Publicitātes foto
 
Teātris
01.07.2022

Ekskurss krievu dvēselē

Komentē
1
Saglabā

Par Alvja Hermaņa izrādi "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī.

"Post Scriptum". Pēc rakstītā. Tas, kas neiekļāvās stāstījumā, bet ko ir būtiski pateikt.

Alvis Hermanis savu "Post Scriptum" ir veltījis Ukrainas karam. Par to nevar būt ne mazāko šaubu, ja esat iedziļinājušies tajā, ko režisors paudis publiski, un, pat ja neesat – to pastāstīs programmiņa. Septiņas lapas veltītas Mariupoles teātrim, ko 16. martā sabombardēja Krievijas spēki, par spīti marķējumam "Bērni" un faktam, ka tajā patvērumu meklēja vairāk nekā tūkstotis civiliedzīvotāju. Izrāde tātad ir post scriptum tam. Vēl nepateiktais. Būtiskais.

Man liekas, ka šajā gadījumā pat vairāk nekā citos ir svarīgi izrādi izvērtēt pēc pašas diktētajiem noteikumiem. Tā ir vieglāk nekļūdīties, pasakot, kas "Post Scriptum" ir kā mākslas darbs. Daudz sarežģītāk šoreiz ir izsvērt, kas iestudējums ir kā sociāla, politiska, kultūras parādība, jo tad vērā jāņem arī autoru pozīcijas. Tāpēc vispirms par vienkāršo – par mākslu.

"Post Scriptum" pamatā ir montāža, veidota no diviem gabaliem un savienota ar tiltiņu. Gabali ir fragments no Fjodora Dostojevska romāna "Velni" un liecība – "Nord Ost" ķīlnieku krīzē izdzīvojušas sievietes stāstījums, ko iestudējuma autori aizguvuši no Annas Poļitkovskas publikācijām avīzē "Novaya Gazeta". Katrs atsevišķi ņemtais fragments ir spēcīgs. Hermanis, protams, mistificē, proti, ļauj skatītājam noprast, ka Stavrogina vēstule ir nezināms materiāls (tā gluži nav – lai arī tiešām savulaik cenzēts, šis romāna fragments ir labi zināms tiem, kas par Dostojevski ir interesējušies), tomēr tās saturs pats par sevi nevar atstāt vienaldzīgu. "Velnu" noslēpumainākais varonis, kuru citādi redzam tikai pārējo iztēlē kā augstāko atdarināšanas cienīgo paraugu gan nihilistiem, gan romantiķiem, gan slavofiliem, par neskaitāmajām sievietēm nemaz nerunājot, stāsta par savu dzīvi, publiski atzīstoties grēkos, kurus izdarījis ne citādi, kā vien aiz baudas pagrimis. Viens no tiem ir desmitgadīga bērna izvarošana un novešana līdz pašnāvībai. Skatītāji JRT zālē jūtas neērti, daži iet prom, kāds pāris rindu aiz manis paskaļi komentē: citi ir drosmīgāki par mums… Teksts savā lietišķumā raisa pretīgumu. 

Otrs fragments savukārt skatītāju iežēlina un aizkustina. Latvijā droši vien nav daudz cilvēku, kas neatcerēsies 2002. gada notikumus, kad teroristi saņēma gūstā veselu teātra zāli un pēc nedēļas pret dzīvībām ciniski vienaldzīgā atbrīvošanas operācijā, saindējoties ar drošības dienestu zālē pumpēto gāzi, bojā gāja vairāk nekā 150 cilvēku. Iestudējumā skanošajā tekstā tieši neviens vainots netiek (lai arī pusvārdos, protams, viss tiek izteikts); varone vairāk runā par sarauto ģimenes laimi un sērām.

Nekā daudz vairāk iestudējumā arī nav. Kristīne Jurjāne uzbūvējusi uz JRT skatuves tādu kā mazāku skatuvīti, kurā ievietots dīvāns, ķeblis un televizors. Iestudējums sākas ar jautru dziesmiņu no krievu TV par to, kā atombumba lido uz Vašingtonu; starp abiem fragmentiem ir īsa pāreja – daļa no diskusijas, kuras dalībnieki vienojas, ka Sātans ir reāls un fizisks un ka Krieviju apsēdis ir tieši viņš. Liekas – maz. Bet neko vairāk patiešām arī nevajag, jo iestudējumam ir divi trumpji – Hermaņa filigrānā māka savienot tekstus un kontekstus un Čulpanas Hamatovas ģeniālā aktierspēle. Pēdējā ir iemesls, kādēļ "Post Scriptum" ir obligāti apmeklējama katram teātra mīlim – tāda precizitāte, tāds talanta vēriens ir redzams ļoti, ļoti reti. Hermaņa meistarība pēdējā laikā bijusi redzama visai reti, un arī to novērtēt ir vērts, tomēr priekam šajā gadījumā klāt jaucas arī jautājumi. Proti – kas tad galu galā tika pateikts?

