Mākslīgi tuvs

Ir jābūt ģeniālam un mirušam vai arī ārkārtīgi drosmīgam, lai šodien publicētu savu intīmo dienasgrāmatu. Galvenokārt tāpēc, ka tīmeklis ir pārpildīts ar dažāda veida emuāriem (to vairāk nekā 70 miljoni), kuru starpā nav grūti atrast gan vienkārši aizraujošu lasāmvielu, gan pazīstamu rakstnieku piezīmes, pārdomas un privātās dzīves detaļas. Frederiku Beigbederu, kura darbs „Romantiskais egoists” ir nupat iztulkots latviski un izdots Apgādā Zvaigzne ABC, droši vien būtu jāraksturo kā „ārkārtīgi drosmīgs”. It īpaši tāpēc, ka viņa dienasgrāmata vai plīst pušu no piedauzībām, kas ir kaut kas vidējs starp dzeltenās preses pikantajām ziņām un nemitīgu dzimumorgānu pieminēšanu. Šokēt ar to vairs nav iespējams, bet paspīdēt ar sliktu gaumi – ātri un vienkārši. Tomēr, ja lasītājam izdodas pārvarēt kārdinājumu ātri novērtēt šo darbu kā vulgāru un ne sevišķi oriģinālu, ir iespējams jauki pakavēt laiku un pat gūt zināmu baudu.

Divdomības

No sākuma jāpiezīmē, ka Beigbedera romāns, kas rakstīts dienasgrāmatas formā, nav īsta dienasgrāmata, precīzāk – tās autora identitāte ir neviennozīmīga. Dienasgrāmatu raksta kāds Oskars Difrēns, taču daudzi aprakstītie notikumi (un kas zina – varbūt visi?) ir ņemti iz Beigbedera dzīves, un arī saistība starp šiem diviem rakstniekiem – vienu izdomātu, vienu īstu – netiek nedz slēpta, nedz noliegta, tieši otrādi – tīši eksponēta: "Kas es esmu? Daži apgalvo, ka mani sauc Oskars Difrēns, citi domā, ka mans īstais vārds ir Frederiks Beigbeders. Reizēm pats netieku gudrs. Patiesībā es domāju, ka Frederikam Beigbederam itin labi patiku būt par Oskaru Difrēnu, taču pietrūkst dūšas. Oskars Difrēns ir viņš pats, tikai sliktāks, citādi, kādēļ gan lai viņš būtu to izgudrojis?"[1]

Spēle ar identitātēm un literatūras žanriem – romānu un dienasgrāmatu – gan kairina lasītāja ziņkāri, gan ļauj uzdot jautājumus par literatūras un dzīves, tas ir, ne-literatūras attiecībām, piemēram, kā vērtēt varbūt ne gluži jauno, taču joprojām aktuālo tendenci uz dokumentalitāti un pseidodokumentalitāti mākslā? Vai tā nav tāda pati piedauzība kā dzeltenās preses lūkošanās svešās guļamistabās, tikai daudz smalkāka? Vai arī – kas ir tie kritēriji, kas ļauj vai neļauj mums nosaukt dienasgrāmatu par literatūru? Vai autors ir miris? Vai uzplaukušais dienasgrāmatisms ir nopietns pretarguments Barta apgalvojumam? Un tamlīdzīgi. Lai gan visi šie jautājumi ir tikai un vienīgi uz lasītāja sirdsapziņas, jo Beigbeders tos neuzdod. Viņš tikai mazliet pakoķetē ar realitāti un izdomu.

Ja atļausiet mazliet pafantazēt, tad Beigbedera teorētiskos uzskatus par viņa paša darbu var rezumēt šādi: no vienas puses, lai ko arī autors rakstītu, tik un tā cilvēki aiz daiļliteratūras censtos saskatīt vai, ja tas nav iespējams, piedomāt klāt autora dzīves intīmās detaļas, jo tieši tas cilvēkus interesē par visu vairāk. No otras puses, lai cik patiess un atklāts autors nebūtu, rakstot pat autobiogrāfisku darbu, tik un tā uzrakstītais „Es” neatbilstu rakstošajam „Es”. Gan autors, gan daiļdarbs atrodas neapskaužamā situācijā – darbs tiek reducēts līdz cilvēkam, kurš aiz tā stāv, turklāt nevis līdz cilvēkam tā cildenajā nozīmē, bet līdz publiskai personai. Bet, ja autors vēlētos teikt patiesību par sevi, tas nebūtu iespējams. Rezultātā Beigbeders nolemj neiespringt, bet sniegt cilvēkiem tieši to, ko viņi vēlas – smalko aprindu hronikas (un lai viņi aizrijas!), uzrakstīt par sevi visu kā ir, taču necenšoties panākt identitātes attiecības starp sevi un uzrakstīto „Es”, vienkārši ­- piedāvājot atklāti fiktīvu personāžu. Protams, darbs nav par to, taču tieši šāda neuzkrītoša pozas ieņemšana atsvaidzina ciniski vulgāro toni, kas draud visu sabojāt. Katrā ziņā – simpātiski.

