Par Andreja Jarovoja režisēto izrādi "Nasing spešal" Ģertrūdes ielas teātrī
Kas ir politiķis? Vai tā vispār ir profesija? Kas raksturo profesionālu politiķi? Ideālā gadījumā politiķis ir profesionālis kādā citā konkrētā jomā, jo tādējādi var dot pienesumu par sevis pārstāvēto nozari – tās problēmām un nepieciešamajiem risinājumiem. Viņu varētu uzskatīt par sava veida nozares līderi, kuram papildus specifiskām jomas zināšanām piemīt arī tā saucamās politiskās maņas – prasme identificēt problēmu, rast tai risinājumu, argumentēti aizstāvēt pozīciju, kā arī nepagurstoši cīnīties par sevis pārstāvētās sabiedrības grupas labklājību un izaugsmi. Līdz ar to jāsecina, ka diez vai politiķa darbu varam uzskatīt par profesiju. Tā drīzāk ir aktīvisma forma, kas šajā gadījumā tiek apmaksāta par nodokļu maksātāju naudu. Un tieši tāpēc tautai ir tiesības politiķu darbu apspriest un vērtēt, lai noteiktos apstākļos šiem cilvēkiem, iespējams, atņemtu piešķirto varu un dotu iespēju to iegūt citiem. Tas, visticamāk, nav viegls uzdevums – kāpt teju vai uz skatuves un visu acu priekšā mēģināt kaut ko sakārtot un labot. Īpaši, ja skatītāju rindās ir arī kāds, kas varbūt pat sagaida izgāšanos. Ikviens ir pazīstams ar sajūtu, ka paveikt uzdevumu izdodas krietni labāk, ja pārējie nevēro katru kustību, jo tas rada milzīgu stresu un ietekmē darbaspējas. Tieši tāpēc mēs apbrīnojam veiksmīgus aktierus un sportistus – jo viņi savu darbu paveic augstos adrenalīna apstākļos. Tā ir meistarība. Tomēr mēs visi esam cilvēki – arī profesionāli sportisti reizēm krīt, un tas viņiem var nozīmēt smagu personisku zaudējumu, kamēr publika vien patrīs mēles un iekārtosies ērtāk savos dīvānos.
Iespēju padomāt par Latvijas politiķiem šajā sezonā piedāvā Ģertrūdes ielas teātris ar Andreja Jarovoja iestudēto izrādi "Nasing spešal". ĢIT mājaslapā minēts, ka Jarovojs veidojis arī šīs izrādes dramaturģiju, kas gan šajā gadījumā nenozīmē arī paša materiāla uzrakstīšanu, bet gan drīzāk – izlasi un sakārtošanu. Visa izrāde veidota no reālās dzīves tekstiem – 2008. gada Saeimas sēdes –, kura Latvijas vēsturē līdz šim zināma kā garākā parlamenta sēde. Tā sākās 11. decembrī, turpinājās līdz nākamās dienas rītam un pēc nedēļu ilga pārtraukuma beidzās 18. decembrī. Kopumā sēde ilga 28 stundas un 16 minūtes. Ja mēģināt atsaukt atmiņā, kas pirms 13 gadiem tāds īpašs notika Latvijā, lai politiķi tik ilgu laiku pavadītu vienā sēdē, vēršu uzmanību iestudējuma nosaukumam – leģendārajai frāzei, kas droši vien mūžīgi mūžos sekos bijušajam finanšu ministram Atim Slakterim (kurš, cita starpā, ārpus politiskās darbības ir inženieris, arī lauksaimnieks). Vai sekos vismaz tik ilgi, kamēr eksistēs "Google" un mēs varēsim atrast "Bloomberg" interviju, kurā uz jautājumu, kas īsti notiek tobrīd smagas finansiālas krīzes skartajā Latvijā, mūsu finanšu ministrs neveiklā angļu valodā atbild: "Well, nothing special!" Tiesa, pats Slakteris pirms pāris gadiem Latvijas Televīzijas intervijā apgalvoja, ka viņa angļu valoda 2008. gadā esot bijusi starp politiķiem labākā un demonstrētā saruna patiesībā notikusi jau raidījuma aizkadrā. Pēc tā, cik varam spriest no šiem "Bloomberg" nopludinātajiem neformālās sarunas fragmentiem, grūti pat iedomāties, kāda līmeņa angļu valoda tolaik varētu būt bijusi citiem politiķiem. Tomēr, tā kā pati trīs gadus apgrozos uz politikas virtuves durvju sliekšņa, es labi zinu, ka dažreiz notikumi medijos patiesi var izskatīties pavisam citādi, nekā tie bijuši patiesībā. Tāpēc esmu iemācījusies uz trešās personas (tai skaitā žurnālista) atstāstīto raudzīties kā uz vienu notikušā versiju.
