Eiropas parlamenta (EP) vēlēšanas šogad sakrīt ar divdesmit gadiem, kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai un NATO.
Domāju, ka vairums Latvijas sabiedrības dalību abās struktūrās uzskata par ieguvumu, un es negrasos pašmērķīgi izaicināt šo uzskatu. Tomēr skaidrs, ka – lai cik banāli tas skanētu – laiks rit, pasaule mainās un ES un NATO, kurām pievienojāmies, šobrīd darbojas citā, atšķirīgā kontekstā. To var formulēt dažādi. Var diplomātiski, kā ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un ES jautājumos, ko Saeima uzklausīja un apsprieda 25. janvārī: "Eiropas valstīs un citur ir vērojama sabiedrības viedokļu polarizācija un politiskās varas sašķeltība, kas apgrūtina lēmumu pieņemšanu." Bet var arī diezgan skarbi, kā to dara čehu publicists Dominiks Juns, kurš nupat publicējis rakstu "Vai Rietumus ir vērts glābt?". Iemeslu vilšanās, sarūgtinājuma un aizkaitinājuma sajūtai netrūkst, turklāt dažkārt ir diametrāli pretēji. Es tomēr vēlos ja ne gluži aizstāvēt t.s. kolektīvo Rietumu Eiropas daļu, tad vismaz norādīt, ka uzskats par Vakarzemes norietu (Osvalda Špenglera darbs simtgadi jau nosvinējis) ir nedaudz pārspīlēts.
"Sabiedrības viedokļu polarizācija" ārlietu ministra ziņojumā minēta kā problēma. Palūkosimies uz šo gadu – jā, brīžiem liekas, ka "nu iet kā pa trako māju". Vācijā par otru populārāko partiju kļuvusi "Alternatīva Vācijai" (AfD), kuras reitings kopš pēdējām nacionālā līmeņa vēlēšanām 2021. gadā kāpis no 10,3% līdz 23%. Tajā pašā laikā Vācijas meinstrīma medijos turpinās diskusijas par to, vai un kā vispār dot vārdu AfD pārstāvjiem partijas, saudzīgi formulējot, savdabīgo ideju dēļ. Tāpat visā nopietnībā tiek spriests par to, vai AfD tās biedru izteikumu dēļ nav pelnījusi, lai to aizliedz pilnībā. Tātad, no vienas puses, būtiska Vācijas vēlētāju daļa acīmredzot nesaskata neko sliktu tajā, ka partija apspriež, kā izsūtīt no valsts ne tikai patvēruma meklētājus, bet arī pilsoņus, kuri neesot asimilējušies. No otras puses, aizliegt vienu no populārākajām partijām valstī arī būtu riskanti. Traki.
Savukārt Spānijā pret valdības lēmumu amnestēt virkni t.s. katalāņu separātistu protestē ne tikai noteikta vēlētāju daļa, bet vēlas izteikties pat vietējo biznesa aprindu grandi, lai gan lielajam biznesam it kā ir raksturīgi pretrunīgos jautājumos paklusēt. Kopš Katalonijas referenduma pagājuši seši gadi, kaislībām it kā vajadzētu būt pierimušām, bet izrādās, ka tā nav, turklāt nopietni onkuļi apgalvo, ka amnestija pasliktināšot investīciju vidi visā Spānijā. Ja šis apgalvojums ir pārspīlēts, tad traki, ka nopietni onkuļi tā izsakās. Ja nav pārspīlēts, arī traki, jo es, atklāti sakot, tomēr nesaprotu saistību starp katalāņu aktīvistu amnestiju un biznesa vidi visā Spānijā.
Polijā iepriekšējās valdības pārstāvji gluži kā filmās meklē patvērumu no apcietināšanas valsts prezidenta rezidencē. Slovākijā jaunais premjers vienā mierā specdienestu vadītāja amatam virza personāžu, pret kuru izvirzīta virkne apsūdzību, tostarp par darbošanos "organizētā kriminālā grupā". Nu, kā lai šādus Rietumus uztver nopietni un kā lai uz tiem paļaujas? Vai patētiskāk – vai tad šādai Eiropai mēs pievienojāmies?!
