Bez ironijas un kauna

2004. gada pavasarī amerikāņu rakstniece Merilina Robinsone pēc divu gadu darba pabeidz rakstīt savu romānu „Gileāda”. Rudenī darbs tiek publicēts, un 2005. gadā viņa saņem par to Pulicera prēmiju. Viņai ir 62 gadi. Šis ir viņas otrais romāns. Ir pagājuši gandrīz 25 gadi kopš viņa uzrakstījusi savu pirmo romānu „Housekeeping”.

„Gileādas” nesteidzīgās tapšanas vēsture galīgi nav raksturīga mūsdienu pasaules nesaudzīgajam ritmam. Neceļas roka apgalvot, ka tā ir absolūti unikāla un neiespējama situācija, taču nevar noliegt, ka tas pārsteidz. Tomēr pēc romāna izlasīšanas kļūst skaidrs, ka citādāk nemaz nevarēja notikt – nav grūti pamanīt tapšanas stāsta saistību ar gandrīz vai pārlaicīgo, darbam raksturīgo noskaņu, kura pakāpeniski atklājas lasīšanas procesā un savu kulmināciju sasniedz pēdējās lapaspusēs.

Romāna saturs formāli izsakāms diezgan vienkārši – izdomātā Aiovas štata pilsētiņā Gileādā dzīvo 76 gadus vecais kongregacionālistu[1] mācītājs Džons Eimzs, kas slims ar kādu sirdskaiti un jūt, ka daudz vairs nav atlicis. Viņam ir mīloša, gados jauna sieva un septiņus gadus vecs dēls, kuram viņš raksta dienasgrāmatu, daloties ar savām un savas dzimtas vīriešu atmiņām, teoloģiski filozofiska rakstura pārspriedumiem, cerībām, tēvišķām pamācībām, aktuālo notikumu pārstāstiem un ar tiem saistītajām pārdomām. Romāns nepārsniedz šo pierakstu robežas, un faktiski jau no paša sākuma nojaušams, ka nekāda jautrība nesekos. Latviešu lasītāju var arī ne sevišķi uzrunāt Amerikas 19. gadsimta vēstures notikumi, kas tiek netieši ieskicēti caur Džona Eimza atmiņām par savu vectēvu, kas cīnījās par verdzības atcelšanu pirms Amerikas pilsoņu kara un tā laikā. Galvenā tēma, kas atkārtojas kā referēns dažādos tēvu un dēlu attiecību stāstos – pazudušā dēla atgriešanās. Atkarībā no tā, kāda ir lasītāja attieksme pret reliģiju un Pulicera prēmiju (Pulicera prēmiju literatūrā piešķir amerikāņu rakstniekam par izcilu darbu, kurš, vēlams, vēsta par amerikāņu dzīvi), viņš var nekavējoties krist kārdinājumā izdarīt pārsteidzīgus secinājumus un atlikt grāmatu maliņā – sak, kristietība, Amerika, Pulicera prēmija, viss skaidrs. Turklāt Robinsone izvēlējusies iet nebūt ne vieglāko ceļu – pirmkārt, fragmentārais dienasgrāmatas formāta vēstījums daudziem jau sen noriebies; otrkārt, nevarētu teikt, ka viņa cenšas pielabināties savam lasītājam ar spraigu sižetu. Un postmodernās literatūras murgu sabojātajam cilvēkam, kas vienlaicīgi gaida, kad viņu beidzot kāds pārsteigs, un aizkaitinās pie ikviena provokācijas mēģinājuma, romāns var izrādīties par sīkstu un pliekanu. Taču nepārprotiet, darbs nebūt nav kaut kādā sekls un neizteiksmīgs. Vienkārši cilvēks, kas pieradis pie hamburgeru sulīguma un saprotamības, nobaudījis vārtītus kartupeļus ar dillēm, var arī nepamanīt, cik patiesībā tie garšīgi.

Runājot par „Gileādu” kulinārijas terminos, tad darbu vieglāk sakošļāt un izgaršot, šo to zinot par pavāri. Pats būtiskākais – apjaušot viņas attiecības ar reliģiju. Protams, tas, ka Robinsone ir dziļi kristīga amerikāniete, nojaušams, ja ne no romāna nosaukuma vien, tad no pirmajām lapaspusēm gan. Taču runa nav par viņas privātajām attiecībām ar Dievu, kas vairāk vai mazāk ir lasītāju acīm slēptas. Runa ir viņas pasaules uzskatu. Pirmkārt, jāpasaka, ka Robinsone pieder kongregacionālisma konfesijai, ko viņa pati atzīst par „vienu no kalvinisma demokrātiskākajiem atzariem”[2]. Otrkārt, viņai ir ļoti tuvas humānisma idejas, kas, šķiet, arī padara romānu tik pārlaicīgu, un sava izpratne par teoloģiju, kas viņasprāt, ir „noteikts (domāšanas) līmenis, kurā iedziļināšanās jautājumos par jēgu, ētiku un skaistumu atbilst visplašākā mēroga priekšstatam par realitātes būtību”[3]. Šis orientieru kopums veido zināmu perspektīvu, kas romānā neparādās tieši, nepastarpināti un uzsvērti – katrā ziņā Robinsones nolūks noteikti nav bijis iepazīstināt lasītājus ar savu pasaules uzskatu un pārliecināt viņus par tā patiesumu vai pārākumu. Šaubos arī par to, ka viņas darbs ir bijis mēģinājums domāt teoloģiski, lai arī tajā ir diezgan daudz filozofiski teoloģisku pārdomu. Ja rakstot viņa arī ir realizējusi kādus ārpusliterārus mērķus, to vārdā viņa nav upurējusi ne kripatas literatūras. Tomēr, paturot prātā šo perspektīvu, iespējams ne tikai daudz vieglāk pieņemt darbu un ātrāk iemācīties to lasīt, bet arī novērtēt autores izvēlēto formu, kas pilnīgi noteikti spēj sagādāt patīkamu lasīšanas pārdzīvojumu.

