Ingas Žoludes mulsinošie meklējumi

Katram lasošam cilvēkam ir savs priekšstats un nereti pārliecība, kas ir laba literatūra. Mēģināt atrast kādus vispārināmus kritērijus ir sarežģīta iecere, turklāt tas nav vis lasītāju uzdevums, bet gan teorētiķu, kurus literatūra bieži vien interesē galvenokārt tikai teorētiski. Un mana privātā pārliecība ir tāda, ka literāram darbam lasītājs ir jāuzrunā, tad jāsavaldzina, jāsagūsta un jāpavedina ― tā, lai šķiršanās brīdis ir skumjš. Tas gan nepadara literāru darbu mākslinieciski augstvērtīgu, iespējams pat pretēji ― apvārdotais lasītājs var nepamanīt trūkumus; taču grozi kā gribi ― tāda ir mana pārliecība. Tieši tāpēc man ne pārāk patīk, ja lasot rodas jautājumi, kas vispār ir literatūra, kāda ir autora loma un tamlīdzīgi. Šie jautājumi nebūt nav slikti, taču tie attālina no tā, ko mēdz dēvēt par „estētisku pārdzīvojumu”, un liek teoretizēt ― pat ne par konkrēto darbu, bet par literatūru vispār. Tagad, kad esmu iezīmējusi savu visnotaļ apstrīdamo pozīciju, vajadzētu kļūt skaidram, ka cilvēks kā es nespēj uzrakstīt recenziju par konkrētu literāru darbu ― tas vai nu iekrīt daiļā valgos, vai arī bēg no nesaprotamā pie teorijas pelēkā stāva. Tāpēc es nerakstīšu recenziju par Ingas Žoludes debijas romānu „Silta zeme”, ko izdevusi „Dienas Grāmata”. Tā vietā izteikšu pārdomas, kas radušās šīs grāmatas sakarā.

Viens no pārbaudītākajiem un drošākajiem paņēmieniem, kā likt lasītājam iedzīvoties prozas daiļdarbā un aizrauties, ir likt just līdzi personāžu pārdzīvojumiem. Tas nozīmē, ka personāžiem vajadzētu būt ja ne reālistiskiem, tad vismaz ticamiem. Galu galā lasītājs taču kaut kā jāapvārdo, pat ja autora iecere ir daudz augstāka un cēlāka par realitātes atainojumu. Var gadīties, ka autors grib būt godīgs, ļoti godīgs, taču iedomājieties ― ja vīrietis pietuvojas sievietei un ļoti godīgi viņai izstāsta savus vienkāršos nolūkus, pastāv liela iespēja, ka kāroto viņš tā arī nedabūs. Inga Žolude, šķiet, tomēr izvēlas citu, sarežģītāku ceļu ― pavedināt lasītāju ar valodas lietojumu un spēcīgiem vārdiem, personāžus neapzināti padarot par romāna rēgiem. Žoludes romānu apdzīvo personāži, kuru īstumam noticēt ir grūti ― pirmkārt, tie ir beztautības cilvēki ar franciskiem vārdiem, kas ir iecerēti kā „pasaules pilsoņi”[1]. Otrkārt, autore raksta vīriešu dzimtes pirmajā personā, taču šis jaunais cilvēks ― histēriska un smagu psihožu nomocīta būtne ― savā skatījumā uz pasauli, domāšanas un jušanas veidā daudz vairāk atgādina vidusmēra pusaugu meiteni. Sākumā rodas pavisam normāli jautājumi par autores ieceri, vēlāk šie jautājumi izbeidzas, jo arī tad, ja tās ir konceptuālas izvēles, romāna kontekstā tām nav būtiskas nozīmes ― tās neko nemaina, neietekmē, nepaskaidro un neizgaismo. Viena lieta ir ceļot, nekur ilgi neaizkavēties, visur (vai tieši otrādi― nekur) justies kā mājās, dzīvot nomada dzīvi, bet cita ― valkāt svešu vārdu vai izlikties par citu cilvēku. Te ir nepieciešami kaut kādi paskaidrojumi, taču daiļdarba personāžs diemžēl nevar pateikt, kāpēc viņš, iespējams, ir francūzis vai kāpēc viņš uzvedas kā sieviete.

Sižets ir tikpat rēgains kā personāži ― tas it kā ir, taču tai pat laikā tā nav. Proti ― ir kaut kādi notikumi, taču notikumu kopums neveido sižetu. Tie neattīstās, tie vienaldzīgi un nolemti seko cits citam kā vienkāršs uzskaitījums bez sakāpinājumiem un atrisinājumiem.

