Manai meitai patīk rokdarbi, bet pietrūkst pacietības uzturēt savās lietās kārtību. Pēdējos gados esmu daudz reižu piņķerējusi vaļā nevērīgi nosviestos dzijas kamolus un domājusi, ka šis process līdzinās maniem mezglainajiem apziņas stāvokļiem. Lielākoties laiks paiet, pa tiem pinoties un meklējot centrālo mezglu, kas atbrīvotu plašāku mudžekļa sistēmu. Ik pa brīdim kaut kas atraisās un kāda apziņas daļa var atslābināties.
Šīgada martā biju devusies komandējumā uz Briseli un stāvēju pie Eiropas Parlamenta, gaidot cilvēku grupu. Parasta, bezkrāsaina Briseles diena, nedaudz smidzināja lietus. Cauri pelēkajai miglai ierastajā ainavā pamanīju kaut ko šķietami jaunu – akmens stabu ar dzeltenu gliemežvāku un bultu uz zila fona. Biju te stāvējusi vairākas reizes, tomēr Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļazīmi ievēroju pirmo reizi. Par el Camino uzzināju pirms vairākiem gadiem mūziķes Alises Jostes instagramā. Skatoties viņas fotogrāfijas, jutu vilinājumu sakrāmēt somu un doties taisnā ceļā uz Spāniju, bet ilgu laiku no šīs domas atvairījos. Šķita, ka nevar tā visu pamest un vienkārši iet. Tas likās bezjēdzīgi un traki. Tomēr šoreiz kaut kas noklikšķēja – mans iekšējais stāvoklis, dzīves situācija, ceļazīme – viss sakrita perfektā kombinācijā, kurā Santjago ceļš bija nākamais loģiskais solis.
Tās pašas dienas vakarā internetā viesnīcas numuriņā aplūkoju Francijas ciematiņu Sanžanpjedeportu, kurā oficiāli sākas Franču ceļš. Mēģināju iztēloties sevi tur vienu pašu ar mugursomu starp daudziem nepazīstamiem svētceļniekiem. Jutu vienlaikus gan pacilājumu, gan nāves bailes. Tuvākajās dienās gluži vai afekta stāvoklī iegādājos lidmašīnas biļetes uz Parīzi, vēlāk vilciena biļetes uz Baijonnu un Sanžanpjedeportu. Rezervēju savu pirmo alberģi. Pārliecināju vīru, citus tuvākos un kolēģus, ka man tas ir ļoti nepieciešams, lai gan pati nebiju droša par to, ko daru. Pēc nepilniem diviem mēnešiem devos ceļā. Pēdējā vakarā pirms lidojuma raudāju aiz satraukuma un apsvēru domu svētceļojumu atcelt. Tomēr, vizualizējot rītu, kurā dodos uz biroja sapulci, nevis sāku ceļu pāri Pirenejiem, sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav.
Man pašai šķiet, ka lēmums doties Santjago ceļā bija viena no pusmūža krīzes izpausmēm. Kad to pateicu kādam uz ceļa, saņēmu neizpratnes pilnus skatienus: "You look too young for a midlife crisis!" Patiesībā tas nav tik daudz atkarīgs no gadu skaitļa, bet gan no zināma veida pieredzes. Junga psihoanalīzes teorētiķis un praktiķis Džeimss Holiss pusmūža krīzi dēvē par viduspāreju (the middle passage), kas starp 30 un 50 gadu vecumu piemeklē lielu daļu cilvēku. Šajā laika posmā parasti ir sasniegti visi konvencionālie dzīves atskaites punkti – atrasts partneris, radīti bērni, dabūts labs darbs un dzīvoklis vai māja kredītā. Tikai kaut kur izpalicis lielais gandarījums. Mēs tiekam audzināti sekot noteiktiem uzvedības un rīcības šabloniem, tāpēc lielu daļu izvēļu veicam pašplūsmā. Tuvojoties viduspārejai, cilvēks sāk nogurt no paša radītā dzīves projekta un sāk uzpeldēt jautājumi. Kāpēc es jūtos iztukšots? Ko es pa īstam gribu? Kas es vispār esmu? Kāda jēga no manas eksistences? Ar līdzīgu noskaņu sāku savu svētceļojumu cerībā, ka man izdosies piekļūt tuvāk sev pašai un tam, ko varētu saukt par Dievu.