Uz šādiem retoriskiem jautājumiem mana atbilde ir: kurš teica, ka demokrātija kā forma un Eiropa kā noteikts tradīciju, rituālu un vērtību kopums nav pārpilna ar kaitinošu veselā saprāta trūkumu un ļoti atšķirīgu izpratni par to, kā politikai jādarbojas? Turklāt jāatgādina, ka ES tālākas paplašināšanās gadījumā aina kļūs vēl raibāka un kaitinošāka. Nu, un tad? Neesmu pārliecināts par izteikuma "dažādībā ir mūsu spēks" jēdzīgumu – man tas šķiet diezgan paviršs –, tomēr nevajadzētu jaukt savu ideālo priekšstatu (kāds nu kuram tas ir) par Eiropu un Rietumiem ar reālo vēsturi, tagadni un nākotni. Nekad nav bijis tā, ka, palūkojoties uz Eiropu, nebūtu bijis pamata par kaut ko teikt, ka "šis nu ir pilnīgs sviests!". Pat ja skatāmies tikai uz posmu pēc Otrā pasaules kara, Eiropa ir piedzīvojusi gan ilgstošu pilsoņu karu Ziemeļīrijā (1968–1998), kurā nogalināti vismaz 3600 cilvēki, gan t.s. sarkano teroru Itālijā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados (vairāki desmiti nogalināto), nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā Francijas izstāšanās no NATO 1966. gadā vai Grieķijas parādu krīze 2007.–2008. gadā. Arī Eiropas parlaments šogad tiks ievēlēts tāds, ka daudzi teiks "tā nav īstā Eiropa!", īsto Eiropu saprotot atšķirīgi.
Manuprāt, ar mierīgu skepsi jāuztver arī Latvijas EP kandidātu izteikumi (tostarp vēl gaidāmie), 25. janvārī sākoties kandidātu sarakstu iesniegšanai Centrālajā vēlēšanu komisijā. Man nav iebildumu, ja "Progresīvo" kandidāts Mārtiņš Staķis žurnālistiem stāsta, ka sen nebijuši izaicinājumi Eiropai esot "dažādi orbānveidīgi politiķi", vai ja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) kandidāts Tālis Linkaits solās EP būt "pretsvars bērnišķīgam kreisumam un vieglprātīgam zaļumam". Ir tikai jāsaprot, ka pēc vēlēšanām EP tāpat būs gan "orbānveidīgie" gan "bērnišķīgi kreisie", jo tāda ir Eiropa. Un arī ES, kurai mēs pievienojāmies pirms 20 gadiem, nebija nedz viengabalaini liberāla, nedz nepārprotami kristīga. Tas, ko tuvākajos mēnešos dzirdēsim no kandidātiem, būs no politiskā procesa viedokļa saprotams, varbūt pat noderīgs atgādinājums par Eiropas ideālajiem modeļiem, kuriem ir un būs maz sakara ar realitāti. Kāpēc es tomēr lietoju apzīmējumus "saprotams" un "noderīgs"?
No politisko partiju viedokļa EP vēlēšanu kampaņas ir laba izdevība atgādināt par sevi (piemēram, JKP vai "Latvijas attīstības" gadījumā) vai parunāt par tēmām, kas nav saistītas ar ierasto dienaskārtību. Nedaudz ciniski formulējot, par jaunajiem pasažieru vilcieniem neko daudz jaunu nepateiksi, par "Kariņa lidojumiem" arī ne, turpretī kārtīgi izrunāties par vērtībām un globālajiem izaicinājumiem politiķiem var šķist kā patīkama pārmaiņa (ja vien nesarunā pilnīgas muļķības). Vēlētājiem Eiropas tēmu īpatsvara palielināšanās informatīvajā telpā dod iespēju pārlūkot, papildināt vai mainīt savu personīgo ideālo Eiropas modeli. Tostarp kontekstā ar divdesmitgadi kopš pievienošanās ES. Neko daudz indivīda ikdienas dzīvē šāda refleksija nemainīs, tomēr laiku pa laikam padomāt par lielajām tēmām, manuprāt, ir veselīgi.
Tuvāko mēnešu laikā visi kandidāti – pat no ļoti atšķirīgām partijām – solīs EP aizstāvēt Latvijas "nacionālās intereses". Ņemot vērā Latvijas objektīvo svaru starp dalībvalstīm, tā izklausās pēc tukšas muldēšanas, tomēr tas netraucē vēlētājam pašam tikt skaidrībā par savu "nacionālo interešu" versiju. It kā vienkārši, bet varbūt arī ne – ja vērtējam pēc tā ideju un vērtību rasola, kāds tiek gardu muti patērēts nacionālā līmeņa politikā, ļoti iespējams, ka arī ES gadījumā juceklis mūsu prātos nav mazs. Mēģināt to mazināt ir noderīgi indivīda prāta skaidrībai.
Nobeigumā padoms – visu kandidātu interesēs ir mēģināt vēlētājam pierādīt, ka EP vēlēšanās ir vērts piedalīties, tādēļ visi kandidāti dažādās variācijās locīs apgalvojumu, ka arī "nelielas dalībvalsts pārstāvji var ietekmēt lietas EP", jo viņi, lūk, ievēlēšanas gadījumā "sadarbosies ar līdzīgi domājošiem deputātiem". Nav tādu "līdzīgi domājošu deputātu". Ja kandidāts nespēj jums jēdzīgi paskaidrot, kādas ir EP politiskās grupas, kādas partijas ir šo grupu sastāvā un kā šīs grupas mainās – netērējiet laiku šim kandidātam.
0