Nebija tā, ka ģimenes ārsts ieteica nesmēķēt, lai risinātu kuņģa problēmas. Man nedraudēja insults, un es varēju noskriet piecus kilometrus. Drēbes smakoja reti, pirkstu gali nedzeltēja. Jā, dažkārt man vajadzēja izmantot devītās klases eksāmena cienīgu matemātiku, lai izrēķinātu, vai cigaretes vispār varu atļauties, taču arī to atrisināju, cigarešu bloku vienkārši iekļaujot ikmēneša tēriņos. Tomēr uz nerviem sāka krist, ka motivēt garākai pastaigai līdz degvielas uzpildes stacijai mani spēja vien izsīkums krājumos. Nu, vai vēl trakāk – brīdis, kad mājās beigušies pat sērkociņi. Man apnika, ka izpaliek sarunas pirms teātra izrādēm un kļūstu niķīgs, ja pēc paēšanas neesmu izskrējis ārā, pirms turpinu skatīties iesākto filmu. Nemaz nestāstīšu par garajiem lidojumiem vai klaustrofobiskajām, pelnu noklātajām lidostu pīpētavām.
Viss jau arī nebija tik slikti. Dažkārt, kad, spēlējot videospēles, nosēdēju četras stundas no vietas, tieši smēķēšanas alkas lika man atjēgties. Kad izgāju no bāra atjaunot sociālās baterijas, prātā nāca arī idejas jauniem stāstiem. Šķiet, tieši smēķējot kopā ar mammu, uzlabojās mūsu attiecības, un šaubos, ka es būtu kļuvis par komandas vadītāju, ja nebūtu sešas reizes dienā gājis turp atpakaļ no ceturtā stāva, lai smēķētavā tenkotu ar priekšteci. Cigaretes man palīdzēja izturēt pirmos mēnešus ar kucēnu, kad bija jāiet laukā ik pēc trim stundām, tostarp naktī. Un dažiem smēķēšana vienkārši piestāv. Tajā pašā laikā apzinos, ka varbūt sev tikai iestāstīju, ka man patīk lietū stāvēt zem mazās nojumes, no kuras pil uz telefona un kedām.
Es negribu būt didaktisks, negribu tevi apturēt, jo man ir gaužām vienalga, ko tu dari. Es neesmu puritānis – neskaitāmas reizes pats esmu dienā izsmēķējis veselu paciņu, pēc kuras nākamajā dienā mokos ar emocionālām un fiziskām paģirām. Es smēķēju piecus gadus, ko tur vairs darīt?
Tas sākās mājupceļā no visai briesmīga komandējuma Dānijā. Man vajadzēja izlidot jau pirms divām stundām, bet vislabāk pirms sešām dienām, kad tur ierados. Kājas bija jēlas, brīvu krēslu nebija, tāpēc pieveikts norāvu zābakus un apsēdos uz palodzes. Tieši tobrīd pretī nāca bijušais kolēģis, kuram Kopenhāgenā bija pārsēšanās. Samulsis uzrāvu atpakaļ zābakus, bet priecājos, beidzot redzot pazīstamu seju. Pirmīt biju tā sailgojies pēc latviešiem, ka smēķētavā uzsāku sarunu ar trim nepazīstamiem celtniekiem. Bijušais kolēģis uzreiz sāka stāstīt par atmešanu, jo par ko gan citu lai mēs runātu? Viņš bija izturējis jau nedēļu, bet lidmašīnas kavēšanās dēļ kāre pēc dūma bija teju neatvairāma. Kolēģis minēja grāmatu, kas palīdzējusi atmest, un manī uzreiz pamodās skepse, jo pašpalīdzības grāmatas vienmēr šķitušas kultiskas. Attaisnojos, ka pašam tas neizdotos – šobrīd ir pārāk daudz stresa. Viņš atcirta, ka tas ir vēl labāk, jo tad es varētu sev kaut ko pierādīt, turklāt nekad jau nebūs īstā mirkļa. Es mainīju tēmu, tomēr galvā aizķērās doma, kura tobrīd šķita kā vien attāla Jaungada apņemšanās. Mirkļa vājums, jo smēķētāji nekad nopietni nedomā par atmešanu.
Divas nedēļas pēc ceļojuma aizgāju uz Āgenskalna bāru, kur pēc tam, kad bārmenis aizslēdzis durvis, atļauts smēķēt iekštelpās. Smēķēju pirms ierašanās, divtik bārā un vēl pēcāk, kad izvedu pastaigā suni. Parasti taupības nolūkos centos sevi ierobežot līdz puspaciņai dienā, bet todien izpīpēju pusi no vienas un vēl pusi no nākamās, ko biju iemetis somā, jo zināju, ka droši vien kāds gribēs, lai uzcienāju. Nākamajā rītā jutos gan morāli, gan fiziski slikti. Nebiju izdzēris daudz, bet organisms ar gadiem vairs netur alkoholu un pamodos ar pamatīgām galvassāpēm. Kad pusdienlaikā izgāju pastaigā ar suni, smēķējot nepatīkami noreibu – tā bija ar katru pirmo rīta cigareti, tomēr šoreiz palika tik nelabi, ka gar acīm kļuva teju melns. Nevarēju ne nesmēķēt, ne smēķēt.