Šopavasar pietiekami tika kulstītas mēles ap jautājumu, vai Čulpanai Hamatovai ir morālas tiesības atrasties Latvijā un kas ir vai nav pietiekami stingrs Putina režīma nosodījums. "Post Scriptum" šai diskusijai, manuprāt, pievieno paradoksālu šķautni, jo liek jautāt, kam vispār ir vai nav tiesības spriest par to, kas ar Krieviju notiek. Nepārprotiet, lūdzami, runa nav par politisku analīzi, sociālu vai ekonomisku aspektu izvērtējumiem, arī par morālu novērtējumu ne. Runa ir par krievu dvēseli. Jo tieši par to Hermanis ir iestudējis "Post Scriptum".

Hermanis, runājot par savu iestudējumu, lieto mazliet citus vārdus. "Mūsu izrāde ir par Krievijas [..] apziņu, sirdsapziņu un zemapziņu," viņš saka. Ja paliktu pie tā, tad par apziņu stāsta "Nord Ost" gabals, kas normālu krievu cilvēku rāda kā upuri bez iespējām ko ietekmēt, bet sirdsapziņa un zemapziņa nonāk Dostojevska pārraudzībā.

"Velni", protams, ir ļoti trāpīgi izvēlēts materiāls, un skaidrs, ka "Post Scriptum" lasījumu ietekmē ne tikai izmantotais fragments, bet viss darbs – tā allaž bijusi Hermaņa režijas stila spilgta iezīme: meistarīgās manipulācijas ar metonīmijām. "Velni" ir romāns par Krievijas dvēseli, varbūt var teikt – cīņu par Krievijas dvēseli, par 19. gadsimta vidus ideoloģijām, to ietekmi uz krieviem, un savā gaišredzīgumā attiecībā uz 20. gadsimta vēstures notikumiem romāns gluži vai šausmina. Bet Stavrogina vēstule šim darbam piedod vēl kādu īpašu – garīgu – dimensiju. Pirmkārt, vēstule varoni atklāj daudz mežonīgāku un zemiskāku, nekā romāna pusvārdi likuši nojaust. Otrkārt, dižošanās tajā tiek konfrontēta ar gluži nopietni uzdotu jautājumu: vai to var piedot?

Pētnieki Dostojevska romānu ir salīdzinājuši ar traģēdiju prozā, un Stavrogina vēstule tajā kalpo par kulmināciju – augstāko spriedzes punktu, kam jāseko atrisinājumam. "Velnos" tas ir ārējs – Stavrogins izdara pašnāvību; par to, vai viņš savu dilemmu atrisina arī pēc būtības, romāns klusē. Jo – Dostojevska atbilde ir skaidra: protams, ka var piedot. Visu var piedot. Jo cilvēks zemāk krīt, jo tam ir iespējams augstāk pacelties, ja vien nožēla ir patiesa.

Tā ir nopietna doma, ko citos apstākļos liela daļa no mums uztvertu citādi – kā skaistu, vispārcilvēcisku patiesību. Šobrīd… Šobrīd jautājumam par grēku, nožēlu un piedošanu pretī nostājas Mariupoles teātra upuri, ar kuriem Putina režīma upuri "Nord Ost" gadījumā liekas tomēr ne gluži vienos svaru kausos liekami. Bet Hermaņa iestudējumā tā sanāk gan. Vēl vairāk – konsekventi izvelkot Ukrainas tēmu cauri Stavrogina motīvam, sanāk pat ciniski – jo lielākas zvērības, jo lielāks potenciāls garīgi attīrīties…

"Post Scriptum" lielākais piedauzības akmens, man liekas, ir tas, ka tā autore nav viena Čulpana Hamatova, bet arī Alvis Hermanis. Neatverot vēlreiz jau izdiskutētas diskusijas, gluži labi var iedomāties, ka šis ir briesmīgs brīdis arī visiem normālajiem krieviem. Lielākā daļa cilvēku tautību neizvēlas. Par spīti jebkam. Un cik gan briesmīgi, ja tavā vārdā kāds dara to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Tā patiešām ir dvēseles problēma – gan individuāla cilvēka dvēseles, gan, izmantojot nodrāzto metaforu, tautas dvēseles. Tādos apstākļos cilvēki meklē izskaidrojumu, meklē cerību. Lai cik klišejisku, lai cik naivu. Tā es saprotu Hamatovas pozīciju izrādē, tā es saprotu neskaitāmu krievu inteliģentu kopumā nevarīgo runāšanos par "Krievijas jautājumu" pašlaik. Bet cilvēkiem, kas nepieder krievu tautai, gan nav attaisnojuma būt naiviem un iejūtīgiem. Tur jau tas āķis – dvēsele ir dziļi intīma padarīšana, tajā nevienam no malas ielūkoties nav lemts, un arī piedošanu jau gaida ne no citiem cilvēkiem. Citādi sanāk kā "Post Scriptum" – sajūta, ka autori cenšas attaisnot to, kas nav attaisnojams.

Zane Radzobe

Zane Radzobe ikdienā daudz skatās teātri un māca kultūru un komunikāciju. Mīl purvus un dārzus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!