Ar bērniem
04.03.2013

Gatavais Cirks

Komentē
0
Saglabā

Teātris, kino, koncertzāles, pat elitārā opera – tās ir kultūras iestādes, par kuru apmeklējuma pieredzi intelektuāla pārdzīvojuma vai vienkāršas izklaides kāros cilvēkus var dzirdēt dalāmies pietiekami bieži. Turpretim tādi jautājumi kā "Vai jau biji uz gigantiskajiem ziloņiem?" un "Nu, kā tev tie "Zilie, zaļie brīnumi"?" sarunu biedrā var izraisīt neviltotu izbrīnu, jo aktīva sekošana līdzi Rīgas Cirka jaunākajai programmai nav uzskatāma par tipisku vidusmēra kultūras un izklaides produktu patērētāja uzvedību. Un tomēr arvien vairāk cilvēku no mana draugu un paziņu loka nevairās atklāt, ka pēdējo pāris gadu laikā ir bijuši cirkā, un – pārsteidzošākais – vairums no viņiem pat nepārstāv kategoriju "ģimene ar bērniem". Ir taču tāds stereotips, ka zooloģisko dārzu, leļļu teātri un cirku apmeklē vai nu kopā ar kādu bērnu, vai arī vienreiz desmitgadē padzisušās pieredzes atsvaidzināšanai.

Rīgas cirka ēka ir celta 1888. gadā – laikā, kad cilvēkus ar kaut ko pārsteigt vēl bija salīdzinoši viegli. Atlika vien ēkas būvniecībā visiem par zili zaļiem brīnumiem izmantot dzelzceļa sliedes (taisnības labad jāpiebilst – tikai jaunas!) vai arī uzaicināt ciemos brāļus Limjērus nodemonstrēt kustīgu bildīti uz ekrāna jeb pasaules pirmo kinofilmu. Šodien, kad pārsteigt cilvēkus ir grūti, ēka iekļauta aizsargājamo pieminekļu sarakstā, kā arī pašaizliedzīgi saglabājusi uzticību vintāžas tradīcijām, kļūstot par vienu no lielākajām Rīgas arhitektūras hipsterēm. Aiziet uz cirku un nopirkt tur vafeli ar kondensēto pienu, starpbrīdī, ejot uzpīpēt, saņemt kartona kontramarku un māņticīgi trīsreiz pieklauvēt pie senilajiem koka krēsliem var kļūt par līdzvērtīgi autentisku atrakciju palikšanai, piemēram, Liepājas Karostas cietumā. Tāpēc izvēlētais reklāmas sauklis "Rīgas cirks – kopā ar laiku!" šķiet pavisam loģisks – laiks šeit nerit uz priekšu vai nestiepjas kā siekala līdzi, bet ir tik pārliecinoši apstājies uz vietas, ka arī katrs pats uz mirkli var pazaudēt sava bioloģiskā vecuma izjūtu.

Programmā "Cirka dārgakmeņi", kas vēl būs baudāma tikai līdz 10. martam, uzstājas gan vairāki starptautiskā festivāla "Zelta Kārlis 2013" uzvarētāji, gan citu festivālu laureāti, kuri pozicionēti kā savas dzimtenes dārgumi. Tradicionālas cirka izrādes mērķis ir vienkāršs – izraisīt apbrīnu un uzturēt jautrību, nekāda galvas lauzīšana, tikai pārsteiguma pilnas elsas un nerimstoši aplausi. Ja akadēmiskās mūzikas koncertā iespējams izgāzties, nepārdomāti sākot sist plaukstas brīdī starp nospēlētajiem skaņdarbiem, tad cirkā šāda veida palīdzību no zāles mākslinieki pieprasa nepārtraukti.

Šķiet, cirks kā mākslas veids palēnām cenšas norobežoties no prasmīga dzīvnieku ekspluatētāja reputācijas – piemēram, pasaules slavenajā cirkā "Cirque du Soleil", kas aprīlī atkal viesosies Latvijā, faunas pārstāvji netiek izmantoti vispār. Tāpat arī starp Cirka dārgakmeņiem dzīvnieku numuru ir salīdzinoši maz. Viens no tiem ir lidojošs foksterjers, kurš ieķeras sava skatuves saimnieka drēbēs un griežas uz riņķi tik enerģiski, ka izraisa pārdomas, vai cirkā nevajag ieviest dopinga kontroli. Brīdī, kad ķertais sunītis, pieplacis pie dresētāja muguras, paceļas augstu pie zāles griestiem, bailēs instinktīvi aizveru acis. Tomēr iepriekš esmu redzējusi, kā savus riņķus vairakkārt neveikli no rokām izmet eksotiskā žongliere no Vācijas un pamatu – skatuves partnera galvu – zem kājām zaudē vairākas kazahstānietes. Taču bērniem šis priekšnesums patīk – kā jau visi, kur kāds (parasti – klauns) tiek kaut kā piemuļķots.