Starp citu, ne visi cilvēki uz ceļa tic Dievam. Vismaz ne vienam un tam pašam. Lielākā daļa tic kaut kādai augstākai vai iekšējai vadībai, tomēr skatījums uz pārpasaulīgo starp svētceļniekiem ir visai atšķirīgs. Uz ceļa iepazinos arī ar vairākiem ebrejiem, kuriem Jēzus Kristus un viņa apustuļa pīšļi (uz tiem esot uzcelta Santjago katedrāle) neko daudz nenozīmē. Viņiem vienkārši patīk šī ceļa atmosfēra. Lai gan sākotnēji biju plānojusi ļoti introspektīvu piedzīvojumu, ceļā satiktie cilvēki izrādījās visvērtīgākie skolotāji – iespējams, labāki par visiem maniem psihoterapeitiem kopā ņemot.
Ik dienu man bija izvēle mērot posmu vienatnē vai ar kādu cilvēku, kas kosmiskas sagadīšanās rezultātā gāja savu Camino vienā laikā ar mani. Uz ceļa cilvēki strauji satuvinās, izveidojas draudzības un arī ciešākas saites. Daži pēc svētceļojuma apprecas, bet citi paspēj izveidot attiecības un izšķirties vēl pirms Santjago sasniegšanas. Vienlaikus starp visiem svētceļniekiem pastāv nerakstīts likums, ka jebkurā brīdī sarunu drīkst pārtraukt un turpināt ceļu vienatnē. Katrs pats var vērtēt, vai šīs iepazīšanās ir liktenīgas vai tikai nejaušības. Tiesa, ejot visu Franču ceļu vienā piegājienā, apmēram trešajā nedēļā neviens vairs netic nejaušībām. Sākumā svētceļnieki par to runā piesardzīgi, bet vēlāk ar aizrautību dalās pieredzē. Brīnumainas sagadīšanās, vārdu un domu manifestācija, īstajā brīdī pateikti vārdi – tas viss ir Camino ikdiena. Grūti izskaidrojamā veidā Camino visus svētceļniekus savieno neredzamā enerģētiskā tīklā, radot sajūtu, ka ikviens cilvēks uz mana ceļa ir parādījies ar īpašu nozīmi. Protams, to var uzskatīt arī par kolektīvu nojūgšanos, kas tā varbūt patiešām arī ir. Bet tad tā ir laimīgākā nojūgšanās, kādu šajā cilvēka iemiesojumā esmu pieredzējusi.
Pirmā nedēļa uz ceļa līdzinājās psihedēliskam tripam. Jutos eiforiski, jo viss šķita jauns, neiepazīts un fantastisks. Bija maija beigas, tāpēc kalni un lejas bija pilnas ar ziedošām puķēm, kas pastiprināja narkotiskā sapņa iespaidu. Pateicoties manai fiziskajai sagatavotībai un adrenalīnam, vakaros pat nebiju nogurusi, lai gan sākumā sanāca gulēt gaužām maz – vēl nebiju pieradusi pie krācējiem. Ar milzīgu entuziasmu runājos ar cilvēkiem, uzklausīju viņu dzīvesstāstus un jau pirmajās dienās nodibināju Camino draudzības. Gandrīz katrs svētceļnieks šajā posmā iedzīvojas nosacītā kolektīvā ar cilvēkiem, kuri sākuši ceļu vienlaicīgi. Gan uz ceļa, gan vakaros alberģēs cilvēki satiekas, iepazīstas tuvāk un kopīgi saimnieko – mazgā drēbes vai gatavo vakariņas, kā arī plāno naktsmītnes. Šis cilvēciskais kontakts ir ļoti patīkams – īpaši sākumā, kad lielākā daļa vēl nav pieraduši pie jaunajiem apstākļiem un jūtas nedroši. Pirmos 100 kilometrus līdz Burgosai es cieši iesaistījos kolektīvajās aktivitātēs, bet līdz ar pirmā Camino posma nobeigumu un nelielu piedzeršanos tam par godu nolēmu, ka kaut kas ir jāpamaina. Pirms svētceļojuma plānoju pēc iespējas mazāk pieķerties cilvēkiem, lai vairāk pietuvotos sevī tam, no kā ikdienas steigā cenšos izvairīties. Nolēmu iet garākus ceļa gabalus, lai atrautos no jaunajiem draugiem un jauniegūtās drošības sajūtas.
