Recenzija
17.09.2008

Holokausta tuvumā

Komentē
0
Saglabā

Fakts, ka vācu rakstnieka Kevina Vennemana (Kevin Vennemann) pirmais romāns „Jedenevas tuvumā” (Nahe Jedenew, 2005), kas tapis pēc 2002. gadā publicētā stāstu krājuma Wolfskinderringe, guvis plašu rezonansi Vācijas literārajā (un ne tikai) sabiedrībā, nepārsteidz. Vācijas presē publicētajās recenzijās, ar kurām nācies iepazīties, kritiķi dažbrīd pat ar pārsteidzošu vienprātību, veltot darbam ne mazums atzinīgu vārdu, uzsvēruši trīs lietas: autora dzimšanas gadu, pārsteigumu par romāna kvalitāti un savas ilgas pēc nākamās šī autora grāmatas. Kevina Vennemana izvēle rakstīt par kādu Polijas ebreju ģimeni Otrā pasaules kara notikumu laikā, nozīmīgu vietu atstājot tiešākām un ne tik tiešām kultūrvēsturiskām atsaucēm, radījusi pastiprinātu interesi, vērtējumā akcentējot tieši darba vēsturisko kontekstu[1]. Likteņa ironija ― nacistiskajā Vācijā lietotais eifēmisms „Galīgais atrisinājums” (Endlösung der Judenfrage), ar ko tika apzīmēta ebreju masveida iznīcināšana, vēstures gaitā piedzīvojis sava veida transformāciju, un vismaz pagaidām jautājums, kā pret šo vēstures mantojumu izturēties nākamajām paaudzēm, nav atrisināts. Tomēr uz viedokli, ka Kevins Vennemans ir tikai viens no vācu rakstniekiem, kurš mēģina nomierināt savas nācijas sirdsapziņu Otrā pasaules kara notikumu sakarā, kārtējo reizi aktualizējot holokausta tēmu, būtu vērts paraudzīties kritiski. Daudz būtiskāka par šo vēsturei nenoliedzami svarīgo tēmas risinājumu kļūst autora radītā mākslinieciskā realitāte un romāna valoda, kas ir apbrīnojamas meistarības paraugs. Tieši jaunais, mākslinieciski spēcīgais izteiksmes veids liedz palikt pie uzskata, ka „Jedenevas tuvumā” ir vien „pirmais un vislabākais jaunās paaudzes [vācu literatūrā. A.F.] kara romāns”[2], ņemot vērā, ka teksts pieļauj daudz plašāku interpretāciju.

Kā jau tas kritikā vairākkārt ticis uzsvērts, 1977. gadā dzimušais autors pieder paaudzei, kuras saistība ar holokaustu ir pastarpināta. Un tieši šī iemesla dēļ autoram ir iespējams savas nācijas pieredzi, šo deutsche Schuld[3] un vēsturi kopumā pārveidot par stāstu, „jo viss, kas pie mums Jedenevas tuvumā notiek, ir stāsts, mēs nospriežam un nolemjam.., tāpat, kā arī viss pārējais mums visapkārt ir tikai stāsts, kas tikpat labi var būt izdomāts kā tēva stāsts. Ko mēs uzglabājam un sev paturam vai aizmirstam vai arī kādreiz stāstām tālāk, vai arī drīkstam atgādināt tikai sev, vienreiz, divreiz, vēl biežāk, un tad drīkstam aizmirst, ja gribam, vai ko mums vajag aizmirst, ja citādi nevar.”[4] Romānā, tā tiešajai darbībai risinoties vienas vasaras ietvaros, vērojama izvairīšanās no vēsturiskas vai ģeogrāfiskas konkrētības, kas uztverams kā mēģinājums piešķirt notikumiem kaut mazliet lielāku abstrakcijas pakāpi, pārradot vēsturi mākslas darbā, kurā nav nekādu pretenziju uz dokumentalitāti[5].

Autors par miera un kara, dzīvības un nāves attiecībām raksta pārsteidzoši poētiskā veidā, radīdams apbrīnojami vizuālu grāmatu, kurā vārdi, tēli un notikumi seko cits aiz cita. Šāda metode, kad tiek veidots nemitīgs ainu, motīvu, iespaidu un notikumu virknējums, pati par sevi nav nekas jauns un parasti tiek saistīta ar t.s. apziņas plūsmas literatūru, ar kuru līdzība nemaz nebūtu tik grūti pierādāma. Tomēr darbā sastopamo motīvu izmantojums, kas raisa asociācijas ar dažādiem modernisma un postmodernisma kultūrai piederīgiem darbiem, nav pašmērķīgs. Romāna vēstītājai, mazai ebreju meitenei, brīdī, kad viņas ģimenes locekļi viens pēc otra tiek nogalināti, atmiņas kļūst par vienīgo īstenību, kurā pašas pieredzētais saplūst ar tēva, brāļa stāstīto, arī viņu pieredzi padarot par savējo.

