Arhīvā pazudušie

Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādi "Pazudis arhīvā" Rīgas Mākslas telpā

Arhīvs kā iestāde man saistās ar kaut ko viegli biedējošu – apmeklējumi ar iepriekšēju pieteikšanos, bezgala gari plaukti, veidlapas, ierobežota pieejamība noteiktiem datiem... Tiesa, pastiepjot jēdziena robežas, arī jebkurš privāts dokumentu kopums uzskatāms par arhīvu – fotogrāfijas, apsveikuma kartītes, vēstules un citi nieki, kas pamazām krājas kurpju kastēs zem rakstāmgalda un ceļo līdzi no dzīvokļa uz dzīvokli. Nav būtiski, ka tas aizņem vietu, apaug ar putekļiem un neizdevīgā brīdī izgāžas uz grīdas, – arhīvā nonāk viss, ko attiecīgajā brīdī žēl izmest.

Izstāde "Pazudis arhīvā" Rīgas Mākslas telpā apspēlē šīs un vēl citas jēdziena šķautnes, ne vien nopūšot no arhīva putekļus, bet arī to tīšuprāt apgāžot, sajaucot un atkal sakārtojot, lai veidotu arvien jaunas sistēmas. Orientēties palīdzēs katalogs, kas piedāvā eleganti vienkāršu modeli – darba etiķetē norādītais skaitlis atbilst lappusei, kurā atrodams pavadošais teksts. Bruņošanās ar katalogu nav obligāts priekšnosacījums izstādes baudīšanai, un prieku var gūt arī caurskrējiena režīmā – pāris minūšu padzīvot līdzi Tausas Mahačevas virves dejotājam, kas nēsā gleznas pāri bezdibenim, pajūsmināties par Alberto Barajas preparētajiem un ilustrētajiem plastmasas augiem (sevišķi par to, kas uzdīdzis seksšopa manekena biksēs), paciemoties Jevgeņija Zolotko izveidotajā arhivāra kabinetā, apbrīnojot viņa apsēstību ar zvirbuļiem, pavirināt Ivara Drulles "Dainu skapja 2.0" durtiņas un, visbeidzot, kaunīgi pamest zāli, kad neizdodas paša spēkiem apklusināt nopīpēto baritonu, kas šķībi dungo "piedod man, ka esmu priecīgs". Toties, ja esam apņēmušies pakavēties ilgāk, katalogs būs neaizvietojams sabiedrotais.

Izstādē apskatāmi latviešu un cittautu mākslinieku un mākslas teorētiķu darbi, kuros apspēlēta mākslas un arhīva mijiedarbe divās konfigurācijās – māksla arhīvā un arhīvs mākslā. Uzreiz jāpiebilst, ka mans intuitīvais nošķīrums nebūt nav stingrs, jo šie izpētes virzieni nepārtraukti satiekas un pārklājas.

Pirmais darbu loks fokusējas uz Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga, tagad Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, arhīvu un tā vēsturi, taču ieskicē arī laikmetīgās mākslas dokumentēšanas un glabāšanas tēmu kopumā, tādējādi aktualizējot sasāpējušo jautājumu par mūždien topošo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju.

Tanels Randers savā video kritiski, taču ar humoru aplūko Sorosa fonda vadlīniju ieviešanu pēcpadomju valstīs, neņemot vērā to sagatavotību, – skarbs amerikānis ložmetēja tempā diktē statūtus, kamēr Austrumeiropas kolēģis uz rakstāmmašīnas spēj uzklabināt vien atsevišķus atslēgvārdus, tos pašus kļūdaini. Varas attiecību dinamika starp Austrumiem un Rietumiem, tiešāk vai netiešāk ierakstoties postkoloniālisma diskursā, pavīd arī citviet – jau minētajā Barajas darbā, kas spēlējas ar Linneja taksonomijas likumiem, Marjamas Džafri instalācijā, kas apkopo pirmo neatkarības dienu foto vairākām no Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstīm, akcentējot eiropeiskā parauga pēctecību, Agņeškas Polskas filma "Nākotnes dienas", kur pēcnāves dzīvē poļu mākslinieki un teorētiķi satiekas ar Rietumu kolēģiem utt. Randera darbs gan izceļas ar savu neslēpto asumu, jo atļaujas uzrādīt kopumā pozitīvi vērtētās Sorosa programmas ēnas puses.

Atgriežoties pie mākslas arhīvā – Haralds Matulis, smeļoties LLMC arhīva materiālos, sastādījis piecus ironiskus tekstus par provokatīvākajām epizodēm īsajā latviešu laikmetīgās mākslas vēsturē. Dažbrīd autors iejūtas tradicionālāk noskaņota skatītāja ādā, kurš neizpratnē prasa – vai tā vispār ir māksla? Tas savukārt asociatīvi noved pie jautājuma, kurš šobrīd valdošajā kultūras pārprodukcijā ir glabāšanas vērts – stāstam par arhīvu vienmēr ir arī otra puse, proti, par to, kas arhīvā nenonāk. Šī situācija poētiski raksturota Polskas filmā, kurā viens no varoņiem jautā, vai debesīs vēl saglabājušies tukši, neizpētīti laukumi, un kāds atbild, ka tos ātri vien aizpilda mākslas darbi, kas tūdaļ arī izzūd.

