Foto: Justīne Grinberga
 
Teātris
01.06.2022

Briesmoņi. Dublis 2.

Komentē
3
Saglabā

Par izrādi "Grimmi" Liepājas teātrī (2022)

Rakstīt par Elmāra Seņkova "Grimmiem" ir, kā rakstīt par diviem iestudējumiem vienā recenzijā. Par iedomājamo un reālo. Pārvarēt uzveduma iekšējo sašķeltību man tā arī neizdevās, tāpēc rezultātam piedāvāju recenziju ar lūzuma vietu pa vidu. Kura no pusēm izrādē būtiskāka – forma vai saturs, katram jāizlemj pašam.

"Grimmus", ko Elmārs Seņkovs iestudējis Liepājas teātrī, publika uzņem ļoti silti, domāju, vispirms tāpēc, ka tie ārēji atgādina "Šekspīru", iestudējumu, kas pirms dažām sezonām satricināja Latvijas teātros ierasto estētiku, kļūstot daudziem par Notikumu. Režisors pats saka – šīs izrādes ir triloģijas pirmā un otrā daļa un "Grimmi" sākoties tur, kur "Šekspīrs" beidzās. Ir vērts mazliet pakavēties pie jautājuma, vai no iestudējumu sastatījuma var izlobīt ko intereses vērtu. Tāpēc – daži vārdi par "Šekspīra" idejām.

Viljams Šekspīrs ir būtiskākais jebkad pasaulē dzīvojušais rakstnieks (saka visvisādi topi), un viņa daiļrade, protams, ir gan smalki pētīta, gan visdažādākajos veidos interpretēta. Mums noderīgas būs divas viena otru it kā izslēdzošas idejas – sadalīšana pirmelementos un apvienošana vienā lielā kopumā. Sadalīšana jeb "viss Šekspīrs vienā", ņemot no katra darba tikai zīmīgāko, varbūt viskonsekventāk ir futūristu izmantota ideja. Viņi sabāza visas Šekspīra lugas desmitminūtīgā izrādē, izmantojot angļu barda darbus par zīmi dekonstruējamai Eiropas civilizācijai, un uzdeva jautājumu, vai šai kakofonijā kas nozīmīgs vispār ir dzirdams. Seņkovs ir mazāk radikāls – izmanto tikai "Ričardu III", "Otello", "Makbetu" un "Romeo un Džuljetu", bet princips ir tas pats – anarhija, kanona salaušana, meklējot, vai (kas?) no materiāla paliek pāri.

Bet arī pretējais princips Seņkova izrādei nav svešs. To, kā funkcionē šāda apvienošanas stratēģija, lasot Šekspīra darbus kā kopumu, cits citu papildinošus, ne noslēgtus sacerējumus, skaisti aprakstījis slavenais poļu šekspirologs Jans Kots. Viņš raksta par lielo vēstures mehānismu Šekspīra lugās (īpaši – vēsturiskajās): ik darbs sākas ar jauna varoņa izvešanu arēnā, viņa augšupceļu, korumpēšanos un beidzas ar sacelšanos pret tirānu, ko vada jauns varonis, kurš jau nākamajā lugā sāks savu ceļu augšup, lai kļūtu par tirānu… Un tā tālāk nebeidzamā riņķojumā.

Man liekas, ka tieši no šī domāšanas modeļa (ne taču no iestudējuma estētikas ārēji butaforiskā asiņainuma) savulaik radās apzīmējums, ko šobrīd, runājot par "Grimmiem", recenzijās min jau gandrīz kā terminu – "Seņkova jaunais cinisms". Jo nekā īpaši jauna jau šajā cinismā nav – tikai precīzs tvērums, ka dzīvē, vismaz tajā, ko rāda Šekspīrs un ko ierasts uzskatīt par arhetipisku, viss notiek uz riņķi. Un Ričards III, ko talantīgi "Šekspīrā" spēlēja Inese Kučinska, ir varbūt lielākais, bet ne vienīgais briesmonis šajā cilvēku zvērnīcā. Lasījuma tradīcija, ienesta teātra kultūrā, kas ar to iepriekš nebija sastapusies, un izcils aktrises darbs – lūk, "Šekspīra" noslēpums.

Arī "Grimmi" ir iestudēti šo divu pretēji vērsto tiecību krustpunktā, un pareizi – pasakas taču nav mazāk arhetipisks materiāls par Šekspīra lugām. Tikai ja Šekspīrs ir simbols augstākajam, ko sasniedzis cilvēka gars, tad pasakas ved dzīlēs – cilvēces bērnībā, par kuru nav saglabājušās droši ticamas ziņas, bet mājieni un fragmenti. Pasakas ir veids, kā modernais cilvēks piekļūst mītiem, un tajās mēdz būt ierakstītas gan reālu vēsturisku notikumu un sabiedrības procesu atblāzmas, gan, kas vēl svarīgāk, tieksmes, instinkti, pirmatnēji domāšanas modeļi. Vismaz tajās pasakās, kuras stāstīja 19. gadsimta Vācijā un kuras pierakstījuši brāļi Grimmi, ne izcakotajos Disneja pārstāstos.

