Dauzoņas ar ceļarulli

Par grafikas izstādi "Atpakaļ haosā" Rīgas Mākslas telpā

Studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, ātri sapratu, kas man nav lemts – iemācīties ar hronometru tupēt pie skābes vanniņām, lai iegūtu piecdesmit pelēkā nokrāsas, piededzināt kolofoniju tā, lai nenosvilinātu matus, pareizi nopaijāt krāsu no dobspieduma klišejām vai vismaz neiespiest pirkstus zem litogrāfijas akmens. Es iestrēgu pie augstspieduma, kas neprasa rīkoties ar šķīdumiem, marles vīkšķiem un uguni – vien palaikam sāpīgi iešņāpt rokā. Kur izgrebj, tur balts, kur ne, tur melns, uzrullē krāsu, novelc. Iespiedformai var izmantot pat kartupeli. Un, protams, lielo formātu vilinājums – mani darbi turpināja augt, līdz knapi līda presē. Nācās izņemt drošības skrūves un cerēt, ka tonnu smagais metāla tālers neizripos un neizkritīs cauri grīdai līdz pirmajam stāvam. Vairākkārt esmu klikšķinājusies pa būvtehnikas nomas vietnēm, mēģinot izdibināt, kur izdevīgāk izīrēt ceļarulli, – un  turpinu par to sapņot.

Trīcošiem ceļiem devos uz amerikāņu grafiķu izstādi "Atpakaļ haosā", kas līdz Rīgai atceļojusi igauņu grafikas festivāla "Printmaking IN" ietvaros. Ārzemju grafikas izstāde vien ir gana rets gardums, turklāt preses relīzē piesauktie grandiozie formāti liktu sasparoties ikvienam, kas atplestu muti stāvējis pie Ojāra Pētersona, Jura Putrāma, Andra Brežes un Kristapa Ģelža supergrafikām. Izmetot pirmo apli pa ekspozīciju, prātā drīzāk nāk Maijas Kurševas sietspiedes, Oskara Pavlovska darbi, kā arī vairāku citu "Popper Magazine" un "kuš!" mākslinieku veikums. Iespējams, tāpēc, ka šai izstādē saskatu komiksu un ielu mākslas elementus, taču visam apakšā ir drosme radīt attēlus, kas savā tiešumā ir ne vien smieklīgi vai naivi, bet arī nervus kņudinoši un atbaidoši (iztēlosimies naglu, kas pazūd nāsī). Atšķirība gan ir tā, ka pie mums negantnieku un dauzoņu ādā ērtāk jūtas jaunākās paaudzes mākslinieki, kurpretī vairumam izstādē "Atpakaļ haosā" pulcēto grafiķu jau ir pāri četrdesmit. Viņi ir uzauguši ar "Mad Magazine", Robertu Krambu, sci-fi un šausmu filmām, komiksiem, smago metālu un pankroku, kas gan viņiem netraucē iepīt darbos atsauces uz Dīreru un Pikaso. Vairums strādā kokgriezuma tehnikā, kas prasa ne mazums spēka un pacietības, kā spēj iztēloties ikviens, kurš kaut reizi iemēģinājis roku linogriezumā – maigākajā no augstspieduma tehnikām. Vieniem darbi glabājas muzejos, citiem par smieklu naudu nopērkami etsy.com. Daži sevi uztur ar mākslu, citi strādā par skolotājiem un apkopējiem, veido zīmējumus skrituļdēļiem un limonādes bundžām. Viens, šķiet, atlaists no darba mākslas skolā, jo dusmu lēkmē sašāvis plīša lācīti. Daži tīņu gados lietojuši metamfetamīnu un, ja nebūtu atraduši mākslu, visdrīzāk jau būtu pagalam. Un, kā solīts, pāris no viņiem tiešām ir notetovēti no galvas līdz kājām. Tiesa, Kērtiss Džonss, kurš vienīgais ieradies personīgi, drīzāk atgādina Ādamu no "Mythbusters", nevis baikeru bandas locekli, taču viņa stāstos klāt neesošie kolēģi kļūst par gandrīz vai mītiskiem personāžiem – izcilākajiem grafiķiem ASV.

Darbu izstādīšanas veids rūdītā grafikas glabātājā visdrīzāk izsauks panikas lēkmi, taču tam pamatā ir noteikts uzdevums – grafikas atbrīvošana no rāmjiem, paspartū un stikliem, no baltajiem cimdiem un atvilktnēm, nojaucot jebkādas barjeras starp darbu un skatītāju. Novilkumi veikti gan uz augstas kvalitātes papīra, gan uz auduma un pat uz reklāmas baneru atgriezumiem, loksnes pienaglotas pie svaigi krāsotajiem vairogiem, dažviet manāmi ieņurcīti stūri [1]. Toms Haks savam triptiham apgriezis malas līdz ar nagiem – pa gabalu tas atgādina platas mežģīņu lentes. Moriss Eiblmens savus darbus uzstiepj uz rāmja un papildina ar līmētām detaļām. Vistālāk aiziet Deniss Maknets ar kartona maskām, kuras no vienas vietas klāj ar klīsteri pielīmēti grafikas darbu fragmenti. Šīs maskas nav tikai vizuāli satriecoši objekti, bet tiek izmantotas arī publiskās performancēs, ļaujot dalībniekiem iejusties dažādu zvēru lomās. Maknets vistiešākajā nozīmē liek grafikai iziet ielās – izstādē iekļautajā video redzams, kā ar novilkumiem tiek apdarināts vikingu kuģis un vilcieniņš. Darbā iesaistās vairāki apkaimes jaunieši, un beigās braucamais tiek vizināts pa pilsētu. Kā video komentē Maknets, atļaujas šīm atrakcijām viņš nespēj nokārtot – vienīgi cerēt, ka sanāks tik liels pūlis, ka pasākumu apturēt nebūs iespējams.