Man saprotams pamatojums mākslas glabāšanai izskan Aigas Dzalbes un Kristapa Epnera videodarbā – Ivars Runkovskis, klaiņojot pa tobrīd vēl rekonstrukcijā esošo Nacionālo mākslas muzeju, argumentē, ka mākslai nav pagātnes, tikai tagadne, un tas, kas bijis, var kuru katru brīdi atkal kļūt aktuāls: tā ir pārliecība par mākslu kā pasaules izzināšanas formu bez "lietošanas termiņa".

Otrais tēmu loks – arhīvs mākslā – piedāvā plašāku arhīva jēdziena tvērumu, pētot tā dažādās nozīmes, to atvasinājumus un savstarpējos pārklājumus: arhīvs kā krātuve, kā celtne, kā varas mehānisms, kā sistēma, kā vēstures un atmiņas metafora, kuru caurvij ideja par vēstījumu. Randers savā esejā "Kā atcerēties Sorosa reālismu?" citē Ahilu Mbembi: "[A]rhīva galamērķis vienmēr ir ārpus tā materialitātes, proti, stāstā, kuru tas padara iespējamu." (Mbembes eseju var lasīt šeit.)

Stāsti ir tas, ko meklēju arī šajā izstādē, – sevišķi mani saista saķere ar reāliem notikumiem un personām, pieskaršanās citu dzīvēm, ja ne strikti dokumentālā, tad inscenētā formā. Piemēram, daudz laika pavadīju, burtojot saraksti starp "British Petroleum" un studiju "Technicolor" (Babaka Afrasiabi un Nasrinas Tabatabajas instalācijas sastāvdaļa) par filmēšanas grupas gaitām Irānā – loģistiskās grūtības, turpat valdošā karadarbība, nomācošā vide, kuras uzņemšana "nodarītu vairāk ļaunuma nekā labuma" izrādījās negaidīti saistoša, jo piedāvāja neatšķaidītu pirmās personas skatījumu. Savukārt Viktorijas Ekstas atrastie bilžu albumi ("Juglas dārgumi") ir īsteni aizlaiku artefakti interneta ēras cilvēkam, kas pieradis pāris klikšķos tikt pie kārotās vizuālās stimulācijas. Lai arī šie rūpīgi atlasītie attēli – erotiskie un mazāk erotiskie – liek sarosīties vuāristiem mūsos, to intīmais raksturs drīzāk sakņojas krājēja pedantiskajā pieejā un arhivēšanas darbam veltītajās stundās. Arī instalācija "Viss nepieciešamais" (Pasi un Mammu Rauhalas) ir savdabīgs privātās vēstures atsegums – laulātais pāris klusējot rok, zāģē, krāso grīdas savā mājoklī. Tērpušies kāzu drānās, viņi šīm ikdienas norisēm piešķir sirreālu teatralitātes akcentu, iestudējot tās kā zīmīgas, arhivēšanas vērtas atmiņu epizodes – arī paši tērpi kļūst par būtisku arhīva sastāvdaļu, dokumentējot notikušo caur traipiem un ieplēsumiem.

Aizraujoties ar krāšanu un sistematizēšanu, nereti fonā paliek jautājums par mērķi – kāda ir arhīva jēga brīdī, kad nevienam vairs neinteresē tajā iekonservētie stāsti? Pamests arhivāra kabinets, grāmatu mulāžas, virkne identisku zīmējumu – savā instalācijā Zolotko iztēlojas valsts arhivāra dzīvi, uzsver starp zvirbuļu ilustrācijām iesprukušais citāts no Gogoļa stāsta "Šinelis": par Akakiju Akakakjeviču, kas runājot izmanto tikai prievārdus un apstākļa vārdus, tā arī neko nepasakot. Lauras Prikules instalācijā "Ideju arhīvs" izmantotie paņēmieni savukārt var kalpot kā pretlīdzeklis Zolotko iztēlotajai aizmirstībai. Mēģenes, kolbas, stādi, herbāriji, šķidrumi, papīri – no botānikas un ķīmijas muzeju arhīviem nākušie objekti, izrauti no to ierastās vides, attopas savādā laboratorijā, kur komplicētas ekosistēmas robežojas ar pilnīgu haosu. Neparasti salikumi rada negaidītus, ne vienmēr jēgpilnus rezultātus, taču profilaktiska kārtības jaukšana var izrādīties auglīgs līdzeklis apputējušu arhīvu atdzīvināšanai. Kā pavadošajā tekstā norāda pati māksliniece, šī eksperimentālā arhīva jēga "atrodas ārpus jēgas robežām, bet tas nenozīmē, ka tās nemaz nav".

Aizmaldīšanās "ārpus jēgas robežām", iespējams, ir tas, pēc kā skatītājam jātiecas. Var staigāt no darba pie darba, ieraudzīt aizvien jaunas tēmas šķautnes, lasīt un pārlasīt tekstus un, sakratot sevī uzkrātās iespaidu nogulsnes, censties no tā visa izvilkt kvadrātsakni. Bet var arī ļauties tekstu un attēlu plūdumam un, paklausot izstādes nosaukumam, vienkārši pazust arhīvā.