Atdalīšanās no grupas jau pirmajās dienās nāca ar diviem izaicinājumiem: sākās Camino otrais posms un arī mans pirmsmenstruālais periods. Pirmais Camino posms esot pārbaudījums ķermenim, jo jāpierod pie jaunā režīma un smagās somas, savukārt otrais posms – pārbaudījums prātam. Galvenokārt tāpēc, ka ceļš vijas cauri Mesetas reģionam – karstiem un plakaniem Spānijas laukiem 270 km garumā. Līdz pat pašam apvārsnim plešas vienīgi zeltaina labība un zilas debesis, kurās nereti bez neviena mākonīša spīd saule un svilina svētceļniekus. Man sāka sāpēt mugura – nevarēju saprast, vai no somas vai gaidāmajām mēnešreizēm. Divas dienas maksāju naudu un sūtīju savu somu uz nākamo alberģi kā vācu pensionārs, un tas izrādījās pareizs lēmums. Ar cilvēkiem šajā posmā komunicēju ļoti maz un vispār brīžiem jutos kā Palle viens pats pasaulē. Vēlāk uzzināju, ka daudzi svētceļnieki Mesetas gabalu saīsina vai izlaiž pavisam, un es to varu saprast. Lai gan nevienā mirklī nopietni neapsvēru domu par ceļa pārtraukšanu, šajās dienās biju tam vistuvāk. Daudz runāju ar sevi un Dievu – bieži vien skaļā balsī. Reizēm raudāju, reizēm dziedāju latviešu dziesmas – tas deva enerģiju. Kad jau tuvojos Leonai, ar kuru Camino otrais posms tuvojas beigām, adrenalīna iespaidā pēkšņi jutos ārkārtīgi spēcīga. Uz šī viļņa nolēmu pēc Santjago turpināt ceļu vēl 90 kilometrus līdz Finisterrai jeb pasaules malai (nosaukums cēlies no latīņu valodas "finis terrae", kas nozīmē 'zemes gals'). Izrādās, apustuļa Jēkaba pīšļi tika atrasti tieši šajā okeāna krastā un tikai pēc tam atvesti uz Santjago, kur 100 gadu laikā uzcelta katedrāle. Starp svētceļniekiem ir populāra leģenda, ka Finisterra ir ne tikai pasaules, bet arī katra svētceļnieka līdzšinējās dzīves gals. Manai pusmūža krīzei tas izklausījās vairāk nekā atbilstoši.
Ap trešo nedēļu prāts sāka atbrīvoties no raižpilnām domām un citas ikdienas automātikas. Pamazām aizmirsu par darbu un visiem pienākumiem mājās. Brīžos, kad par to visu atcerējos, tas likās kaut kas ļoti tāls un emocionāli nesaistīts ar mani. Tobrīd mani vairs necik neuztrauca, kā es izskatos. Man pat šķita ļoti pievilcīgs mans klaidonīgais stils, un es ļoti iemīļoju savu seju bez kosmētikas. Vislielāko baudu man sagādāja noskatīšanās uz suvenīriem un citām lietām veikaliņos, zinot, ka neko nepirkšu. Ap šo laiku biju arī atbrīvojusies no visām mantām, kuras paņēmu ar domu "bet ja nu noderēs". Somā bija tikai pats nepieciešamākais, bet jutu pārpilnību. Ar šo noskaņu arī iegāju Franču Camino trešajā posmā, kurā cilvēka dvēsele beidzot spējot atbrīvoties no ķermeņa un prāta mestajiem izaicinājumiem. Tas tiek uzskatīts par labāko laiku pašapcerei – gan par līdzšinējo ceļojumu, gan dzīvi kopumā. To paspilgtina gleznainais Galīsijas reģions ar kalniem un ielejām. Kaut arī dienas bija lietainas un vairākas reizes izmirku līdz pat apakšbiksēm, jutos pacilāti. Ap šo brīdi biju pārliecināta, ka noteikti sasniegšu katedrāli, un patiešām baudīju katru ceļa pagriezienu.