Dzīvoklī paķēru ūdens pudeli, piesēdos pie datora un atcerējos par kolēģi. Joprojām biju skeptisks, taču izlēmu sameklēt viņa pieminētās "The Easy Way to Stop Smoking" (Alens Džons Kers) kopsavilkumu. Galvenais, kas iecirta apziņā, bija: koncentrēties uz to, ko iegūstu nesmēķējot; atmest uzreiz, nevis mēģināt pakāpeniski samazināt patēriņu, jo tad sanāk katrai cigaretei piešķirt lielāku nozīmi, un noteikt konkrētu cigareti, kura būs pēdējā. Nospriedu, ka domu gājiens nav slikts, turklāt es klausu kolēģa padomam, nevis autoram, kurš pats nomira no plaušu vēža. Pēcpusdienā atkal izvedu pastaigā suni, izbaudu katru dūmu. Cenšos vilkt dziļi un izpūst lēni, lai plaušās atstātu pēc iespējas lielāku nospiedumu. Sajūtos nostalģisks, taču nelabā dūša atgriezās. Pirms kāpšanas uz dzīvokli, kā veicot soda metienu, ielidināju miskastē gan cigaretes, gan šķiltavas un rezultātā pazaudēju arī lielisku pudeļu attaisāmo. Un ko tagad?
Mājās iegūglēju, kas ar mani notiks. Atrodu diagrammu, kurā uz kūpošas cigaretes norādīts, kas ar atmetēja organismu notiek tuvākajās stundās, dienās, mēnešos, gados. Pēc divām stundām uzlabojas asins cirkulācija, pēc divdesmit četrām stundām sāk atjaunoties sirds audi. Divas dienas, un uzlabojas oža, garša, bet trešajā dienā atmešanas simptomi ir vissmagākie. Galu galā alkas pēc cigaretēm var turpināties līdz pat trim mēnešiem, kad visi nikotīna receptori būs norimušies. Pēc desmit gadiem ir uz pusi mazāka iespēja saslimt ar plaušu vēzi, tomēr tobrīd man tas nav no svara – es satraucos tikai par trešo dienu.
Pabrīdinu draudzeni – nesmēķētāju, un viņa mani atbalsta (lai gan vēlāk atzina, ka pati knapi noturējusies, lai nenopirktu man cigaretes). Pirmajās stundās man savelkas žoklis, taču tā ir ikreiz, kad nervozēju. Uz vakaru palielinās apetīte, bet galvassāpju dēļ par to nedomāju. Pēdējā vakara pastaigā automātiski sniedzos pēc cigarešu paciņas, bet tās tur vairs nav. Diena ir norakstīta, un es viegli iemiegu.
Nākamajā dienā galvā ir vate. Domāju, ka alkohola sekas turpinās, līdz atceros par atmešanas avantūru. Par laimi, klāt ir garā nedēļas nogale, kas sniedz pilnvērtīgu iespēju cīņai. Pirmajā pastaigā savelkas žoklis, un es vēlreiz sniedzos pēc fantoma paciņas. Pēc brokastīm ceļos, lai dotos smēķēt, un atkal piesēžu. Paiet stunda – laika posms, kādu parasti ievēroju starp cigaretēm, un alkas atgriežas. Saprotu, ka šī nebūs cīņa ar simptomiem, jo neviens naktī nemostas smēķēšanas dēļ. Nē, šī būs cīņa ar trigeriem.
Apetīte turpina augt. Šķiet, ka labāk elpoju, bet varbūt tas ir placebo. Plaušās jūtu tādu kā deguma sajūtu. Turpinu pētīt diagrammas un domāju, vai tas ir tas, ko viņi domā ar plaušu attīrīšanos, vai arī es beidzot sajūtu, cik tālu esmu novedis savus elpceļus. Kļūstu niķīgs, viegli aizsvilstos. Nedēļas nogalē grasījos rakstīt stāstu, bet neceļas roka. Stundas aizrit bezdarbībā un īgnumā.