Ko no pasaku dekonstrukcijas iegūst Seņkovs? To pašu, ko Šekspīrā, un to pašu, ko par Grimmu pasakām jau zinājām, – sižeti ir nežēlīgi. Tikai nežēlība šoreiz neskar un nesatricina, bet drīzāk kļūst par neuzbāzīgu fonu uz skatuves notiekošajam. Nežēlība ir butaforiska, ne reāla. Reāli uz skatuves valda… vakuums.

Nepārprotiet, "vakuums" neraksturo izrādes izskatu. Skatuve ir burtiski pārpildīta gan ar scenogrāfijas elementiem – tādiem kā Disneja princešu katafalkiem kapu kopiņu noformējumā (scenogrāfs Reinis Suhanovs), gan aktieriem kā jau iestudējumā, kam nākas apvienot "Pelnrušķīti", "Ansīti un Grietiņu", "Kailo karali", "Sniegbaltīti" ar visiem rūķīšiem… Izrāde sākas ar sprādzienu, kurā, liekas, kontuzēti pasaku pasaules iemītnieki pamazām kārpās laukā no tādiem kā milzu maisiem vai kūniņām, pakāpeniski atgūstot balsi un spēju kustēties. Tiesa, ne pilnībā – ik varoņa kustībās ir kas kroplīgs, savukārt valoda…

Tieši valoda, man liekas, ir lielākā "Grimmu" problēma. Ja jautātu man, es teiktu, ka Liepājas jaunais iestudējums nav vis triloģijas daļa, bet iekļaujas plašākā Seņkova interešu laukā līdzās tādām izrādēm kā "Trīne" un "Sapnis vasaras naktī" Nacionālajā teātrī. Tā ir interese par vizuāliem un ar ķermeni saistītiem teātra izteiksmes līdzekļiem. Būtībā šie Seņkova darbi necenšas neko pateikt vai interpretēt; tās drīzāk ir režisora studijas, uzdevumi savas tehniskās varēšanas paplašināšanai. Ka arī šādā veidā var nonākt pie publikai interesanta rezultāta, pierāda "Trīne" un mazliet mazākā mērā – "Šekspīrs", jo to estētikai līdzi nāk tradīcijas, kas ļauj pašiem skatītājiem izdomāt iestudējuma jēgu arī tajos brīžos, kad autori patiešām neko nedomā. "Grimmos" šādas tradīcijas trūkst un ir… vienkārši garlaicīgi. Bet brīžos, kad iestudējums kādu jēgu ģenerē, kļūst vēl sliktāk, jo tā ir… neatrodot labāku vārdu, ikdienas rasisma caurausta.

Esmu gan pārliecināta, ka sanācis tas pilnīgi nejauši, bet – vai tad tas nav pat trakāk un neliecina par gluži kosmiska mēroga neuzmanību? Jo valoda un to papildinošās skatuves darbības visu pirmo cēlienu un labu daļu otrā ir visai zema līmeņa etniskā humora piesātinātas. Aktieri, kā rakstīts programmiņā, "nevalodu", kurā runā, izdomājuši paši, bet realitātē tās ir ļoti labi atpazīstamas valodas, kuras apdarina ar stereotipiskām karikatūrām. Ja tam būtu kāda jēga… Bet tādas nav, un apstākļos, kad nevienas citas idejas izrādē līdzās arī īsti nav, tā kļūst par vienīgo un centrālo un diemžēl uzliek "Grimmiem" treknu provinciālisma zīmogu. Sveškauns, kā teiktu kvadrifronieši.

Par ko, protams, žēl. Ticu, ka aktieri – Inese Kučinska (māte, pamāte), Edgars Pujāts (nabaga tēvs), Agnese Jēkabsone (Pelnrušķīte, ragana), Kintija Stūre (Sniegbaltīte), Viktors Ellers (Karalis), Rolands Beķeris (Ansītis), Madara Viļčuka (Grietiņa), Ilze Trukšāne (Karaliene), Kārlis Ērglis (Mednieks), Hugo Puriņš (Pelnrušķītes princis), Madara Kalna (pusmāsa), Valts Skuja (punduris), Edgars Ozoliņš (cits princis) – no "Grimmu" ampelēšanās uzlādē baterijas un attīsta savas profesionālās spējas, jo tehniski ar izrādi jau viss kārtībā. Tik vien, ka šis "kārtībā" attiecas uz tukšu čaulu – mākslas darba izbāzeni, ja gribat, kurā dzīvību iepūst varētu tikai kāda nozīme. Tā gan parādās otrā cēliena beigās Egona Dombrovska Teicēja līnijā, kas ļauj minēt, ka Seņkovs kādā brīdī domājis "Grimmus" slēgt ar romantisma atslēgu. Bet – par maz, par vēlu, kā saka. Atliek tikai cerēt, ka savus nākamos eksperimentus ar formu režisors tomēr nepalaidīs brīvsolī un atcerēsies, ka iespēja kaut ko pateikt mūsdienu pasaulē ir privilēģija.

Zane Radzobe

Zane Radzobe ikdienā daudz skatās teātri un māca kultūru un komunikāciju. Mīl purvus un dārzus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!