Būtiska ir darbā aprakstītā nepieciešamība pēc tradīcijām, pēc savas identitātes, kuras pamatā ir cikliskums, „..jo tas tā ir pieņemts, kā viņa saka, kā viņa katru ziemu, katru decembri un katru gadu atkal un atkal saka.. Pirms Ziemassvētkiem nu reiz cep rotātus cepumus, un viņa cep rotātus cepumus”[6]. Piemēram var minēt M. Prusta ciklā „Zudušo laiku meklējot” aprakstīto atmiņu iedzīvināšanu motīva transformāciju ―  „Jedenevas tuvumā” atmiņu rosinātājs un izsaucējs nav ārējā realitāte ar priekšmetisku konkrētību (ieraugu un atceros), impulsus atmiņām gūstot pašās atmiņās, kuru daudzslāņainība atklājas pakāpeniski. Prasmīgi tiek vēstīts ne tikai par pāris dienu un mēnešu, bet pat gadu un gadsimtu seniem notikumiem, nepastāvot gramatiskā laika variācijām ― romāna vēstījums (ar retiem izņēmumiem) ir tikai tagadnē, kas palīdz radīt mītam līdzīgu vidi, kurā paša cilvēka pieredzētais saplūst ar iepriekšējo paaudžu atmiņām un stāstiem. Darbā vērojama arī interpunkcijas pakļaušana vēstītājas domu gaitai, kad zem teksta plūduma „starp izsmalcinātību un bērna mācīšanos runāt”[7] atklājas apbrīnojami precīza un apzināti veidota dažādu pagātnes un tagadnes notikumu kompozīcija. Ar katru romāna nodaļu pagātne arvien vairāk saplūst ar tagadni, darba nobeigumā radot mītisku laiktelpu: „..Ko mēs vēl redzam no tā, kas norisinās mūsu mājā un ap mūsu māju, brīvi miglā peldēdams salīp mums acu priekšā, it kā tas nenorisinātos ne šeit un tagad, ne arī kaut kur citur un kaut kad citā laikā.”[8]

Romāna valodas leksiskais līmenis ir kontrastu un pretrunu pilns, harmoniskai ikdienai absolūti nepiederīgas lietas tiek iekļautas dzīves dabiskajās norisēs: „Mums priekšā un aizmugurē kukurūza, aizmugurē ielejā kvieši.. Mazliet tālāk ielejā ir rudzi, pa labi no tiem mieži, tad nāk kukurūza un tālāk līdz lauka galam atkal kvieši. Uz lauku ceļa stāv netālu no mūsu mājas vesela virkne kara automašīnu, smukā rindiņā cita aiz citas, šaipus lauku ceļa ir kāposti un bietes garās vagās, burkāni un kartupeļi, un virs un ap mums ir mežs..”[9] Turklāt autors, paralēli nojaucot jebkādas robežas starp pagātni un tagadni, šādu kontrastos balstītu vēstījumu veido tik prasmīgi, ka izpelnās pārmetumus par pārāk vienkāršotu pieeju izvēlētajai pamattēmai un viņa rakstības stils tiek dēvēts par šausmīgu un sāpīgu tieši tā iemesla dēļ, ka par smago pieredzi tiek stāstīts tik viegli[10]. „Jedenevas tuvumā” prasmīgi un lasītājam dažbrīd nežēlīgi līdzās novietotas absolūti pretējas lietas, radot vidi, kurā tradicionāli veidotajiem bināro opozīciju pāriem ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, vienādojot pat dzīvību un nāvi: „Mēs, tas ir, mazā Jūlija arī, viņa guļ Antoņinai rokās vai Vašnaram klēpī un laiku pa laikam brēc vienmēr tad, kad vien kādu brīdi uz mostas, lielāko daļu no savām pirmajām četrām nedēļām, no pēdējām četrām nedēļām viņa noguļ.”[11].

