Kino
19.10.2021

Fabians jeb kārtība ir ļaunuma priekšvēstnesis

Komentē
1
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) filmām. Šajā publikācijā Lolita Tomsone raksta par Dominika Grāfa filmu "Fabians jeb gājiens pie suņiem" (Vācija).

Filmas nobeigumā liesmo grāmatu ugunskurs, tajā sadeg arī galvenā varoņa, rakstnieka Jakoba Fabiana, uzrakstītais. Filmas nosaukumā skatītājam ir pateikts priekšā: viss ies postā, pēc divām stundām un 56 minūtēm arī uzzināsi, kā tieši. Mīlētā un daudz lasītā bērnu rakstnieka Ēriha Kestnera melni satīrisko romānu "Fabians" publicē 1931. gadā, tie ir pēdējie krāšņie Veimāras republikas gadi, un pateicīgāku laiku kino grūti iedomāties.

1933. gada maijā Operas laukumā Kestners pieredz sadegam savu romānu pieaugušajiem "Fabians jeb kāda morālista stāsts": vācu studenti, kuri atbalsta Hitleru un viņa propagandētās nacionālsociālisma idejas, met ugunskuros visu, kas pretīgs viņu iedomātajam vācu garam, visu, kas nesaskan ar vācu valodas tīrības idejām.

Par tīrību domājot, filmā nelaimes priekšvēstnesis ir kārtīgs dzīvoklis, kurā neviena vairs nav un neviens vairs nenāks. Vēstules uzrakstītas, un trauki nav jāmazgā tur, kur neviens nepaliek uz vakariņām. Blēzs Paskāls ir teicis, ka kārtība ir nāves priekšvēstnesis.

Vācu režisors Dominiks Grāfs radījis aizraujošu filmu par baudkārām kaislībām pagrīdes varietē iestādījumos, kur uzpucētas un izsalkušas dāmītes dzied piedauzīgas dziesmiņas, maucīgas un pusjukušas sievietes atdodas par sīknaudu, lesbiešu salonos nodarbojas ar mākslu un izklaidi, bet dzejnieku par garlaicīgiem pantiem publika apmētā ar cukurgraudiem.

Režisors filmā saglabājis Kestnera romāna asprātīgos dialogus un drūmo humoru, paturējis vai pat paspilgtinājis zināmu mizogīnijas atmosfēru, kur vienīgi māte ir taisna un svēta, bet visas citas ir lētas vai dārgas palaistuves.

Tā ir Vācija, kur valda bads, nauda un neprāts. Ielās līdzās teātra afišām un baseina peldēšanas stundu sludinājumiem izlīmēti vēlēšanu saraksti ar svastikām, gar tām stingru soli drasē nacisti formās un reizēm kaujas ar komunistiem.

Rakstnieks un cigarešu reklāmu rīmētājs Fabians (izcils Toma Šilinga aktierdarbs) ir traumēts pasaules karā, viņš jūt, ka viss tuvojas postam un galam, tāpēc jādzīvo šodienai, nekam īsti nepieķeroties. Svarīga ir mīļā mamma, kura no Drēzdenes sūta pārtikas paciņas un naudu, svarīgs ir draugs, ideālists un intelektuālis Labude (Albrehts Šuhs), vēl nav zudusi zināma līdzcietība pret dzīves pabērniem un karā izkropļotajiem. Vienā no šādiem bohēmas plostiem, kad dzīves ilūzijas izbirušas un samīcītas uz bāra lipīgās grīdas, Fabians satiek topošo juristi un aktrisi, skaisto Kornēliju (aktrise Saskija Rozendāla), un vismaz uz brīdi mīlestība, pat uzticība ir iespējama. Emocionālā tuvība un tikšanās prieks uzņemts tā, ka ļauj skatītājam pietuvoties abu laimei. Varbūt diviem krietniem cilvēkiem ir cerība nenonākt "pie suņiem", kur vienīgais ceļš ir lejup. Nedomāju, ka mīlestības liktenis kino pasaulē vienmēr ir neiespējami traģisks, bet īsajā brīdī starp diviem kariem tai lemts īss un spilgts mūžs.

Filmas sākumā mēs, sekojot kamerai, ieejam pazemē, Berlīnes Heidelberger Platz metro stacijā, tur mūsu laikabiedri gaida vilcienu. Kamera iet viņiem līdzi, izvēlas tukšāko tuneli un nonāk 1930. gadu sākumā, laikā, kas sasaucas ar mūsējo. Un tur raud Fabians. Ar skatītāju runā aizkadra balss, kas izklausās pēc Kestnera ar cigareti rokās, hūti galvā. Filmā restaurēta ne vien tā laika Berlīne, bet parādās arī sīkpilsoniskā Drēzdene, pilsēta, kuras pavisam drīz vairs nebūs. Savās atmiņās par bērnību un Drēzdeni Kestners raksta:

"Esmu dzimis skaistākajā pilsētā pasaulē. Pat ja tavs tēvs, bērniņ, būtu bagātākais cilvēks pasaulē, viņš nevarētu tevi turp aizvest, lai to apskatītu, tās vairs nav. Tūkstoš gadus tika celts tās skaistums, vienā naktī tas pilnībā tika izpostīts."

Tāda filmā ir arī Berlīne, pilsēta, kuras vairs nav, vienīgi kino ir iespējams atjaunot nopostīto pilsētu.

Līdzīgi režisors neslēpj no mums arī Stolpersteine, klupšanas akmeņus – piemiņas plāksnītes pie mājām, no kurām aizvesti ebreji. Staigājot pa Berlīni, esi pārsteigts, ka uz daudzām no tām rakstīts: galamērķis un nāves vieta – Rīga.

Saraustītos filmas kadrus, kas vietām atgādina sliktus 80. gadu video, nomaina melnbaltās kinohronikas ar Berlīnes skatiem, tad skatītāju iemidzina lēni un rūpīgi uzņemtu kadru poētika. Skatoties filmu, skatītājs nevar norimties, operators inscenētājs Hanno Lencs izgaismo laikmeta nervozitāti, kas norimst tikai dabā, pie upes, kurā pienāk stāsta beigas.

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks". Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!