Mājās būs jocīgi

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

Man ir desmit gadi. Ir vasaras brīvlaiks. Mamma drīz nāks mājās no veikala. Es pārbaudu pirmā stāva istabas un mēģinu pamanīt kaut ko, kas varētu mammu sadusmot. Apavi pie durvīm ir vienā rindā. Manas mantas ir sakārtotas tām domātajās vietās. Dīvāna pārklājs lielajā istabā ir nogludināts bez nevienas krunciņas. Bāc, ar savām smilšainajām botām tomēr esmu sasmērējusi arī lielās istabas paklāju! Kaut kā aizmirsu botas novilkt priekšnamā, kad nācu no pagalma. Smiltis bija pa visu māju, bet tās es jau iepriekš sasūcu. Šo netīrumu pirms tam neievēroju. Viņa simts procenti pamanīs. Sirds traki dauzās. Ātri ieleju bļodā ūdeni no krāna, pamērcu tajā trauku švammi un mēģinu paklāju paberzt. Nāk ārā diezgan viegli. Paldies Dievam.

Nezinu, kā mammai vienmēr sanāk atrast katru mazāko netīrumu. Iespējams, tā ir viņas superspēja. Es, protams, gribētu, lai viņai tādas nav. Pie kaimiņbērniem mājās vienmēr ir bardaks, bet viņu mamma nekad nešķiet dusmīga. Citreiz kaimiņu mamma pat sēž ar mums un runājas. Lai gan viņu mājās izskatās tā, it kā tur būtu ielauzušies un kaut ko meklējuši bandīti. Mana mamma nekad nerunā ar maniem draugiem. Mājās viņa vienmēr kaut ko dara vai ir veikalā. Patiesībā es draugus uz mājām īpaši nesaucu, jo baidos, ka viņi kaut ko sajauks. Vai arī mamma būs iedzērusi un mājās būs jocīgi.

Mamma mani ir situsi tikai vienu reizi. Es pat īsti nesapratu, par ko tas bija. Tas notika pirmajā klasē. Domāju, ka viņa toreiz bija dzērusi, jo likās dusmīgāka nekā parasti. Sanāca tā, ka par to uzzināja tētis. Pirms gulēšanas viņš ievēroja manu muguru. "Kas tas ir?" tētis prasīja. Mamma bija pērusi ar siksnu. Āda joprojām dega, bet es neko neteicu. Baidījos, ka sūdzēšanās varētu mammu sadusmot vēl vairāk. Tētis aizies uz darbu, bet es atkal palikšu ar mammu divatā. Tovakar gultā ilgi dzirdēju, kā lejā tētis ar mammu strīdas. Nevarēju saprast, ko tieši viņi runā. Kopš tā vakara mamma vairs nav mani aiztikusi, tikai dusmās teikusi nejaukus vārdus.

Paklājs joprojām izskatās netīrs, lai gan traips ir ārā. Bet varbūt tas ir tikai slapjš? Jāpažāvē ar fēnu. Mamma parasti man neliek darīt neko grūtāku par savas gultas saklāšanu un mantu sakārtošanu. Viņa domā, ka man nekas tāpat nesanāks. "Viss, ko tu darīsi, man būs lāča pakalpojums," viņa saka, kad gribu palīdzēt. Kaut mamma varētu redzēt, cik labi es tieku galā ar šo netīrumu. Tūlīt jau būs sauss. Tomēr tad viņa arī uzzinātu, ka vispirms biju ienākusi istabā ar botām. Baidos, ka viņa drīzāk par to sadusmotos, nevis mani paslavētu. Mamma gribētu, lai tādas lietas vienkārši nekad nenotiek. Lai viss vienmēr paliek tā, kā viņa sakārtoja.

Fēns apstājās. Kādu laiku biju turējusi to paklājam tuvu klāt. Vai tas saplīsa? Klik, klik, klik, klik, slēdzu iekšā un ārā. Nedaudz smird kā toreiz, kad ar kaimiņu bērniem paši vārījām makaronus un man aizdegās čolka pie gāzes plīts. Sirds sāk atkal dauzīties. Traips ir ārā, bet tagad jādomā stāsts par to, kas notika ar fēnu. Es varētu to nolikt vietā un izlikties, ka neko nezinu. Tikai tam jāizskatās ticami. Varbūt jāizmēģina pie spoguļa, kā tas varētu būt. Mamma domā, ka viņa jūt melus, bet es nezinu gan. Vienreiz viņa spieda mani atzīties, ka esmu nogriezusi dārgajai bārbijai matus, lai gan es to nedarīju. No visām manām bārbijām vienīgi šai mati bija līdz pleciem jau no paša sākuma. Mamma teica, ka viņa vairs neesot dusmīga par matiem, bet gan par to, ka es meloju savai mātei. Jo vairāk atkārtoju, ka to nedarīju, jo dusmīgāka viņa palika. Beigās mamma iedzina mani stūrī un draudēja, ka nelaidīs vairs pagalmā. Es nolēmu samelot, ka matus tomēr nogriezu, jo negribēju visu dienu palikt istabā divatā ar mammu. "Nu, re, vai tad uzreiz tā nevarēja. Ķēms tāds!" viņa teica. Kaklā sajutu tādu cietu kamolu, ko nevarēju norīt. Acis pielija pilnas, bet centos neraudāt, lai viņa neko vairāk neteiktu.