Savu versiju par slavenās Saeimas sēdes dienu rāda Andrejs Jarovojs un radošais aktieru kolektīvs – Ansis Bētiņš, Artūrs Čukurs, Elizabete Skrastiņa, Jana Ļisova un Mārtiņš Upenieks. Aktieru darbs izrādē ir pārsteidzošs, bet ne tā, kā Slaktera uzstāšanās "Bloomberg". Pārsteidzošs labā nozīmē. Ikviens puslīdz aktīvs teātra skatītājs ir dzirdējis baumas par to, cik talantīga aktrise ir Jana Ļisova, un arī šajā izrādē par to ir iespēja atkal pārliecināties. Šo aktrisi raksturo ļoti spēcīga, magnētiska enerģija, kas reizēm liek apbrīnā noelsties, jo no malas šķiet, ka Ļisovai šī atdeve neprasa nekādas grūtības. Viņa prot ar skatienu vien paņemt visu telpu un tādējādi sev pievērst arī visu skatītāju acis. Ne mazāku sajūsmu šajā iestudējumā sagādā arī pārējie aktieri, to skaitā Mārtiņš Upenieks, kurš izrādē demonstrē brīžiem neticamu runas virtuozitāti, un arī Elizabete Skrastiņa, kas parāda ne tikai cienījamas aktiermeistarības prasmes, bet arī perfektu ritma un mūzikas izjūtu. Cita starpā gan Skrastiņai, gan arī aktieriem Artūram Čukuram un Ansim Bētiņam ļoti spēcīga ir tieši muzikalitāte, jo visi šie mākslinieki katrs savā žanrā profesionāli darbojas arī kā mūziķi.
Domājams, režisors šos māksliniekus izvēlējies ar nolūku, jo, lai gan izrādi nevar uzskatīt par mūziklu, tomēr tā noteikti ir muzikāla izrāde. Komponiste Linda Leimane iestudējumā parūpējusies gan par nostrādātiem numuriem, kāds ir ģeniālais balsošanas maratons repa estētikā, gan arī veidojusi ritmiski muzikālu naratīvu ainās, kur aktieri šķietami tikai runā tekstu – atsevišķi pa vienam vai brīžiem baisā unisonā. Muzikālā ievirze saskan arī ar minimālistisko Ievas Kauliņas veidoto skatuves iekārtojumu, kur politiķu runas tribīnes aizvietotas ar nošu statīviem. Tā izrādes veidotāji dod mājienu, ka mēs te skatāmies tādu kā priekšnesumu, ko brīžiem varētu nosaukt par farsu. Tieši ritmiskums un dažādās skaņas spēles piešķir izrādei īpašu dinamiku, kā arī palīdz noturēt interesi, jo pretējā gadījumā mēs vienkārši klausītos tekstus, ko tikpat labi varētu dzirdēt arī attiecīgās sēdes stenogrammā. Un nekādu īpašu vēstījumu no autentiskā materiāla jau mēs nesaklausītu. Visticamāk, paliktu garlaicīgi.