Tekstā gan notikusi apzināta izvairīšanās no reālistiska vēstījuma ar naturālistiskām ainām, kurās būtu aprakstītas upuru ― vajātāju attiecības, nostājoties kāda pusē, ļaujot autoram runāt par cilvēku nežēlību kā tādu, kas bijusi nemainīga gadsimtiem. Tādējādi jaunu kontekstu iegūst citētais Bībeles fragments no Soģu grāmatas, kas liek izteikt minējumus, vai autors, ar postmodernismam tik ļoti raksturīgo vēlmi apšaubīt par patiesību pieņemtus apgalvojumus, netieši nenorāda uz pretstatījuma „upuri ― slepkavas” nosacītību senākā vēstures kontekstā. Vienlaikus, saglabājot kontrasta principu, tiek norādīts, ka neviena totalitāras sistēmas izveide sākotnēji nav iespējama bez sabiedrības atbalsta, aprakstot zemnieku vidi, kuri „..jau ir priecīgi, ka liek viņus mierā, ja viņiem par to tikai jāpadara kāds sūda darbiņš”[12], pat ja „sūda darbiņš” būtu kaimiņa mājas nodedzināšana. Vennemans netieši uzdod jautājumu, kurā brīdī tiek pārkāpta smalkā robeža, kad kaimiņš, kurš „.. jau gadiem ilgi, kad vien var, rūpējas par mums un jau gadiem ilgi vismaz reizi nedēļā pie mums parādās, lai mums bērniem kaut ko atnestu vai palīdzētu celt māju kokā, izlabotu kamanas ziemai, taisītu pūķus, asinātu slidas, lāpītu vecos drēbes lācīšus, uzstādītu dārzā šūpoles, brūvētu mums pašiem savu limonādi..”[13], kļūst par ienaidnieku un uzcelto nodedzina. Autors radījis lakonisku, rūpīgi konstruētu tekstu, kura vārdu jēdzieniskās nozīmes atklāšana tiek nodota lasītāju ziņā ― cik daudz viņš zinās, pratīs un vēlēsies izlasīt. Kevina Vennemana romānā pamanāms arī zīmīgs, ar šo latviešiem tik neskaidro jēdzienu ― nacionālā identitāte ― saistīts paradokss, par kuru jau ir runāts latviski tulkotās t.s. holokausta literatūras sakarā[14]. Kaut arī ģimenes tēvs nesvin ne Purim svētkus, ne Hanuku, brālis izvēlas nomainīt pasi un kļūt par katoli, lai varētu laulāties baznīcā, pienāk brīdis, kad apkārtējie, kaut arī brutālā veidā, rada apstākļus, kuros savu piederību konkrētai nācijai nākas apzināties piespiedu kārtā.

Zīmīgi, ka Kevinam Vennemanam beidzot izdevies tas, ko jau mēģinājuši citi rakstnieki, kuru darbos skarta holokausta tēma (kā viens no autoriem, par kura ietekmi uz K. Vennemana prozu tiek runāts, minams V. G. Zēbalds un viņa 2001. gadā izdotais romāns „Austerlics”) ― padarīt šo tēmu un ar to saistīto vāciešu tautas pieredzi par mākslinieciski augstvērtīgu vēstījumu, kas būtu uztverams neatkarīgi no piederības konkrētai paaudzei vai tautībai, iztiekot bez tiešas didaktikas un pārspīlētas emocionalitātes. Un recenzijas sākumā minētās kritiķu ilgas pēc nākamās Kevina Vennemana grāmatas jau piepildījušās ― 2007. gadā viņš uzrakstījis savu otro romānu „Mara Kogoj”.


 

[1] „..Līdz ar Otrā pasaules kara sākumu ienākušajiem vācu okupantiem sabrūk funkcionējoša mērķorientētā sabiedrība, kas gadiem ilgi vienojusi turienes katoļus un ebrejus,” lasāms grāmatas oriģinālizdevuma vācu valodā izdevniecības piedāvātajā anotācijā, kas atklāj šī darba interpretāciju Vācijā. Koncentrēšanās uz darba vēsturisko kontekstu vērojama arī lielā daļā recenziju. http://www.goethe.de/Ins/lv/rig/ver/lv3622888v.htm.

[2] Diez Georg. Die schönste traurige Geschichte // http://www.zeit.de/2006/03/L-Vennemann.

[3] Deutsche Schuld (burtiski tulkojot ― vāciešu parāds) ― jēdziens, kas tiek izmantots, runājot par pašreizējām attiecībām vāciešu un ebreju starpā holokausta kontekstā.

[4] Vennemans K. Jedenevas tuvumā. ― R., Dienas grāmata, 2008, 76. lpp.

[5] Tas gan neliedz kritiķiem un vēsturniekiem ar apbrīnojamu ietiepību izteikt minējumus par precīzu romāna darbības laiku, minot pat precīzus datumus (piemēram, viena no versijām ir, ka romāna darbība sākas 1944. gada 10. maijā). Pats autors par šiem minējumiem atturīgi klusē.

[6] Vennemans K. Jedenevas tuvumā. ― R., Dienas grāmata, 2008, 91. lpp.

[7] J. Elsberga precīzi izvēlētie apzīmējumi par Vennemana romāna valodu anotācijā uz grāmatas latviskā izdevuma pēdējā vāka.

[8] Vennemans K. Jedenevas tuvumā, 62. lpp.

[9] Turpat,16. lpp.

[10] „Tāds vieglums tādai nastai!” izsaucas A. Kedvesa laikraksta „Neue Zürcher Zeitung” publicētajā recenzijā. http://www.perlentaucher.de/buch/23244.html.

[11] Vennemans K. Jedenevas tuvumā, 21. lpp

[12] Turpat, 11. lpp.

[13] Turpat, 22. lpp.

[14] Šo paradoksu definējis kritiķis P. Daija, analizējot I. Kērtesa romānu „Bezliktenis”.

Tēmas

Aija Fedorova

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!