Nē, es tomēr vienu reizi raizējos – kad uzzināju, ka ir problēmas ar maniem lidojumiem atpakaļ uz mājām. Tobrīd atrados 1500 metru augstumā un kalna galā internets darbojās švaki. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem sazināties ar spāņu aviokompāniju pasūtīju rumkolu un nelaimīgi sēdēju alberģes kafejnīcas tālākajā kaktā. Man pienāca klāt vīrietis, kurš tajā vakarā spēlēja ģitāru, un jautāja, vai mani aizbiedējusi viņa mūzika. Vārdu pa vārdam noskaidroju, ka viņu sauc Makss un viņš alberģē ir brīvprātīgais jau četras nedēļas. Šis bija viņa septītais Franču ceļš, un šoreiz nolēmis braukt ar riteni, bet pa vidam sanācis te uzkavēties. Pēc vēl dažām minūtēm Makss man piedāvāja uzpīpēt vietējo izaudzētu kalnu zālīti. Neatceros, kad būtu tik ļoti apreibusi no pāris dūmiem kā šajā vakarā. Skatījos uz kalnu galotnēm un zālītes pacēlumā nespēju noticēt, ka esmu atnākusi uz šo vietu kājām no Spānijas un Francijas robežas. Es biju jau gandrīz pārgājusi kājām pāri visai Spānijai! Man tas šķita aizkustinoši un vienlaikus ļoti smieklīgi.
Santjago sasniedzu sava ceļojuma 31. dienā. Pirmais cilvēks, ko satiku laukumā pie katedrāles, bija kanādiete Kamilla, ar kuru iepazinos pašā pirmajā Camino dienā Sanžanpjedeportā. Ievēroju viņu, jo pie Kamillas cepures bija birka Latvijas karodziņa krāsās. Mēs kopā šķērsojām Pireneju kalnu pāreju cauri lietum, miglai un vējam – tā bija patiešām izaicinoša diena. Gājiena beigās jutāmies emocionāli satuvinājušās, tāpēc vienojāmies viena otru uzaicināt ciemos uz savu valsti. Diemžēl pēcpusdienā aizmirsām samainīties ar telefona numuriem. Kamilla todien gāja mazliet tālāk par mani, un nākamajās dienās viņu nesatiku. Ceļa laikā bieži iedomājos par Kamillu, bet ar laiku samierinājos ka vairs neredzēsimies. Savukārt Kamilla bija atnākusi uz Santjago divas dienas iepriekš, jautājusi par mani cilvēkiem un nolēmusi nedaudz pagaidīt – varbūt es nākšu. Trešajā dienā es patiešām nācu un mēs satikāmies. Šis bija viens no brīnumainajiem Camino mirkļiem.
Vēl neilgu brīdi pirms tam nevarēju iedomāties, kādas būs manas sajūtas, sasniedzot katedrāli. Mēneša laikā biju izjutusi pilnu emociju spektru, un pēdējā dienā likās, ka varbūt esmu sevi izsmēlusi. Tomēr, kad Kamilla atstāja mani vienu, es apsēdos uz bruģa katedrāles priekšā un pār vaigiem sāka straumēm līt asaras. Visas personības daļas manī bija sakustinātas un kaut ko juta – tur bija gan prieks, gan skumjas, gan apgaismotība, gan pilnīgs apjukums. Tur bija arī maza meitene ar šķībi nogrieztu čolku un mugursomu, kura sen atpakaļ pie katras iespējas devās ekspedīcijās pa mežiem pie savas lauku mājas. Kad takas bija jau simtreiz izstaigātas, viņa speciāli līda brikšņos, lai meklētu "jaunus ceļus". Esmu diezgan droša, ka viņa mani te atveda, tikai tas prasīja ilgu laiku. Vēl pirms dažiem gadiem es biju pieaudzis cilvēks, kas naktīs baidījās vienatnē noiet kvartālu mājās no kroga. Tagad es stāvēju Santjago katedrāles priekšā. Vai es esmu tas pats cilvēks? Vai pavisam cits? Es atļāvu sev just visu vienlaicīgi.
