Viņpus kino

Daudzi pazīst Ingmaru Bergmani kā kino un teātra režisoru, daudz mazāk - kā literātu, tomēr savas dzīves laikā viņš ir sarakstījis vairākas grāmatas, to starpā arī kinostāstu krājumu „Priekšsati”, ko nupat ir izdevis Apgāds „Daugava”. Lai arī šī nav pirmā viņa grāmata, kas izdota latviski, jāatzīst, līdz šim notikumam es biju to cilvēku starpā, kas nezina, ka Bergmanis ir rakstījis arī literatūru. Taču arī nezināšanai piemīt savs jaukums, jo man ir pāris dabisku jautājumu.

Literatūra vai diriģenta partitūra

„Kas tas ir?” Vienkāršs jautājums, taču šajā gadījumā ne triviāls. Uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts, ka kinostāsti, taču tādam nezinošam cilvēkam kā man tāpēc vien skaidrība neradās. Pāršķirstot grāmatu, izskatījās pēc lugām vai scenārijiem, un jau biju sagatavojusies kaut kam mēreni garlaicīgam, jo, atklāti runājot, lugas un scenāriji nav pati aizraujošākā lasāmviela, ja vien cilvēkam šajā ziņā nav kāda īpaša interese. Es kļūdījos - izrādījās, ka ir pat ļoti interesanti, taču šajā gadījumā tas nav būtiskākais. Jau pēc pirmajām lapaspusēm kļuva skaidrs, ka vienkāršu un ātru atbildi uz savu jautājumu, „kas tas ir?” es negūšu.

Iespējams, tas ir sava veida aizspriedums, taču es neuzskatu lugas un scenārijus par literatūru. Ne viens, ne otrs nav patstāvīgs, pašpietiekams mākslas darbs, pārāk cieši tie ir saistīti ar teātri un kino, šķiet ir ļoti maz tādu dramaturgu un scenāristu, kas savas lugas un scenārijus raksta tādēļ, lai cilvēki tos lasītu; tos raksta, lai tie tiktu iestudēti. Piemēram, arī pats Begmanis uzskatījis savus publicētos scenārijus par puspabeigtu darbu un uzsvēris, ka tie drīzāk līdzinās diriģenta partitūrai, proti, lai tie „ieskanētos”, tie vēl ir jāatskaņo. Taču trīs darbi, kas iekļauti šajā krājumā, ir atšķirīgi, pagrūti uzskatīt tos tikai par partitūru. Pirmais krājuma kinostāsts „Neuzticīgie” ir pārtapis filmā, ko ir režisējusi Līva Ulmane; nelielais stāstiņš „Dvēseles valoda” iestudēts kā radioluga, lai gan Bergmanis vēlējās uzņemt filmu. Arī trešo kinostāstu „Mīlestība bez mīlētāja” Bergmanis gribēja filmēt, taču trīs producenti manuskriptu noraidīja, un galu galā arī viņš atteicās no šīs ieceres. Vēlāk, uzņemot filmu „No marionešu dzīves”, viņš izmantoja vairākus fragmentus no šī scenārija. Visi tā saucamie kinostāsti faktiski ir scenāriji, taču dažādu iemeslu dēļ tie nekad nav pārvērtušies par Bergmaņa filmām. Tai pat laikā tie pārāk atgādina prozu, lai varētu teikt, ka tie ir tikai scenāriji. Ja no teksta izņemtu formālās piebildes, kas paskaidro, ka šis, lūk, ir komentārs, bet te sākas jauna aina, bet lugām raksturīgo dialogu pierakstu pārvērstu par vienkāršu tiešo runu, nekas neliecinātu par to, ka kinostāsts varētu būt īsts scenārijs, pēc kura jāuzņem īsta filma. Teksts atstāj iespaidu, ka drīzāk tā ir stilizācija, proza, kas mazliet izliekas. Bergmaņa komentāros ir daudz emociju aprakstu, kā arī tādu izteikumu, kas scenārijā būtu lieka izšķērdība, piemēram, „es nevaru noliegt, ka jūtu atvieglojumu”. Pat ja šī gana personiskā piebilde norāda, ka aktierim, kurš attēlotu Bergmani, jāizskatās atvieglotam, „es nevaru noliegt” neapraksta neko, ko varētu attēlot vai iestudēt. Savukārt, lasot garos monologus, var vienkārši aizmirsties un reizē arī aizmirst, ka tas ir scenārijs, nevis, teiksim, memuāri vai dienasgrāmata.