Galu galā šajā rēgu pasaulē iespējams atrast tikai vienu reālu personu ― autori. Romāna stāstītāja faktiskā un psiholoģiskā dzimuma nesaskaņotības dēļ autores klātbūtne ir jūtama nepārtraukti. Tāpēc rodas dabisks jautājums ― kāda ir viņas loma šajā stāstā? Brīdī, kad rodas šāds jautājums, mākslas darbs zaudē māksliniecisko pašpietiekamību un kļūst par galvenokārt psiholoģiskas analīzes priekšmetu. Galu galā, ņemot vērā neticamības aspektu, rodas minējums, ka darba radīšanas pamatā ir galvenokārt vēlme slēpties un distancēties.

Te var runāt par trīs veidu distanci. Var pieņemt, ka distancēšanās pastiprina romānā attīstīto atsvešināšanās tēmu, lai gan tāda interpretācija nemaz tik labi nesaskan ar darba saturu, jo nosaukums vien liecina, ka darbs ir par pretējo ― centieniem šo atsvešināšanos mazināt. Līdzīgs nekurienes radīšanas paņēmiens šad un tad tiek izmantots, piemēram, kino. Vietas un laika nekonkretizēšana tad ļauj koncentrēt uzmanību uz cilvēku psiholoģiju. Tomēr Žoludes gadījumā un Latvijas kultūrtelpas kontekstā franciski vārdi un sievišķīgs galvenais varonis ir pārāk uzkrītoši, lai varētu domāt, ka tas darīts, lai vērstu uzmanību uz svarīgākām lietām. Turklāt, spriežot pēc bēdīgi slavenās Viestarta Gailīša intervijas „Kultūras Dienā”, galvenā varoņa dzimuma izvēle nav bijusi pilnīgi apzināta. Tas liek domāt par otra veida distanci, kas tiek ievērota, ― par autores pozīciju attiecībā pret uzrakstīto. Kad lasītājs pārstāj ticēt, ka galvenais varonis ir vīriešu dzimuma persona, pirmās personas stāstījums nekavējoties mudina pieņemt, ka patiesībā stāstītājs ir neviens cits kā pati Inga Žolude, kas slēpjas vīriešu drēbēs. Minējumi, kāpēc nepieciešama slēpšanās, varētu būt vairāki un satraucoši. Šādas piedauzīgas interpretācijas gaismā ārkārtīgi interesants kļūst tirāniskās, visu pārredzošās un kontrolējošās mātes tēls. Katrā ziņā attiecības starp galveno varoni un viņa māti izskatās daudz satraucošākas par izskandināto incestu starp brāli un māsu, kas, visticamāk, ir izdevēju mārketinga triks. Mātes tēls savā sīkumainībā, egoismā un aklā agresijā reprezentē baisāko no negatīvajiem stereotipiem par sievieti, kura dēļ daudzas apjukušas meitenes labprāt koķetē ar vīriešu dzimtes galotnēm un ne tikai. Protams, „vīrieši ir daudz labāki gan kā pavāri, gan zobārsti, gan arī kā rakstnieki”[2]. Vēl viena lieta, no kā autore pavisam acīmredzami cenšas distancēties, ― sieviešu literatūra. Vai tāda patiešām pastāv, var strīdēties, taču noprotams, ka ikviens darbs, kas tiek ierindots šajā kategorijā, kļūst mazāks, jo tam tiek ierādīta „īpaša” vieta, iedota sudraba karotīte zelta vietā un stikla glāze kristāla vietā. Nav grūti pamanīt, ka tikpat centīgi Žolude cenšas norobežoties no latviešu literatūras vispār un tās „provinciālisma”[3], un, protams, vislabāk no provinces mukt uz galvaspilsētu vai pat labāk metropoli, kultūras metropoli (ko jūs izvēlētos ― Parīzi vai Pēterburgu?), jo kur gan citur ir īstā dzīve, īstā māksla un īstā kultūra?

Kā noprotams, Žoludes „Silta zeme” mani neuzrunāja, nesavaldzināja, nesagūstīja un nepavedināja. Šis fakts, protams, ne par ko neliecina, nevar taču gribēt, lai visiem patīk, un, kā arī pati autore atzīst, ― romāns nebūt nav domāts visiem.  Tomēr, lai kā arī būtu ar autores mulsinošajiem pozīcijas meklējumiem, romāns nebūt nav neizdevies, drīzāk to var dēvēt par garlaicīgu sižeta neizteiksmības dēļ, bet tas jau ir gaumes jautājums. Cilvēkiem, kuriem patīk poētiska proza un noskaņu literatūra, varētu patikt arī darba rimtums. Pusaudžus savukārt uzrunās tematika, kā arī sekss, narkotikas un protests. Literāru eksperimentu cienītāji saskatīs zināmu novitāti un vairāk vai mazāk veiksmīgus formas meklējumus. Labi cilvēki vienkārši apsveiks par pieklājīgu debiju.