Pateicoties iespējai tiražēt darbus lielos apjomos, grafikas tehnikas vēsturiski kalpojušas sociāli kritisku attēlu izplatīšanai – Fransisko Goijas, Onorē Domjē un Kētes Kolvicas sērijas pieder pie zināmākajiem piemēriem. [2] Arī izstādē "Atpakaļ haosā" kritisks skatījums ir jūtams, lai arī treknā ironijas mērcē, bet griezīgi ass, dažbrīd līdz kaulam. Kad Džonsam lūdzu pastāstīt par saviem darbiem šai aspektā, viņš atbild, ka pieiet tam kā rotaļai. Pieņemsim, braucot gar dievnamu, viņš uz mašīnas bampera ierauga ērgļa uzlīmi. Viņš paņem abus elementus – dievnamu un ērgli – un veido asociatīvu kompozīciju sēriju, pilnībā nododoties procesam, krāsām un rakstiem. Rezultātā, cik noprotu, sākotnējais impulss, proti, berze starp valsti un baznīcu, var arī tiktāl aizplūst fonā, ka skatītājam kļūst neuztverams. Savu atbildi viņš noslēdz ar atziņu, ka labāk prot izteikties par politiku nekā attēlot to mākslā. Tas gan man netraucēja viņa instalācijā (2500 papīra miroņgalviņas, kas veido uzrakstu "blue sky") saskatīt atsauces uz "Pink Floyd" dziesmu [3], atomkaru un klimata izmaiņām – lieko izsvītrot. Toma Haka teju hogārtiskais triptihs "The Transformation of Brandy Baghead" [4] ir spilgtāks piemērs, jo nepārprotami un sulīgi izņirgājas par amerikāņu skaistumkonkursu tradīciju (tīņu karaliene pārvēršas beta karotīna karalienē ar Brīvības statujas cienīgu burkānu kroni), raidījumiem "Amerikas nākamā topmodele" un "Slido ar zvaigzni", pa vidu iepinot arī atkarību no ātrās ēdināšanas ķēdēm. Amerikāņu ēšanas paradumus kritizē arī Karloss Barberena – makdonalda logo pavīd kā uzšuve uz Dīrera apokalipses jātnieku mundieriem, kurus kaujā ved neviens cits kā mikipele. Piemēru netrūkst – klaji un mazāk klaji protesti pret ASV agresīvo ārpolitiku, kara – jebkura kara – postošajām sekām, kapitālisma ļaunumiem un patērētājsabiedrības ēnas pusēm, pat ja dažbrīd tā šķiet tikai spēlēšanās ar puzles gabaliņiem, kas pie vienotas kopbildes tā arī nenoved. Šī izstāde varētu kalpot kā uzmundrinājums tiem, kas vēl meklē veidu, kā caur mākslu paust savu attieksmi pret sasāpējušiem jautājumiem – ja ko dari, tad ar pārliecību. Kā ar ceļarulli – lai pāri paliek tikai slapja vieta.

Taču, atkārtojot iepriekš teikto, nevajadzētu par zemu novērtēt arī rotaļas un joka nozīmi šajos darbos  Vienā brīdī nolemju vienkārši priecāties par mākslinieku asprātību – par novilkumu, kas no attāluma atgādina propagandas plakātu, bet izrādās tikai kokteiļa recepte, par pliko dibenu, kas paslēpts Tailera Krasovska kokgrebumā, par Šona Stārvorsa aizkustinošajiem "Zvaigžņu karu" varoņiem. Arī no kodu un nozīmju meklēšanas vienmēr un visur der atvilkt elpu. Džonss pastāstīja, kā reiz Čārlzs Henkoks mākslas skolā uzstājies ar prezentāciju, kurā teicis: "When I don't know what to draw, I draw meat." [5] Promejot viena no Džonsa kolēģēm, pasniedzēja, kurai angļu valoda nav dzimtā, vaicājusi, ko nozīmē šis izteiciens – "to draw meat". Varbūt Jēzus Kristus un hotdoga savienība Henkoka darbā nozīmē vien to, ka viņam patīk zīmēt desas.

[1] Darbi patiesībā piestiprināti ar magnētiem, kam aizmugurē ir skrūvītes.

[2] Sīkāk: Caplow, Deborah. Political Art and Printmaking: A Brief and Partial History // Paper Politics: Socially Engaged Printmaking. Oakland: PM Press, 2009, pp. 12–19.
[3] "Goodbye Blue Sky" (no albuma "The Wall")
[4] Burtiski "Brendijas Maisgalves pārvērtības"; "baghead" –  narkomāns, līmes ostītājs (galva maisā).
[5] "Kad nezinu, ko zīmēt, zīmēju gaļu."