Tomēr Bergmaņa gadījumā kino attiecībā pret literatūru ir primārs, gan ne tāpēc, ka viņš kā režisors būtu populārāks - vienkārši bez kino un teātra Bergmanis-literāts nepastāvētu, vismaz ne tāds, kādu mēs viņu pazīstam. Pirmkārt, tāpēc, ka daudzos viņa publicētajos scenārijos ārkārtīgi lielu lomu ieņem teātra un kino industrijas attēlojums, arī stāstos, kas apkopoti krājumā „Priekštati”. Otrkārt, lielu daļu no viņa grāmatām veido autobiogrāfiski darbi, kuros Bergmanis stāsta par sevi, stāstot par savu filmu dzīvi. Citiem vārdiem sakot, iespējamajā pasaulē, kur viss ir tieši tāpat kā mūsējā, tikai Bergmanis nav kino un teātra režisors, daudzas viņa grāmatas nekad netiktu uzrakstītas vien tāpēc, ka tās ir par kino un teātra dzīvi.

Šo apstākli nevajadzētu nedz pārvērtēt, nedz ignorēt - viņa stāstiem/scenārijiem piemīt vērtība arī kā patstāvīgiem un, kas svarīgi, literāriem mākslas darbiem. Tie itin labi var dzīvot paši savu dzīvi divvientulībā ar lasītāju, taču tai pat laikā - skatīti ārpus Bergmaņa radošās darbības un biogrāfijas konteksta, tie kļūtu mazāk interesanti, jo fakts, ka Bergmanis ir pasaulslavens kinorežisors, lasītāja acīs darbu vērtību tikai vairo.

Priekšstati

Visi trīs stāsti ir ļoti atšķirīgi, tie ir rakstīti dažādos laikos, tos piemeklējuši dažādi likteņi, to sarežģītības līmenis arī ir dažāds. Piemēram, „Dvēseles valoda”, kas ir kādas pusmūža sievietes monologs, struktūras ziņā ir salīdzinoši vienkārša. Uz abu pārējo stāstu fona šis darbs lec ārā, vai pat drīzāk - pazūd. Tas ir arī krietni īsāks un it kā iespiests starp diviem smagsvara tekstiem. Stāsts „Neuzticīgie” varētu tikt uzskatīts par Begmaņa radošo vingrinājuma pierakstu - viņš pats ir viens no personāžiem, kas, sarunājoties ar savas mākslinieciskās iztēles augli, Marianni Fogleri, attīsta sižetu. To papildina arī dažādi viņa komentāri, iestarpinājumi, kas „neparādās gala variantā”. Lasītājam nākas ik pa brīdim pārlekt no pamatstāsta trešās pakāpes realitātes, kur norisinās Mariannes laulības dzīves drāma, atpakaļ pie otrās pakāpes realitātes, kur Bergmanis sarunājas ar iedomu tēlu, raksta savu scenāriju, nevilšus atgādina, ka tā ir tikai izdoma, un... netieši stāsta arī par sevi kā par režisoru. Ņemot vērā arī to, ka Mariannes stāsts balstīts uz reāliem notikumiem paša Bergmaņa dzīvē, „Neuzticīgie” ir nepārprotami autobiogrāfisks darbs, un, iespējams, tāpēc arī visinteresantākais no visiem trim.