Kopā ar sirsnīgiem dalmāciešiem, aizrautīgiem pūdeļiem un žēlsirdīgas jūtas raisošiem ponijiem bija ieradies arī Misters Dalmācietis no Itālijas – gods godam, šoreiz augšā, pie griestiem, neviens vairs nemēģināja celties. Suņi lēkāja un Brēmenes muzikantu cienīgā manierē jāja ar ponijiem, kuri savukārt pacietīgi rikšoja riņķī ap zāli, bet viens no viņiem izrādījās īpaši talantīgs un kopā ar Gunāra Kalniņa ziedu laikus atgādinošu mazu panku puiku noslēdza priekšnesumu, rokenrola ritmos kratot savas biezās, blondās krēpes. Vēl zīdītāju sugu pārstāvēja – citēju – "ugunīgākā Eiropas jātnieka" zirdziņš, kuram pavēles dejot un lēkāt tika dotas, maigi čukstot ausī, kā arī milzīgs lauvu dresētājs no Francijas. Lai gan zvēru karalis kopā ar palielo lauveņu harēmu visu izpildīja godam, nepameta sajūta, ka viņi muskuļoto francūzi, kurš rausta aiz astes un liek kāpelēt no viena klucīša uz otru, patiesi ienīst.

Bez jau pieminētajiem kazahstāniešiem bija gan dzīvās mūzikas orķestrītis, gan gaisa akrobāti un vingrotāji riņķos, kuri nepagurdami virpuļoja pie griestiem, gan ekvilibrists uz antīka velosipēda u.c. Tas viss izskatījās skaisti un pārsteidzoši, tomēr tādam cilvēkam kā man vienā brīdī diemžēl palika garlaicīgi. Es ar sajūsmu varu skatīties visādus ekstrasensu šovus vai pat burvju triku priekšnesumus (tos gan tikai teorētiski, jo neatceros, kad pēdējoreiz kaut vienu būtu apmeklējusi), apbrīnot cilvēku prāta spējas, tēlotprasmi, taču tāda ilgstoša virpuļošana – vienalga, uz slidām, sniegadēļa vai iekārtam diegos – mani nogurdina. Lūdzu, esiet pret to iecietīgi, cilvēki, ziniet, ir dažādi.

Kopumā radās sajūta, ka bērnus vairāk par dejojošo zirgu un rēcošajiem lauvām sajūsmināja vienkāršo latviešu klaunu Ketty un Geno jociņi, turklāt starpbrīdī redzēju tik daudz jauniešu ar sarkaniem deguniem, ka radās jautājums – kāda velna pēc arvien vairāk pieaugušo sirgst ar klaunu fobiju? Viens puika pat bija tā aizrāvies ar jauno tēlu, ka diktatoriski paziņa klasesbiedriem: "Tagad visiem jāskatās tikai uz manu degunu!" Bija gan arī daži divdomīgi jociņi – piemēram, klaunu sievietei krūšu rajonā pēkšņi parādījās divi milzīgi baloni, par ko līdz galam tā arī nesapratu – tas bija vai nebija līdzjūtīgs sveiciens tēvam, kuram tas sarkanais deguns, vafele, popkorns un vēl arī galda spēle "Cirks" bija jāiegādājas? Priekšnesuma galvenā mērķauditorija man tā arī netapa skaidra, bet, tā kā zāle bija pilna, uzskatu to tikai un vienīgi par savu problēmu. Galu galā – varbūt ir vērts turp doties tāpēc vien, lai rūdītos, nezaudētu imunitāti un nesasirgtu ar klaunu fobiju.

Jāpiebilst, ka kopējo stila līniju eleganti pasvītrojušajā Rīgas Cirka mājaslapā atrodams piedāvājums arī citām izklaidēm – piemēram, pēc paēšanas kopā ar Makdonalda klauniem var doties turpināt dzimšanas dienas svinības ciemos pie īstiem – cirka – klauniem! Taču tie, kuri izrādes laikā atraduši sevi, var apmeklēt cirka skoliņas jeb Rīgas Cirka studijas nodarbības, kurās vecumam ierobežojumu nav, tāpēc – ja esat nolēmuši bērnu nākotnē sūtīt vienīgajā klaunu koledžā ASV Floridas štatā, tā viņam būs īstā vieta, lai sagatavotos iestājeksāmeniem.

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!