Vēlāk dievkalpojumā satiku Camino draugus, ar kuriem vakara nobeigumā tā pavairāk iedzērām vīnu. Nākamajā rītā iešana, protams, bija pats pēdējais, ko gribēju darīt, tomēr biju sev apsolījusi ceļu turpināt. Klīdu pa pilsētu, meklējot kādu kafejnīcu, kas būtu vaļā jau septiņos, un mēģināju saprast, pa kuru ielu jāiet tālāk uz Finisterru. Pēc kāda laika uzgāju pazīstamos stabiņus ar dzeltenajām bultām, kas no Santjago līdz Finisterrai atkal skaita kilometrus no nulles. Nebiju rēķinājusies, ka uzreiz aiz Santjago aprausies svētceļnieku infrastruktūra ar ūdens dzeršanas vietām, bāriem un veikaliņiem, kas iepriekš ļoti atviegloja gājienu. Cilvēku šeit bija vēl mazāk nekā uz Mesetas ceļa. Vasara bija kārtīgi iesilusi, un saule cepināja nežēlīgi. Visu dienu nogāju pilnīgi viena pati, pa ceļam satiekot vien pāris svētceļniekus. Gājiens bija grūts – iespējams, fiziski grūtākais no visiem posmiem, un man aiz muguras bija jau vairāk nekā 800 kilometri! Alberģē nonācu vēlu un gandrīz visu atlikušo dienu un nakti nogulēju, pamostoties tikai paēst vakariņas. Pārgurumā prātoju, kāpēc es vispār turpinu iet – līdz katedrālei taču jau esmu nogājusi un varētu likties mierā. Bet tad instagramā noklausījos balss ziņu, ko man bija atsūtījusi dziedātāja Aiša. Mēs nekad neesam tikušās dzīvē, bet arī viņa bija nesen nogājusi savu Camino, tāpēc ar sentimentu sekoja manam ceļam. Viņas audioziņā bija uzmundrinājums turpināt iet, kaut arī posms līdz Finisterrai patiešām esot grūts. "Vecenīt, vēl pavisam nedaudz! Es esmu ar tevi! Es tevi nepazīstu, bet esmu ar tevi," viņa nobeigumā teica. Likās tik sirreāli būt Spānijas kalnos un klausīties Aišas balss ziņu no Latvijas. Atceros, ka pusaudžu gados par viņu fanoju "Talantu fabrikā". Dzīve ir ļoti dīvaina filma.
Otrajā dienā jau ap pusdienlaiku jutos pārgurusi. Lai īsinātu laiku, klausījos mūziku un ļoti gribēju ar kādu parunāties. Tāpēc, kad ieraudzīju uz ceļa sievieti, uzreiz gāju viņai klāt. Tā bija Ingrīda no Vācijas, mana vienaudze. Viņa bija desmit gadus nostrādājusi ar jauniešiem par sociālo darbinieci un pa šo laiku ļoti nogurusi. Šogad Ingrīda nolēmusi pamest savu darbu, lai darītu kaut ko citu. Sākumā Ingrīda minstinājās teikt, ko tieši, bet dažus kilometrus vēlāk bija gatava man to uzticēt. Ingrīda turpmāk vēlas dziedināt cilvēku enerģijas un šobrīd iziet speciālu apmācību. Kad viņa redzēja, ka mani tas pārāk nesatrauc, Ingrīda atviegloti nopūtās. Jautāju, kā viņa to dara. Liekot virsū rokas vietām, kur esot enerģētiski bloki. Pēc pāris stundām mēs piestājām ceļmalā paēst sviestmaizes, un es spontāni pajautāju, vai viņa varētu pieskarties arī man. Ingrīdai mans lūgums sagādāja prieku, un jau pēc mirkļa es gulēju ceļmalas zālītē zem koka. Caur tā zariem ik pa brīdim sejā iespīdēja saules stari. Ingrīda mani te paijāja, te turēja plaukstas cieši klāt ķermenim. Nav ne jausmas, vai Ingrīdai patiesi izdodas tīrīt enerģijas, bet tas bija viens no skaistākajiem cilvēciskajiem kontaktiem, ko esmu piedzīvojusi.
Kad sasniedzu Finisterru, klints malā veicu pašas izdomātu rituālu, ko varētu nosaukt arī par mana vecā Es bērēm. Uz papīra lapas uzrakstīju visu to, ko vēlos no sevis atstāt pasaules malā. Lapu saplēsu smalkās driskās un apraku klints smiltīs, pa virsu uzliekot akmeni. Šajā brīdī bija drusku žēl, ka pa ceļam atmetu smēķēšanu, jo likās labs brīdis, lai uzpīpētu. Vēlāk vakarā vietējā veikalā iegādājos zilu kleitu – kā simbolisku pāriešanu jaunajā dzīvē. Piecas nedēļas nebiju vilkusi neko citu kā vien savu sporta tērpu, tāpēc sajūta bija ekskluzīva. Tā kā līdz lidojumam bija atlikušas vēl pāris dienas, nolēmu nākamajā dienā noiet pēdējos 30 kilometrus līdz Muksijai – mazai okeāna pilsētiņai ar skaistu pludmali, ko vasarās esot iecienījuši sērfotāji. Daži svētceļnieki uzskata, ka tieši Muksija ir pats pēdējais Camino punkts. Nolēmu līdz tam noiet savā jaunajā kleitā.