Varbūt drošības pēc jānoskaita lūgšana Dievam, lai viņš salabo fēnu. Pagājušajos Ziemassvētkos kopā ar kaimiņu bērniem aizgājām uz mūsu rajona baznīcas svētdienas skolu. Bijām padzirdējuši, ka nabagie bērni tur varēs dabūt dāvanas no kaut kādiem labajiem amerikāņiem. Mūsu ģimene neskaitījās nabaga, bet kaimiņu bērni gan tādi bija un teica, ka varu iet viņiem līdzi. Pēc dažām nedēļām draugi uz svētdienas skolu pārstāja iet, jo mantas tur vairs nedeva un bija diezgan garlaicīgi. Es gan joprojām reizēm aizeju, jo man patīk svētdienas skolas audzinātāja Kristīne. Esmu viņai pastāstījusi par mammu. Kristīne man iemācīja tēvreizi, kuru skaitīt, kad ir grūti vai kad gribu Dievam kaut ko lūgt. Es gribētu, lai mana mamma ir skolotāja Kristīne, bet zinu, ka to Dievam prasīt nav jēgas. Kristīne nekad nekliegtu par vietā nenoliktām mantām. Viņa noteikti ļautu spēlēties ar visām mantām uzreiz. Mamma parasti ļauj tikai ar vienu, lai neveidotos bardaks. Kad tā ir nolikta vietā, varu ņemt nākamo.

Reizēm man šķiet, ka mamma mani nemīl, bet tētis saka, ka tās ir muļķības. "Paskaties, kā viņa par tevi rūpējas!" viņš atgādina, un tā ir taisnība. Mamma parasti pārbauda, lai mani mati, drēbes un apavi ir tīri. Lai mana istaba ir kārtībā. Lai man būtu viss vajadzīgais skolai. Bet es gribētu, lai viņa mani labāk paņem klēpī. "Tu taču zini, ka es neesmu no tām mammām, kas ucinās. Man tam nav laika!" viņa parasti saka un turpina berzt koridora spoguli. Es domāju, ka mammu mīlu. Tomēr reizēm iztēlojos, ka vecāki izšķiras un mēs dzīvojam ar tēti tikai divatā.

Kāds ver vaļā dārza čīkstošos vārtiņus. Tā noteikti ir mamma. Vēlreiz uz visu paskatos. Laikam ir kārtībā. Tikai tas fēns. Bet es varu vēl paspēt palūgt.

"Mīļais Dievs, es runāšu ātri, jo nav daudz laika. Es negribēju, bet man sanāca saplēst mammas fēnu. Ja es būtu novilkusi botas pie durvīm, nekas tāds nenotiktu. Lūdzu, piedod. Gribēju prasīt: varbūt tu varētu fēnu salabot? Lai mammai nav jādusmojas. Kristīne teica, ka tu vari izdarīt visu, ja es tam ticu. Es ceru, ka viņa man nemānās tāpat kā vecāki par Ziemassvētku vecīti. Ja tu patiešām esi, lūdzu, lūdzu, salabo fēnu! Tad es apsolu, ka ticēšu tev vienmēr. Mūžīgi mūžos. Un, ja nu gadījumā tu vari, padari mammu vairāk kā Kristīni." Skaitu tēvreizi, un vienlaikus ar manu "Āmen" noklikšķ ārdurvju rokturis.

***

Man ir trīsdesmit gadi. Maniem bērniem ir vasaras brīvlaiks. Es stāvu sava dzīvokļa lielās istabas vidū, kuru viņi nesen savandījuši. Vērojot izmētātās rotaļlietas, jūtu ķermenī pieaugam satraukumu. Mamma aizgāja pirms četriem gadiem. Tētis viņu atrada mirušu vannā ar fēnu zem ūdens. Tas bija iesprausts pagarinātājā. Uz grīdas stāvēja tukša trīslitru vīna paka un glāze. Māja, protams, bija perfektā kārtībā. Kad uzzināju par mammas nāvi, izjutu vienlaikus gan sāpes, gan atvieglojumu. Reizēm prātoju, vai doma, ka Dievs mani no viņas ir atbrīvojis, nav grēcīga. Kaut arī vairākus gadus vairs nedzīvojām kopā, tikai viņas miršanas dienā no manis beidzot kaut kas atlaidās un aizgāja līdz ar viņu. Ceru, ka arī mammai vairs nav tik grūti tur, kur viņa ir tagad. Tomēr tas ir savādi, ka vēl vairākus gadus pēc viņas nāves es stāvu bērnu sajauktajā istabā un man sev vairākas reizes jāatkārto, lai neuztraucos. Man nav jāuztraucas. Mamma uz mani vairs nedusmosies. Es iedzeru "Noofen" tabletīti un sāku lēnām uzlasīt LEGO klucīšus.