Stāsts „Mīlestība bez mīlētāja” arī ir vairāklīmeņu naratīvs. Kāds režisors vārdā Marko ir centies uzņemt filmu bez scenārija, taču, darbu nepabeidzis, kaut kur nozūd. Viņa mīļākā un acīmredzot arī asistente skatās cauri uzņemto materiālu, cenšas to sakārtot, un pie reizes atrast arī režisoru, lai tas varētu paskaidrot savus sākotnējos nodomus filmas sakarā un atklāt, ko ar šo filmu vēlējies pateikt. Tādējādi „uz skatuves” norisinās stāsts par filmu bez scenārija un arī pati filma ar tās notikumiem. Taču atšķirībā no „Neuzticīgajiem” teksts ir daudz fragmentārāks un komplicētāks un lasītājam ne sevišķi draudzīgs, lai gan, pieņemu, ja pēc šī scenārija Bergmanis uzņemtu filmu, tā būtu vēl grūtāk uztverama. „Neuzticīgajos” pārejas starp naratīviem ir dabiskas - Marianne vienkārši stāsta savu stāstu Bergmanim, taču „Mīlestībā bez mīlētāja” lasītājam ir jāsastopas ar „neesošu scenāriju scenārijā”. Kāpēc gan visi šie stāsti ir apkopoti krājumā, kas saucas „Priekšstati”? Atbilde ir gana vienkārša. Zviedru valodā vārds „föreställning” gluži kā krievu „представление” nozīmē ne vien „priekšstatu”, bet arī „izrādi”. Grūti pateikt, kāpēc tulkotāja Solveiga Elsberga izvēlējusies tieši šo nozīmi, piemēram, angliski šī krājuma nosaukums ir iztulkots kā „Performances”. Jādomā, „Priekšstati” vienkārši skan daudznozīmīgāk, taču neviens no stāstiem neatbilst kopējam nosaukumam. Protams, „priekšstatu” var saprast kā tādu, kas ir pretstatā, piemēram, „gribai”, tādējādi rezonējot ar scenāriju naratīvu un metanaratīvu saspēli, taču tā ir diezgan nenopietna un uztiepta interpretācija.

Autobiogrāfisms

Filmā „No marionešu dzīves” galvenais varonis Pēteris saka: „Spogulis ir sasists, bet ko rāda tā lauskas?” Bergmanis savā grāmatā - „Attēli: Mana dzīve filmās”[1] (1990) - atzīstas, ka joprojām nezina atbildi uz šo jautājumu. Iespējams, šis spoguļa lausku veidotā attēla princips ir attiecināms arī uz Bergmaņa pašizziņu, kas vairākās viņa filmās un arī stāstā „Neuzticīgajos” izpaužas kā autobiogrāfiskums. Autobiogrāfija šajā gadījumā nav autora dzīves pieraksts, par viņa personības un dzīves spoguli kalpo mākslas darbs. Tas ir sasists, sadalīts daudzās lauskās un atspoguļo nevis realitāti, bet reālitātes fragmentus, kas veido problemātisku kopskatu, taču noteikti ne secīgu naratīvu. Bergmanis nestāsta par sevi tā, kā to dara Marianne, tas nav kāda notikuma vai pārdzīvojuma adekvāts atspoguļojums. „Neuzticīgajos” Bergmanis reflektē un uzdod jautājumus par sevi - gan kā par profesionāli, režisoru un mākslinieku, gan kā par cilvēku, gan kā par vīrieti, kurš ir veidojis attiecības ar sievietēm, taču liela daļa šo pārdomu un analīzes slēpjas zem viņa varoņu personībām un savstarpējām attiecībām. Ar Mariannes muti viņš sev jautā: „Vai tu vienmēr esi bijis meistars, kas prot veidot savu paša īstenību? Vai tās savas jūtas tu vadi, kā pats vēlies? Vai tu apzinies, ka manevrē ar sevi un citiem cilvēkiem? Kā labi izplānotā inscinējumā? Vai esi režisors arī savā brīvajā laikā?”[2] Manuprāt, tieši tas, ka Bergmanis atļaujas runāt par un ar sevi, padara stāstu personisku un īpaši pievilcīgu un vienlaicīgi - būtiski atšķir to no „Mīlestības bez mīlētāja”, kas ir atsvešināts, māksliniecisks eksperiments.

Starp citu, Mariannes Fogleres vārds un uzvārds ir ņemts no divām Bergmaņa filmām. Marianne ir galvenā varone filmā „Laulības dzīves ainas”, bet Frū Foglere ir aktrise, kas zaudējusi valodu, - filmā „Persona”. Gan Marianni „Laulības dzīves ainās”, gan Fogleri „Personā” atveido Līva Ulmane. Kā zināms, Bergmanim ar Ulmani ir bijis romāns, kā arī ir kopīga meita Linna, kas „Neuzticīgajos” ir Elizabetes - Mariannes un viņas vīra Markusa meitas - prototips. Un, ja esat ziņkārīgi, noskatieties Ulmanes režisēto filmu (zviedru nosaukums „Trolösa”) - Bergmaņa kabinets esot atveidots precīzi visās detaļās.