Atgriežoties pie aktieru darba, vēlos uzteikt aktieru novērošanas prasmes un meistarību, atveidojot konkrētas personas. Katram cilvēkam piemīt sava īpašā ārējās izteiksmes forma, kuru hiperbolizējot skatītājs var viegli atpazīt atveidotos izrādes varoņus – politiķus. Tos, kurus vispār esam paturējuši prātā, jo kopš 2008. gada politiskā scēna ir pamainījusies. Jāizceļ Čukura atveidotais Ivars Godmanis (ārpus politikas – fiziķis, arī finansists), Elizabetes Skrastiņas atveidotais Kārlis Leiškalns (pirms ienākšanas politikā strādājis par bārmeni, bet augstāko izglītību politoloģijā ieguvis vēlāk), kā arī citu aktieru atveidotie reālās dzīves varoņi. Tiesa, nevar nepamanīt aktieru ironisko attieksmi pret atveidotajiem politiķiem, teju vai uzsvērti parodējot konkrēto cilvēku fiziskās dīvainības – runas defektus, akcentu, sejas vaibstus u.tml. Tas ik pa brīdim šķiet uzmācīgi un novērš uzmanību no deputāta sacītā satura. Bez šo nepilnību izcelšanas, iespējams, būtu grūti atveidot konkrētos personāžus, tomēr eksistē pavisam smalka robeža starp kariķēšanu un apsmiešanu. Ja apsmiešanā lielāks uzsvars ir uz fiziskām īpatnībām, var rasties aizdomas, ka bijis grūti piesieties deputāta teiktajam pēc būtības.
Domājot par vēstījumu, ko ar šo iestudējumu vēlējusies nodot radošā komanda, atcerējos, ka viens no garākās Saeimas sēdes dienaskārtības jautājumiem bija Administratīvi teritoriālās reformas likums, kuru nupat parlaments vētīja atkal, pieņemot jauno novadu reformu. Tas liek domāt par cikliskumu, atkārtošanos. Tā kā politikā joprojām nonāk arī cilvēki ar lieliem ego, kuri pirmām kārtām grib apliecināt sevi, nevis kopīgi (iespējams, arī ar opozīcijas deputātiem) risināt problēmas, neizbēgami sagaidāma arī cikliska problēmu atkārtošanās. Pat mēģinot apzinīgi sekot līdzi izrādes tekstam, brīžiem tas ir teju neiespējami, jo aktieri mēdz runāt cits citam pāri, tādējādi atklājot būtisku izrādes atziņu. Mēs ik dienas Saeimas sēžu ierakstos varam vērot politiķus, kuri, iespējams, patiesi grib panākt pārmaiņas, bet vienlaikus nav gatavi ieklausīties savos kolēģos, lai gan uz 4 gadu ilgu periodu ievēlētajiem deputātiem būtu jābūt sabiedrotajiem. Ja ne katrā jautājumā, tad vismaz kopīgos pamatos – vērtībās, ko mēs pārstāvam kā sabiedrība. Diemžēl tas, ko biežāk dzirdam politiķus aizstāvam, nav vis vērtības, bet gan sava ego robežas. Tādējādi izrādes veidotāji aicina runasvīrus un sievas vairāk ieklausīties – gan vienam otrā, gan sabiedrībā.
Rezonējot uz aicinājumu dzirdēt citam citu, šīs recenzijas izskaņā labi iederas sauklis, ar kuru politiķis Artuss Kaimiņš (kādreiz – profesionāls aktieris) kandidēja 2018. gada LR Saeimas vēlēšanās: "Valstij jāsāk ar sevi!" Es tiešām agrāk nebūtu ticējusi, ka, iespējams, kādā tematā piekritīšu Kaimiņam, bet šajā uzsaukumā ir liela daļa patiesības (kas gan diemžēl neatspoguļojās konkrētās partijas darbā, bet tas lai paliek citām tematiskajām rubrikām). Valstij – ne tikai tās varas personām, bet visai sabiedrībai – pārmaiņas jāsāk ar sevi. Saeima un Ministru kabinets diemžēl ir tikai mūsu spogulis. Ja mums šis spoguļattēls nepatīk, ir iespēja to mainīt – kaut vai ar dalību vēlēšanās, kurās pēdējos gados piedalās nožēlojami mazs procents Latvijas iedzīvotāju. Izrādes veidotāji aprakstā norāda, ka 2018. gada lēmumi būtiski iedragāja sabiedrības uzticību valdībai un parlamentam nākotnē, kam var piekrist, ja atskatāmies uz notikumiem retrospektīvi. Tomēr, lai atgūtu šo uzticību, mums nevis jāgaida ienākam mistiski glābēji Jēkaba ielā, bet jānotic arī sev pašiem un savai valstij. Ņemot vērā darba apstākļus, atalgojumu un nemitīgu izaicinājumu atgaiņāties no negācijām, politiķa amats Latvijā nav tā iekārojamākā darba vieta. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc tur neredzam vairāk "normālu cilvēku". Paldies izrādes veidotājiem par pārdomām!
3