem. Nekontrolēta izplešanās kā brīvā tirgus stratēģija apspēlēta instalācijā "Iepērcies līdz ģībonim!" (Alte Schweden, Poētiskais robotisms), radot distopisku vīziju par pasauli, kas pārvēršas milzu universālveikalā; telpā veselu sienu aizņem plastikāta maisiņos salikti reklāmas bukleti, kas atgādina nozieguma vietā uzietus pierādījumus, tādējādi tikai pastiprinot biedējošās asociācijas. Savukārt Andreass Angelidakis darbu sērijā "Atēnu triloģija" aicina mācīties no pagātnes kļūdām – izmantojot 3D animāciju, viņš risina fantastiskus scenārijus, kuros ambiciozi, bet finansiāli neveiksmīgi 50. gadu būvprojekti atdzīvojas, vienā gadījumā pat pārtopot milzu rāpulī, kas aprij pilsētu.
Šiem brīdinājumiem varētu pretstatīt mēģinājumus pieradināt šos (anti)utopijas briesmoņus, parādot tos no cita – cilvēciskāka – skatupunkta. Julita Vojcika pārliecinoši īstenojusi šo ieceri ar mēroga un materiāla palīdzību – viņas darbs "Falowiec/ Viļņveida ēka" ir tamborēts ēkas makets, kam par paraugu ir garākais daudzdzīvokļu nams Polijā. Tikmēr Reinis Hofmanis foto sērijā "Vieta" atradis sirsnīgus tēlus mikrorajonu pelēkajās ainavās – sniegavīru pie augstsprieguma staba vai mazo, dzelteno restorānu "Aleksandrs", kas iespiedies starp diviem blokmāju milžiem. Cilvēku centieni pierast pie nepazīstamā un nesaprotamā atklājas arī Barbaras Vagneres un Benjamina de Burkas darbā "Edifice Recife" – foto sērijā apkopotas skulptūras no Resifi Brazīlijā (pilsētas likumdošanā noteikts, ka pie katras lielās dzīvojamās ēkas jābūt mākslas objektam). Katru attēlu pavada attiecīgās ēkas durvju sarga stāsts – viņu domas par šiem uzspiestajiem modernitātes paraugiem ir sirdi sildošas savā atklātībā: "Tā ir neglītākā lieta pasaulē [..] reiz es to pārkrāsoju, un tikai tad man pateica, ka tā nedrīkst". Artūrs Punte objektu sērijā "Dzeja interjerā" savukārt mēģina pieradināt sadzīves tehnikas monstrus, barojot tos ar dzeju, – viņa veidotās ierīces pārrada tekstu jaunā formā, to sajaucot, pārkombinējot, sapludinot. To, cik veiksmīgi dzeja pārcieš šo procesu, lai katrs spriež pats. Tiesa, šeit jēgai vairs netiek piešķirta tik liela nozīme – teksts pārvēršas fona dūkoņā, gluži kā Jāņa Taurena un Reiņa Dzudzilo instalācijā "Utopijas sapnis", kur drosmīgākie apmeklētāji var ienirt tumsā un pazust Aristoteļa vai Benjamina vārdos – protams, oriģinālvalodā. Par savdabīgu vides pieradināšanas (vai drīzāk – pārradīšanas) stratēģiju uzskatāms arī projekts "Noir Riga" – iespēja ieraudzīt šķietami līdz nelabumam pazīstamo galvaspilsētu Filipa Mārlova vai kāda cita film noir varoņa acīm. Instalācijas iekārtojums ir asprātīgs – mazas durtiņas zem neona uzraksta. Paraustot tās visdrīzāk būs slēgtas, bet, ja pēc brīža atkal ejat garām, pamēģiniet vēlreiz – varbūt tiksiet melnajā kambarī ar sarkano ādas solu, papīra dvieļu rulli un pieķēdēto grāmatiņu, kuru varat vientulībā palasīt – līdz atkal kāds nāks raustīt durvis.
Pieradināšanas stratēģijas kļūst uzstājīgākas brīdī, kad runa ir par telpas iekarošanu – savas mazās utopijas noenkurošanu realitātē. Igauņu mākslinieks Timo Totss veido instalācijas Sodevahē, nelegālā, nojaukšanai paredzētā dārziņu rajonā, lai palīdzētu šim "kauna traipam" izcīnīt vietu Tallinas kartē. Savukārt Isolas mākslas centrs atrodas mūžīgos mājvietas meklējumos – kad valdība viņos negrib klausīties, viņi uzvelk zvēru maskas un uzdzied: "Varai nerūp kultūra, taču kultūra neaug kokos!" Lukaša Suroveca darbs "Laimīgu Jauno gadu" piedāvā to, kā man kopumā pietrūka šajā izstādē, proti, personīgu un emocionāli uzrunājošu stāstu. Tā ir filma par bezpajumtnieku grupu, kuriem tiek dota iespēja piepildīt savu sapni – viņiem tiek sagādāti materiāli, kas ļauj pamestu graustu pārvērst dzīvošanai piemērotā vidē (liekot padomāt, cik daudz mums pašiem ikdienā nepieciešams kaut minimālām ērtībām).
Pēdējo stratēģiju kopumu varētu raksturot kā asprātīgus projektus, ja ne gluži gaišākai, tad vismaz savādākai nākotnei – šī vārda tiešākajā nozīmē. Vai tas būtu aicinājums rīkot "metro talkas" Rīgā ("Utopijas metro") vai uzlabot ekonomisko situāciju, par naudas segumu izmantojot Latvijas mežus ("Malkas nauda"), vai valodas taupīšanas nolūkos piešķirt nosaukumus ielu stūriem, piemēram, Tērbtrūdes stūris ("Rīgas stūru karte"). Nedaudz dzēlīgāka ir "Visible solution" piedāvātā objektu sērija, kurā ietilpst "Mākslas darbs, kurš sastāv tikai no tā vērtības" (tukšs stikla kupols) un to pavadošais "Vērtībmetrs", kurš palīdzēs tikt galā ar šo un citiem šaubīgiem mākslas darbiem. Kurdu mākslinieka Hiwa K instalācija "Vienistabas dzīvoklis" – atsevišķa siena ar kāpnēm un izvirzījumu gultai – rada skaudrākas asociācijas, atsaucoties uz Persijas līča kara izraisītajām pārmaiņām Irākā. Turpat blakus apskatāma arī izstādes vērienīgākā instalācija – Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša kopdarbs. Neatceros, vai tobrīd iedomājos par globālo sasilšanu, energoresursu izšķērdēšanu vai vēl kādu tikpat svarīgu tēmu, jo pārāk priecājos par dīvaino sajūtu, kas rodas, ejot cauri ledusskapju tunelim.
Protams, māksla prasa rūpīgu iedziļināšanos. Protams, tā neatklājas steidzīgam garāmskrējējam. Protams, tas viss ir ļoti nopietni. Taču pēc pāris stundām apzinīgas mākslas baudīšanas, mani pārņēma neviltots, bērnišķīgs prieks, uzkāpjot skatu tornī, piespiežot pogu, kas ar grandiozu troksni pagriež visu konstrukciju, un tad noklausoties Andra Keiša stāstījumā par to, kā pareizi uzcelt māju no ledusskapjiem. Ja ir rinda, pagaidiet. Ir vērts.
0