Pirmais šķērslis, ar ko var nākties sastapties ieinteresētam lasītājam, ir pilnīgs ironijas trūkums un diezgan gauss ritms. Jau minēju, ka romānā nav nekādas lielās jautrības un spraiga sižeta, tomēr neba tas tik vienkārši. Tajā ir dažas vietas, kas var izraisīt gan smaidu, gan smieklus, un tajā ir arī diezgan interesants sižets, kas attīstās un virzās uz priekšu, lai arī sākumā ne pārāk steidzīgi. Tomēr smaids, ko smaida autore vai vēstītājs, nekādā gadījumā nav ironisks. Viņus vada ticība, nevis bailes kļūt smieklīgiem savā pārliecībā. Turklāt tā nav specifiski reliģiskā ticība Dievam, drīzāk ticība noteiktām vērtībām, par kuru viņiem nav jākaunas. Iespējams, es pārslīpēju, taču mūsdienās bez ironijas un nopietni paust savu ticību noteiktām vērtībām noteiktās sabiedrības grupās skaitās daudz nepieklājīgāk, nekā, piemēram, runāt par seksu. Atklāti pie kaut kādām neapšaubāmām vērtībām apelē tikai politiķi, kuri, kā zināms, mēdz atļauties dažādas „vaļības”. Tāpēc Robinsones ticība bez ironijas un kauna izbrīna savā nosvērtajā atklātībā. Izbrīna un izraisa cieņu. Arī spriedze, ko Robinsone kāpina tik lēni un saudzīgi, kā glaudot kaķīti, nostrādā bez vilcināšanās, uzsprāgdama pašās beigās un sniegdama spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu.

Taču šīm beigām ir jāsagatavojas kopā ar tās galveno varoni, bez steigas un histērijas – jāizcilā gan vecie sprediķi bēniņos, gan negaistošās atmiņas, jānokārto nenokārtotais un jāpakavējas pie aizejošā mirkļa. Te gan jāpiebilst, ka Džona Eimza atmiņas maz līdzinās normāla cilvēka memuāriem. Robinsone tās izmanto, lai meistarīgi izstāstītu paralēlu stāstu par tēviem un dēliem (viņa vectēvu, tēvu un vecāko brāli), piedošanu un atgriešanos, ko galvenais varonis nemaz nevarētu atcerēties. Līdzīgu problēmjautājumu stāsts tiek izstāstīts arī saistībā ar tagadnes notikumiem, taču pagātnes notikumi, kas skar vēstītāja tēva un vectēva attiecības, neuzkrītoši pārspēj viņa atmiņas iespējas. Tādā ziņā dienasgrāmata ir tikai vairāku stāstu un pārdomu formāls, taču organisks kopsaucējs – autore nepakļaujas dienasgrāmatas žanra ierobežojumam skatīties uz pasauli tikai viena cilvēka acīm, un, šķiet, romāns no tā tikai iegūst, kļūdams apjomīgāks un telpiskāks. Diemžēl tieši šī tēvu un dēlu attiecību vēsture ir darba garlaicīgākā daļa, kura, neskatoties uz spilgtajiem, brīžiem smieklīgajiem cilvēku un situāciju aprakstiem, ar lielām grūtībām spēj noturēt interesi. Salīdzinot ar beigu daļu, kurā tiek risinātas aktuālas problēmas, tā ir arī mazāk emocionāla, un galu galā šo pasāžu lasīšana izvēršas par tādu kā sveša ģimenes albuma šķirstīšanu – diezgan nogurdinoši, taču atteikt būtu nepieklājīgi. Tomēr negribētos teikt, ka tas ir liels trūkums vai arī radoša neveiksme, šis vienkārši nav teksts, kas domāts bezrūpīgai izklaidei. Tas no lasītāja prasa pacietību un lasīšanas mīlestību, kuru nevajag jaukt ar kaislīgu aizmiršanos izdomātā pasaulē.