Vientuļais un vienmuļais

Neraugoties uz pārspīlētu nekaunību (un, iespējams, pateicoties tieši tai), izskatās, ka ambīciju Beigbederam nav, šo autoru raksturo drīzāk draiska pieticība. „Romantiskais egoists” ir viegls, smieklīgs un reizēm pat asprātīgs romāniņš, kas lielākoties sastāv no aforistiskā stilā uzrakstītām Oskaru Difrēnu piezīmēm – par slaveno rakstnieku, kurš bez mitas apmeklē klubus, restorānus un bārus dažādās pasaules valstīs, tusē ar slavenībām un skaistām meitenēm, šņauc kokaīnu, dzer, raksta dienasgrāmatu, kas tiek publicēta franču ilustrētajā žurnālā VDS[2], kniebjas, ja ir ar ko, cenšas aizmirst bijušo draudzeni, iemīlas jaunā draudzenē, pļāpā un uzpīpē zāli ar savu draugu Ludo, un visu laiku ir briesmīgi vientuļš, jo viņš, bez šaubām, ir romantisks egoists. Lai kādas emocijas neizraisītu Oskara personība – sajūsmu, augstsirdīgu iecietību vai vieglu riebumu – ir jāatzīst, ka Beigbederam labi izdevies samērot sava romāna formu ar tā saturu. Dienasgrāmatas ieraksti bez datumiem, kur tiek minētas vien nedēļas dienas, lieliski atspoguļo vienmuļa, vienveidīga un saraustīta laika ritējuma sajūtu, bet nemitīgās atziņas-aforismi, ar kuriem Oskars neskopojas – rada skaudras, lai arī ne acīmredzamas vientulības nojausmu. Iespējams, tieši aforisms vislabāk raksturo mūsdienu cilvēku – pašpietiekamu, noslēgtu un norobežotu, egocentrisku un norūpējušos tikai un vienīgi par sevi vai, labākajā gadījumā, savu darbu un ģimeni, ja tādu viņš vispār ir spējīgs izveidot. Oskars līdzinās ikvienam „veiksminiekam” lielpilsētā, katrā ziņā ne mazākā mērā kā pašam Beigbederam.

Publiskā intimitāte

Publiskais un privātais parasti tiek pretnostatīti, lai gan nevienam nav noslēpums, ka publiskais aizvien vairāk ietiecas privātajā sfērā – sākot ar dzimstības kontroli un beidzot ar realitātes šoviem. Intīmo dienasgrāmatu publiska rakstīšana (to noteikti nevajadzētu jaukt ar intīmo dienasgrāmatu publicēšanu), iespējams vēl labāk raksturo absurdo situāciju. Kas tajā absurds? Ilūzija. Rakstot publisku dienasgrāmatu, intīmais nekļūst par publisku. Intīmais paliek intīms, bet publiskais – publisks, tas, kas notiek, ir intīmās telpas samazināšanās. Ja kāds publiski raksta, kā viņš mīlējas, intīmais brīnumainā veidā nepārvēršas publiskajā, vienīgi sarūk tā dzīves daļa, kas ir privāta. Taču, tā kā Beigbedera (vai arī vienkārši – mūsdienu) Vidējais cilvēks ir tik vientuļš, ka naivā ilūzijā vai ciniskā rezignētībā labprātīgi nodod publikai gardus kumosus no sava privātuma cerībā, ka varbūt tādējādi spēs pārciest nošķirtību. Beigbeders atzīst: „Autobiogrāfiskais žanrs literatūrā nav nekāda izprieca, ja vien neesi sadomazohists. Tas ir kā body art: ik teikums ir vēl viens pīrsings, ik rindkopa - tetovējums uz pleca.”[3] Iespējams, tieši tāpēc romānā darbojas un raksta nevis pats Beigbeders, bet viņa ieliktenis Difrēns, tādā veidā pretojoties absurdajai kustībai un uz visu noskatoties it kā no malas.

Trūkumi

Romāns, protams, rosina uzdot nopietnus jautājumus, taču tas notiek tikai tāpēc, ka tas ir simptomātisks. Lielos vilcienos tas ir diezgan viduvējs, lai arī ne slikti uzrakstīts. Muļķīgi būtu pārmest nenopietnību, ja darbs uz nopietnību nemaz nepretendē. No otras puses, tieši nenopietnība un neobligātums rada sajūtu, ka Beigbeders vienkārši ekspluatē gana sarežģītas mūsdienu sabiedrības problēmas, lai radītu jauku, aktuālu un glīti iesaiņotu „produktu”. Oskara intimitāte ir mākslīga, un tādu pašu iespaidu atstāj arī Beigbedera darbs. Grāmata ir izklaidējoša, iespējams, pat gaumīga ar visu savu vulgaritāti, taču tā neizskar – neuzrunā un  neaizkustina, nekaitina un neapvaino. Ja reizēm tā izaicina, tad izaicinājumam var redzēt cauri – tukša provokācija lasītāja izklaidēšanai. Tai nepiemīt arī kādas ārkārtējas stilistiski estētiskas īpašības, īsāk sakot, tā vien šķiet, ka autors ir aprēķinājis (vai intuitīvi nojautis) kādu vidējo lasītāju un uzrakstījis vidēju darbiņu – tā lai kritiķi pārāk nevaikstās, lai patīk mājsaimniecēm, pusaudžiem un arī bankas darbiniekiem, tā lai visi saprot. Nu ja, kā raksta Difrēns, „lasītāji grāmatas nelasa, viņi tās pērk”[4].