Pēdējā gājiena diena bija smaga, un jau pie piektā kilometra nožēloju lēmumu iet kleitā. Bija ļoti karsti un neērti. Pa ceļam vien pāris pieturvietas, kur nopirkt pārtiku, turklāt man dažas reizes izdevās nomaldīties no takas. Kafejnīcā iepazinos ar kādu čehu vārdā Ondrijs, kurš mani apsveica ar Latvijas bronzu hokejā. Tas bija noticis jau pirms trim vai varbūt pat četrām nedēļām. Domāju, kas vēl pa šīm kopā piecām nedēļām ir noticis. Mirusi Tīna Tērnere un Silvio Berluskoni. Latvijai jauns prezidents, turklāt kvīrs. Mana meita pabeidza sākumskolu. Pati jutos kā nonākusi ārpus konvencionāla laika ritējuma, un mani ļoti biedēja doma par atgriešanos tajā atpakaļ. Pēcpusdienā nonācu Muksijas pludmalē, kurā nebija neviena paša cilvēka – tas šķita kā sapnis. Sapratu, ka vēl nekad neesmu peldējusies okeānā, un pēc brīža jau biju sāļajā ūdenī. Visa Franču ceļa laikā peldējos tikai vienu reizi – kādas alberģes baseinā. Dabiskās ūdenstilpnes pa ceļam bija vien seklas un ledainas kalnu upītes. Tāpēc šis brīdis šķita simbolisks, noskalojot garā ceļa putekļus. Es biju nogājusi 919 kilometrus pāri visai Spānijai, un mans ceļojums bija galā.
Es mēģināju pabeigt šo rakstu vairākus mēnešus. Mana pretestība tam, šķiet, saistīta ar psiholoģiskajiem procesiem, kas manī norisinājušies kopš atgriešanās no ceļojuma. Atlidoju mājās ar pārliecību, ka esmu mainījusies, bet manas prombūtnes laikā mājās, protams, nebija mainījies nekas daudz. Pirmās nedēļas bija ļoti grūti izbalansēt kontrastu starp garīgo pacēlumu, ko tikko biju izjutusi, un ikdienas riteni, kurā biju atgriezusies. Cilvēku sarunas likās triviālas, satraukumi muļķīgi un doma par pierašanu pie vecās dzīves ar dedlainiem un steigu – biedējoša. Šajā periodā daudz lasīju par pēcpiedzīvojumu depresiju, kas, izrādās, ir īsta diagnoze un piemeklē daudzus pēc lielām dzīves virsotnēm. Pēkšņi sapratu cilvēkus, kas atgriežas no Indijas un maina savu vārdu vai dara citas šķietami trakas lietas. Mēģināju dot laiku šim apjukumam, lai saprastu, kā dzīvot tālāk.
Šobrīd ir pagājis pusgads, kopš esmu atgriezusies. Tikai pēdējo mēnesi jūtu, ka esmu nonākusi atpakaļ emocionālā balansā. Naktīs dažkārt mēdzu sapņot, ka esmu uz ceļa un turpinu iet. Nezinu, vai patiešām cerēju, ka līdz ar Santjago ceļu pāriešu jaunā dzīvē kā tabula rasa. Ceļš nekad nebeidzas, un šķiet, ka tas ir līdzīgi, kā piņķerēties pa dzijas kamoliem, tikai cita disciplīna. Es saprotu, ka tas izklausās ārkārtīgi klišejiski, bet banalitātes mūs nereti kaitina, tāpēc ka tās ir patiesas, tikai mēs tām neticam. Mēs visbiežāk nespējam tām noticēt tāpat vien – izlasot grāmatā vai klausoties gudros cilvēkos. Tās jāsajūt ar visu ķermeni, caur savu pieredzi, caur savu ceļu.
Manā datorā jau pāris nedēļas stāv cilne, kurā gūglēju informāciju par Camino Norte. Tas ir vientulīgāks un kalnaināks Camino ceļš, kas stiepjas gar okeānu Spānijas ziemeļos. Sajūta ir līdzīga kā bērnībā, kad lecām no šķūnīšu jumtiem, lai pārvarētu augstuma bailes. Pirmajā reizē bija nenormāli bail, otrajā jau nedaudz mazāk. Tomēr tas brīdis pirms nākamā lēciena tāpat prasīja saņemšanos.
0