Trešajā dienā gribu vienkārši sēdēt un eksistēt, bet nevaru pieļaut vakardienas kļūdu. Ir jānovērš domas. Ar draugiem spēlēju "Civilization IV", ko parasti ir grūti ieplānot, bet tieši tovakar visi ir brīvi. Ir atmešanas kulminācija, un spēles laikā sadusmojos. Viens no viņiem pārāk ilgi vilcinās ar gājieniem, un es nevaru nosēdēt mierā. Zinot, ka cenšos atmest, viņš iesaka, lai eju nopirkt cigarešu paciņu, bet muļķis nezina, ka uzpildes stacija ir ciet, tāpēc eju tīrīt māju un mazgāt traukus. Gribu kliegt un ar rokām cieši ieķeros rakstāmgaldā. Atgādinu sev par visu, ko iegūstu nesmēķējot, taču bilde miglojas. Jā, man sasodīti patīk smēķēt, bet es to nevaru darīt visu dzīvi, man ir veselīgas bailes no vēža. Nosodu sevi, ka izniekoju laiku spēlēs, nevis lasot grāmatas, līdz iestāstu sev, ka esmu slims un man vajag tās pāris dienas, lai izveseļotos. Pēc pusnakts spēli beidzam, un esmu tikai drusciņ sabojājis attiecības ar draugu, bet tur var vainot arī virtuālo karu. Grūtākā diena ir pievarēta.
Piektajā dienā atsāku strādāt. Tas līdz šim ir spēcīgākais trigeris, bet ne pēdējais. Nākamajās dienās gribu smēķēt, kad draudzene lūdz nonākt pēc iepirkumu maisiņiem vai kad gaidu autobusu. Satiekot vecākus, gandrīz automātiski dodos terases virzienā. Dažkārt alkas uznāk pašas no sevis, lai gan arvien retāk. Vai jūtos labāk? Īsti ne, un vispār šķiet, ka trūkst enerģijas, tāpēc dzeru vairāk kafijas. Oža nav labāka, plaušas joprojām dedzina. Bet esmu mazāk uzvilkts, emocionāli stabilāks. Un klāt ir vasara – izrādās, ka man nevajag iemeslu, lai ietu garās pastaigās.
Kad pēc divām nedēļām kāds jautā, kā iet, saku, ka esmu jau atmetis. Pirmais jautājums, ko saņemu, ir "kāpēc?", un es nezinu, ko atbildēt. Kad tieku pāri absurdajam jautājumam, prasu sev, kāpēc pirms tiem pieciem gadiem vispār sāku. Toreiz man iedeva veipu ar saldu mango šķidrumu, kas lija pāri pirkstiem, un, kad beidzu klepot, patīkami un negaidīti apreibu. Protams, ņemšanās ar šķidrumu miksoloģiju prasīja pārliekas pūles, tāpēc pārgāju uz cigaretēm. Vienatnē tās ļāva justies kinematogrāfiski. Stāvot nostāk no citiem – noslēpumaini. Patiesībā biju vien neveikls, bet piederēju pie komūnas. Ķircinu draugu, kurš uzsāk smēķēt, bet tā laikam ir, ka, vienam beidzot, otram jāsāk – Latvijā smēķētāju skaits nesarūk. Taču viņš nesūdzas. Tagad var uzsākt sarunu, palūdzot, lai svešinieks pie blakus galdiņa uztin cigareti, savukārt es esmu palicis viens. Kā lai es komunicēju ar cilvēkiem? Manas sociālās prasmes klibo, un es nezinu, ko darīt ar rokām.
Ir pagājuši trīs mēneši, kopš beidzu smēķēt, – laika posms, kam vajadzēja paiet, lai nikotīna receptori norimtos un es sevi varētu pieskaitīt pie patiesajiem atmetējiem. Kas mainījies? Joprojām ir virkne nepārrakstītu trigeru – gribēju smēķēt Jāņos un zinu, ka gribēšu arī Ziemassvētkos. Nezinu, vai alkas jebkad beigsies. Tās bija sevišķi izteiktas šī raksta tapšanas laikā, kā arī jebkad, kad esmu lielā pūlī. Noguris esmu tikpat bieži. Man pietrūkst iespējas kādam padot šķiltavas, un ar ilgām noskatos uz cilvēku, kuram jāstāv gabaliņu no citiem un jāgrozās vēja virziena ietekmē. Tomēr man ir bail domāt, kas notiktu, ja es dotos līdz uzpildes stacijai un nopirktu ne tikai hotdogu. Atmešanas process tā mocīja, ka pat būšana blakus dūmiem izraisa vieglu trauksmi. Stāstu idejas top retāk, taču vairs nejūtu tik spēcīgu vajadzību doties atjaunot sociālās baterijas.
Cigaretes man vienmēr lika skrupulozi skaitīt finanses un atskatīties, lai saprastu, vai kādam nepūšu virsū dūmus, lika justies kā filmu varonim un atļāva darba laikā nestrādāt. Taču, lai kā tās attaisnotu, apzinos, ka kinematogrāfisko sajūtu varu dabūt arī ar mūziku un austiņām. Joprojām varu stāvēt nostāk un vērot horizontu, kad citi ir apnikuši, jo patiesībā visiem vienalga. Un, galu galā, tagad sajēdzu – viss tomēr pamatīgi smako.
1